*

man te nesen vienas īsas nejaušību krellītes trigerēja ļoti traumatiska un sāpjpilna notikuma izniršanu psihē. man likās, ka es viņu lielos vilcienos esmu pārdzīvojusi un integrējusi un, ja arī kkas ir palicis, tas pamazām izplēn. bet izrādījās, ka tomēr nē. pirmajā vakarā pēc trigeru krellītēm psihe vēl mēģināja automātiski apspiest visu, kas mēģināja izlauzties no bezdibeņa. pamanīju, ka vakarā guļot un skatoties Natsumes pēdējo sezonu visu laiku savelkas muskuļi. piefiksēju šo faktu, apzināti atslābināju, turpināju skatīties un pēc brīža jau atkal bija savilkušies. nākamajā dienā negribējās celties un nebija enerģijas, bet tas jau it kā nav nekas tāds un ļoti neparasts. gadās. vīrs uztaisīja pusdienas (sušī!!!), paēdām un man turpat sēžot pie galda likās, ka vienlaicīgi gāžos melnā caurumā un virsū skalojas milzīgs melns vilnis. ļoti gribējās raudāt, bet tas nebija iespējams. vienkārši nesanāca. apgūlos dīvānā un vēroju sevi. trauksmi nomainīja disociācijas un panikas lēkmes komplektiņš - es nebiju savā ķermenī, ķermenis bija ļengans un bezspēcīgs, man likās, ka manis nav, bija grūti elpot un dīvaini sitās sirds. es domāju par to, ka esmu taču tik daudz lasījusi un klausījusies un psiholoģija ir mans hobijs - jāpamēģina kaut kādi klasiskie instrumenti, piemēram, jāmēģina nomierināt simpātiskā nervu sistēma un iedarbināt parasimpātiskā, veicot lēnas dziļas ieelpas ar garām izelpām. bet te mani sagaidīja pārsteigums un es sapratu, kāpēc cilvēki mēdz šos instrumentus nelietot - tiklīdz apzināti mēģināju elpot dziļi, tā atgriezos ķermenī, bet tur savukārt bija klātesošas tās milzīgās, trigerētās pagātnes sāpes, no kurām, gribējās aizbēgt un, kuras gribējās nejust. sāpes nejust varēja tikai elpojot ļoti, ļoti sekli un īsi, kas savukārt veicināja atrašanos disociētā stāvoklī. jutos iesprūdusi kaut kādā starptelpā, jo man negribējās nedz turpināt šļūkt tajā melnajā disociācijas caurumā, nedz arī piedzīvot milzīgo sāpju vilni. ir tas teiciens, kas man ļoti patīk - the only way out is through, bet likās, ka vismaz tobrīd tas apspiesto emociju vilnis ir pārāk liels, ka es viņā noslīkšu. tagad manam racionālajam prātam gribas mani par to džadžot - gan jau nebūtu noslīkusi, tikai palaidi garām labu izdevību pie vienām ciešanām izdarīt lielu un labu sevis atbrīvošanas darbu.
vispār es esmu diezgan pateicīga savam racionālajam prātam, jo lai arī mani mēdz reizēm piemeklēt veģetatīvās distonijas/panikas lēkmju simptomi kā no grāmatas, mans racionālais prāts vienmēr saka - nah, muļķības, vnk dzīvo nost. man nekad neliekas, ka es mirstu vai miršu, mani nepārņem nāves bailes un es, lai arī caur trauksmes sajūtu, spēju eksistēt un uzvesties adekvāti. manas emocijas gan attiecīgi ir ļoti niknas uz racionālo prātu par šiem gājieniem un "uzbrūk" no slēpņa - tb, ja man ilgstoši uzkrājas stress, es sāku naktīs šausmīgi svīst. tas gan attiecas vairāk uz tādu ikdienas, piemēram, darba stresu. šitādas senu un līdz galam neizdzīvotu traumu emocijas es glabāju kaut kādā drošākā vietā. bet būtu baigi forši neglabāt un atrast veidu, kā regulējot slūžas un straumi laist viņas ārā un piedzīvot/pārdzīvot pa drusciņai.

atgriežoties pie psiholoģijas kā hobija - paldies grāmatām un podkāstiem, šī pieredze apliecina, ka es ne tikai riju to informāciju bez praktiska pielietojuma, bet tomēr spēju viņu kkā izmantot. es domāju, ka kkādus gadus atpakaļ vienīgais, ko es augstākminētajā situācijā gribētu un spētu ir piedzerties un nopīpēt kādu pačku sigaretu. uzvestos pašdestruktīvi un būtu pilnīgi nelietojama vairākas dienas. šoreiz tas prasīja pāris stundas un nekādu vielu. gribas arī domāt, ka vismaz kkādu mazu kripatiņu apspiesto sāpju izdevās arī palaist vaļā. bet nu seifā arī vēl palika gana daudz ko tērēt. trauksmes līmenis gan arī liekas joprojām mazliet paaugstināts.

p.s. kas man vēl šajā patika ir tas, ka par spīti tam, ka nevēlējos ļauties sāpēm, es ļoti skaidri sapratu un apzinājos, ka negribu ļauties arī disociācijai, jo man gluži vienkārši gribas kaut cik normāli dzīvot. nevis vāļāties depresijā un nejūtībā un drūmi kluknēt un būt bez enerģijas. un sapratu cik ļoti tā ir paša izvēles un atbildības uzņemšanās lieta. un, ka neviens mani no manis nevar paglābt. manliekas, ka ir arī liela atšķirība vai šīs lietas saprot tikai teorijā vai arī praksē (teorijā saprotu jau veselu mūžību, bet daudzkārt tas neko nav palīdzējis).