februāris

Posted on 2017.02.21 at 01:21

Comments:


*
[info]inese_tk at 2017-02-21 18:04 (Saite)
Jā, rezultāts ilgu gadu pārliecībai, ka manas tiešās emocijas ir mazsvarīgākas vai vnk nenozīmīgas. Mamma tāda žēluma dēļ ir ar viņu kopā ~40 gadus un es no viņas esmu labi mācījusies. Tagad maksāju terapeitam, lai mēģinātu atmācīties
pata
[info]pata at 2017-02-21 18:19 (Saite)
Es bērnībā/jaunībā ilgi dusmojos par šo neklātbūtni un 'kāpēc man nav tā kā citiem'. Tā kā tur es Tevi ļoti labi saprotu. Es gan kopš 15 gadu vecuma nedzīvoju ar viņiem kopā, un pēdējā desmitgadē arī esmu atmetusi to pienākuma sajūtu, ka man pie viņiem (vecākiem) būtu arī obligāti jābrauc, regulāri. Ar mammu sazvanāmies, bet ar tēvu neesmu kominicējusi 1,5 gadu. Un tā pienākuma sajūta pazuda līdz ar atklāsmi, ka viņi ir tādi, kādi viņi ir; viņi man ir devuši visu to labāko, uz ko ir bijuši spējīgi. Tas, ka ar to ir bijis par maz, ir jau cits stāsts, par kuru, jā, arī maksāju, lai ārstētu :) Arī žēlumu saprotu. Sanāk tāda jūtu nevienlīdzība - kāpēc man žēlot, ja viņš nav spējis izrādīt nekādu interesi, emocijas vai dajebkādu pieķeršanās pazīmi (vārdu 'mīlestība' mēs ģimenē nelietojam)? Atbildot uz to, es sev saku, ka es esmu izvēlējusies savu dzīvo nodzīvot citādāk nekā viņš. Ne labāk, ne sliktāk, bet citādāk.
*
[info]inese_tk at 2017-02-22 12:15 (Saite)
jā, ar prātu es to visu saprotu, bet emocionāli vēl nē.

un mammu gribas satikt/komunicēt, bet viņa nāk komplektā ar tēti un katru reizi stāsta par visādām nebūšanām ar viņu + uzskata, ka ir par vēlu kaut ko mainīt. esmu mēģinājusi ierosināt par to nerunāt, bet tad viņa noskumst un saka, ka griboties vismaz ar kādu par savām problēmām parunāties. un mazā meitene manī atkal sāk ārdīties
pata
[info]pata at 2017-02-22 18:44 (Saite)
OK, tad Tev vismaz ar mammu ir cits bondings, jo es ar savējo par šo tēmu nerunāju. Mūsu vienīgais strīds (par manu smēķēšanu), kurā atļāvos runāt pretī, bija, kad man bija 16 vai 17. Kad viņa man prasīja, kāpēc es pīpēju, es nez kādā loģikā aizdomājos līdz tēvam un pajautāju - kāpēc tu nešķiries. Viņa man atbildēja - tā nav tava darīšana; tā ir mana problēma (ko es toreiz nolasīju kā 'tas ir mans vājums un mana nespēja nostāties par sevi, savām tiesībām un vērtībām; es izvēlos ciest un būt par upuri, jo man ir bail no nezināmās nākotnes', lai gan faktiski viņa ģimenē ir bijusi vienīgā apgādniece pēdējos 20-25 gadus ...). Jā, es domāju, ka tieši šī saruna un mūsu lomas, ka viņa neuzskata, ka man būtu tiesības šajās attiecībās iejaukties, ir nolikusi mūs tur, kur mēs esam un kāpēc viņa man tā aktīvi arī nekad nav pārmetusi, ka es neraucu uz laukiem. No vienas puses, ir jau pareizi, ka bērniem nebūtu jārisina vecāku problēmas, bet es laikam līdz galam neesmu sapratusi, ko man ar šo sajāto attiecību modeli, kurā esmu uzaugusi, tagad darīt un kur rast prātu un pieredzi savā dzīvē veidot kaut ko veselīgāku ... Tveru pēc tā visapkārt, cik nu iespējams, bet arī sanāk aplauzties.
Tavas mammas vēlme tikai parunāt par problēmām ar nolemtības apziņu, ka nekas jau tāpat nemainīsies – vai nav tā, ka Tev vēl tomēr ir ilūzija, ka varētu gan mainīties un būt citādāk, bet mamma iekšēji tam jau sen vairs netic? Un vai beigās nav tā, ka mamma ar savu nolemtību un samierināšanos ir lielākā komfortā nekā Tu ar savu ilūziju? Lieku daudzpunkti ... :)
P.S. Novērtēju, ka Tu dalies šajās lietās/pārdomās un ka man te ir iespēja ik pa laikam palasīt un kaut ko pierakstīt. Jo pati vairs nevaru parakstīt ne publiski, ne privāti :)
*
[info]inese_tk at 2017-02-22 21:49 (Saite)
tas tā varētu būt - par to mammu un komfortu un ilūziju. bet es diezgan nesen apjēdzu faktu, ka es lielāko sava mūža daļu esmu bijusi tādā kā pozīcijā, kurā es aizstāvu mammu no tēta un tas ir tāds pilnīgs wtf un kāpēc gan bērnam, tas būtu jādara un jāuzņemas. es to reizēm mēģinu darīt vēl tagad. un, ja man gadās sastrīdēties ar tēvu, tad viņš pēc tam brūk virsū un terorizē mammu, mani viņš neiedrošinās aiztikt un mani tas besī. pēc postā pieminētā strīda viņš esot mammai paziņojis, ka man noteikti esot problēmas attiecībās ar vīru un es to tagad izgāžot uz nabaga viņu utt.

manā atmiņā ir ļoti spilgta aina - mamma stāv Tērbatsielas dzīvokļa virtuvē pie ledusskapja un es raustu viņu aiz brunčiem un prasu - mammu, kad Tu šķirsies? es biju diezgan sīka, jo skatījos no apakšas un biju apmēram tik gara, cik mammai līdz viduklim.

paldies, par dalīšanos ar savām pārdomām un pieredzi.
Previous Entry  Next Entry