*

pēdējā laikā mana dzīve man pašai asociējas ar braukšanu tumsā. es tikai braucu un braucu un apkārt ir bieza, melna tumsa. acis grauž pretimbraucošo uguņi, es noduru skatienu un sekoju baltajām nepārtrauktajām vai pārtrauktajām līnijām. tieši mašīnas priekšā iznirst liela briežu govs. tik tuvu, ka nevar redzēt viņas kājas. tikai sānu un pagrieztu galvu ar samulsušu skatienu. liekas, ka nav nekādu iespēju izvairīties no sadursmes, bet tad viņa atkal pazūd. un es turpinu braukt, pat nepaspējusi pārlikt kāju uz bremzēm. iepriekšējā reizē, kad braucu, dzīvas briežu govs vietā, nācās slalomot starp vairākām lielām kažokotām, asiņainām un gaļainām čupām uz šosejas. kādam citam nebija bijusi tik veiksmīga un mirklīga tikšanās.
katrreiz, sākot braukt, domāju, ka jāuzliek kaut kas jauns un foršs un interesants, bet pēc ļoti ilgas domāšanas un muļļāšanās atkal un atkal uzlieku Low. un tad atbraucu mājās un ir auksts, naktī kurinu krāsni un spēlēju HOMM 3. kad esmu sagaidījusi brīdi, kad var taisīt ciet šīberus, ielienu gultā un aizveru acis, tad man atkal rādās tās līnijas. tumsa un baltas nepārtrauktas un pārtrauktas līnijas, kas lokās, vijās, reizēm pazūd un tad atkal atsākas. kaut kas, kam var mēģināt sekot, cerot, ka tās kaut kur aizvedīs. izvedīs no tumsas. jo nekā cita, kam sekot jau nav.

ir tikai oktobra beigas un priekšā daudz garu, tumšu un aukstu mēnešu, kuros būs ļoti daudz šādu garu, tumšu un aukstu braucienu.
es tikai ceru, ka tās baltās līnijas nepazudīs. ka nepaliks tikai kaila un nepielūdzama tumsa visapkārt. un briežu govs.