*

Es bērnībā/jaunībā ilgi dusmojos par šo neklātbūtni un 'kāpēc man nav tā kā citiem'. Tā kā tur es Tevi ļoti labi saprotu. Es gan kopš 15 gadu vecuma nedzīvoju ar viņiem kopā, un pēdējā desmitgadē arī esmu atmetusi to pienākuma sajūtu, ka man pie viņiem (vecākiem) būtu arī obligāti jābrauc, regulāri. Ar mammu sazvanāmies, bet ar tēvu neesmu kominicējusi 1,5 gadu. Un tā pienākuma sajūta pazuda līdz ar atklāsmi, ka viņi ir tādi, kādi viņi ir; viņi man ir devuši visu to labāko, uz ko ir bijuši spējīgi. Tas, ka ar to ir bijis par maz, ir jau cits stāsts, par kuru, jā, arī maksāju, lai ārstētu :) Arī žēlumu saprotu. Sanāk tāda jūtu nevienlīdzība - kāpēc man žēlot, ja viņš nav spējis izrādīt nekādu interesi, emocijas vai dajebkādu pieķeršanās pazīmi (vārdu 'mīlestība' mēs ģimenē nelietojam)? Atbildot uz to, es sev saku, ka es esmu izvēlējusies savu dzīvo nodzīvot citādāk nekā viņš. Ne labāk, ne sliktāk, bet citādāk.