*

vakar ar terapeiti aizrunājāmies līdz heroes journey un Gredzenu pavēlniekam, jeb konkrētāk - gredzenam. par to, ka no vienas puses gredzens pasargā, jo padara neredzamu un var fiksi izsprukt no nepatikšanām. no otras puses - katru reizi uzvelkot gredzenu tumsa pienāk tuvāk un sabiezē vairāk. psiholoģiski gredzens ir sen radušies un iesēdušies pašaizsardzības mehānismi, kuri jau labu laiku nevis pasargā, bet padara dzīvi tikai grūtāku un sarežģītāku un, kurus vajadzētu atpazīt un pamazām izķert. man ļoti patīk šī ilustrācija ar gredzenu. man, kritiskos brīžos, kad gribas vienkārši ātri reaģēt, ir vieglāk domāt par to, ka - fak, nevajag atkal vilkt to sūda gredzenu pirkstā, lai pazustu, labāk nevilkt, bet feisot savas nepatikšanas un apgrūtinājumus un trigerus, jo negribas, lai mani kārtējo reizi atrod melnie jātnieki vai pamazām pārvērsties par Golumu. nekā paspēt tajā īsajā, reaktīvajā mirklī izdomāt sauso un neiedvesmojošo domu par - oi, bļe, šis ir mans vecais un greizais pašsaizsardzības mehānisms, kuru vajag atslēgt, tāpēc man tagad jācenšas uzvesties kā pieaugušam cilvēkam, jo tā būs labāk mums visiem. so, sākšu tagad mazāk nēsāt gredzenus, kā arī neglabāt tos kaut kādās slepenās vietās, bet centīšos lēnām ripināt prom uz Mordoru.