*

zirgs nebija satikts veselu mūžību. gribējās aizbraukt, enerģijas nebija. iztēlojos relaksētu un relaksējošu izjādi soļos. aizbraucu. gājām uz mežu ar vēl vienu zirgu un cilvēku kompānijā. mans zirdziņš vispār nav šaušalīgi bailīgs, ja ierauga kaut ko aizdomīgu, tad mazliet iesēžas ceļos un/vai palec sāņus, bet parasti nekur nesaskaņoti nenesas. gājām, gājām, līdz tālumā, mežmalā, cauri miglai gāja salīkusi sievete ar nūjošanas nūjām un balts suns. zirgi apstājās, skatījās un tad otrs zirgs izlēma, ka tas ir kaut kas ļoti bīstams, apcirtās par 180 grādiem un nesās uz mājām. mans zirgs viņam pievienojās. kopumā tas nav nekas tāds neparasts un mūsu attiecības parasti ir tādas, ka ir iespējams sarunāt gaitas palēnināšanu un apstāšanos. bet tas īsti nebija šis gadījums. es jutos in general diskonektēta pati no sevis, nogurusi un tukša, kaut kādā ziņā ārpus sava ķermeņa, ka man bija tikai tāda - nē tikai ne atkal problēmas, lieciet mani mierā, es negribu neko risināt. bail man nebija vispār, lai gan ceļā vietām bija gan kurmju rakumi, kuros paklupt, gan zemākās ieplakās sastājušās, sasalušas un slidenas puskusuša sniega lāmas. es zināju, ka ja vien viņš tiešām smagi neklups vai nepaslīdēs un nenogāzīsies pats, es noteikti netaisos nokrist. es pazīstu viņa kustību sīkākās nianses. es it kā sapratu, ka kaut kas ir jādara un kaut kā kusli mēģināju zirgam palūgt (drīzāk imitēt palūgšanu) piebremzēt vai mest voltu pļavā, bet viņš centās sekot otram zirgam, kurš turklāt ir bara hierarhijā augstāks un tiklīdz juta, ka attālums starp mums palielinās, atkal pielika soli. es pati arī neticēju tam ko daru. nevis tādā nozīmē, ka man liktos, ka tas nav iespējams un, ka viņš man neklausīs, bet tādā, ka man gluži vienkārši bija diezgan vienalga, vienkārši es negribēju tur atrasties tajā brīdī un situācijā. starp mums un mājām bija vietējas nozīmes autoceļš V187 - ar ne pārāk blīvu, taču regulāru satiksmi. tuvojoties ceļam, es redzēju arī kā tuvojas mašīna. es turpināju justies tikpat nogurusi un nespējīga kaut ko darīt, vienīgi domāju par to, ka šausmīgi negribas vēl vairāk risināmu problēmu - tb cietušos, sāpes, ciešanas, nepatikšanas, čakaru, šausmas, izdevumus utt. ceļš bija jau pavisam tuvu, kad biedrenei izdevās apturēt savu zirgu un attiecīgi es apturēju arī savējo. mēs nokāpām no zirgiem un vedot tos pie rokas devāmies atpakaļ. kopumā man nav nekādu iebildumu pret to, ko zirgs darīja - viņš nešaubīgi juta manu sajūtu, juta, ka es atbildību spēju uzņemties tikai tēloti un centās par mani parūpēties sev vislabāk zināmajā veidā - maksimāli ātri nokļūstot mājās, drošībā. tas par ko es jūtos slikti ir tas, kā es jūtos. laikam sanāk, ka es sevi džadžoju, par to, ka jūtos pilnīgi tukša un neenerģiska. no vienas puses tādai nemaz nevajadzētu neko darīt ar zirgu, bet tad sanāk, ka es nevaru vispār pie viņa braukt kādu laiku, kas arī nav pārāk laba opcija. saprotu arī, ka ar tādu iekšējo stāvokli, kaut ko lūgt un prasīt prejanimālim nav ne godīgi, ne pieklājīgi, nedz droši mums abiem.
es nezinu, es nezinu kā, lai es sevi sakārtoju un sakonektējos ar laiku un telpu šeit un tagad un, kur, lai atrodu pieslēgumu kaut kādam enerģijas avotam.
īsumā - es šodien diezgan ļoti nobijos, bet nevis no tā, ka zirgs kaut kur nekontrolējami (viņš bija tieši tik kontrolējams, cik es biju spējīga kontrolēt) nesas un pastāv iespēja, ka mūs notrieks mašīna vai, ka es vienkārši nokritīšu, bet par to, kā es jutos un, ko es domāju tajā brīdī.