*

OK, tad Tev vismaz ar mammu ir cits bondings, jo es ar savējo par šo tēmu nerunāju. Mūsu vienīgais strīds (par manu smēķēšanu), kurā atļāvos runāt pretī, bija, kad man bija 16 vai 17. Kad viņa man prasīja, kāpēc es pīpēju, es nez kādā loģikā aizdomājos līdz tēvam un pajautāju - kāpēc tu nešķiries. Viņa man atbildēja - tā nav tava darīšana; tā ir mana problēma (ko es toreiz nolasīju kā 'tas ir mans vājums un mana nespēja nostāties par sevi, savām tiesībām un vērtībām; es izvēlos ciest un būt par upuri, jo man ir bail no nezināmās nākotnes', lai gan faktiski viņa ģimenē ir bijusi vienīgā apgādniece pēdējos 20-25 gadus ...). Jā, es domāju, ka tieši šī saruna un mūsu lomas, ka viņa neuzskata, ka man būtu tiesības šajās attiecībās iejaukties, ir nolikusi mūs tur, kur mēs esam un kāpēc viņa man tā aktīvi arī nekad nav pārmetusi, ka es neraucu uz laukiem. No vienas puses, ir jau pareizi, ka bērniem nebūtu jārisina vecāku problēmas, bet es laikam līdz galam neesmu sapratusi, ko man ar šo sajāto attiecību modeli, kurā esmu uzaugusi, tagad darīt un kur rast prātu un pieredzi savā dzīvē veidot kaut ko veselīgāku ... Tveru pēc tā visapkārt, cik nu iespējams, bet arī sanāk aplauzties.
Tavas mammas vēlme tikai parunāt par problēmām ar nolemtības apziņu, ka nekas jau tāpat nemainīsies – vai nav tā, ka Tev vēl tomēr ir ilūzija, ka varētu gan mainīties un būt citādāk, bet mamma iekšēji tam jau sen vairs netic? Un vai beigās nav tā, ka mamma ar savu nolemtību un samierināšanos ir lielākā komfortā nekā Tu ar savu ilūziju? Lieku daudzpunkti ... :)
P.S. Novērtēju, ka Tu dalies šajās lietās/pārdomās un ka man te ir iespēja ik pa laikam palasīt un kaut ko pierakstīt. Jo pati vairs nevaru parakstīt ne publiski, ne privāti :)