*

tas tā varētu būt - par to mammu un komfortu un ilūziju. bet es diezgan nesen apjēdzu faktu, ka es lielāko sava mūža daļu esmu bijusi tādā kā pozīcijā, kurā es aizstāvu mammu no tēta un tas ir tāds pilnīgs wtf un kāpēc gan bērnam, tas būtu jādara un jāuzņemas. es to reizēm mēģinu darīt vēl tagad. un, ja man gadās sastrīdēties ar tēvu, tad viņš pēc tam brūk virsū un terorizē mammu, mani viņš neiedrošinās aiztikt un mani tas besī. pēc postā pieminētā strīda viņš esot mammai paziņojis, ka man noteikti esot problēmas attiecībās ar vīru un es to tagad izgāžot uz nabaga viņu utt.

manā atmiņā ir ļoti spilgta aina - mamma stāv Tērbatsielas dzīvokļa virtuvē pie ledusskapja un es raustu viņu aiz brunčiem un prasu - mammu, kad Tu šķirsies? es biju diezgan sīka, jo skatījos no apakšas un biju apmēram tik gara, cik mammai līdz viduklim.

paldies, par dalīšanos ar savām pārdomām un pieredzi.