*

pēdējā laikā izjūtu ļoti spēcīgu tiecību tripot sevī. bet, protams, pēdējā laikā ir arī daudz darba, turklāt nevis tāds rutinēts, bet diezgan dinamisks, ir visādi lēmumi jāpieņem un jāizdara izvēles un jākasa vecā krāsa nost no cirka zirgu staļļa sienām un jādomā, kur topošajā kabinetā stāvēs dīvāns un jāvada cīņa mikrene vs cepeškrāsniņa un jāelpo putekļi un jātiekas ar grāmatvedi un jāsāk producēt Arājs utt. man tas viss šobrīd liekas neizturami svešs un nerelevants. liekas, kā tāda uzmācīga mušas, nē, drīzāk oda, jo kož arī, sīkšana visapkārt. tas mani padara iritētu un iritablu un nervozu. es daru tās lietas, kas man jādara un cenšos tās darīt pēc labākās sirdapziņas, bet pilnīgi neklātesoši un cik vien iespējams automātiski. man gribas lērumu ar brīvām dienām, kurās nevienam no manis neko nevajag. ar kaut kādām divām trim pa vidu tam notikumu virpulim nepietiek, jo es šobrīd ļoti ātri nogurstu no šīm irrelevantajām lietām un man vajag laiku, lai atietu. lai aizbrauktu uz stalli, piekoptu māju, pagulšņātu, pataisītu ēst utt.
ko man gribas darīt tajā neesošajā lērumā ar brīvajām dienām? man gribas zīmēt, gribas vienai ilgi staigāt pa mežu, ilgi gulēt bērna pozā uz jogas paklājiņa, likt Kim Krans kārtis, paspēlēt bungas, gulēt ar kaķi uz vēdera un skatīties griestos. varbūt apēst sēnes, kas stāv jau gadus divus kastītē grāmatplauktā neapēstas.
es, godīgi sakot, šādi laikam nekad neesmu jutusies. nē, pareizāk sakot - noteikti esmu, bet nekad iepriekš neesmu par šādu iekšēju stāvokli jutusies tik ieinteresēti ziņkārīgi un mazbailīgi. es bieži esmu viņu gribējusi aizbāzt ar ēšanu, heroes 3, internetiem utt. jo biedējoši taču, nevar zināt, kas tur par briesmoņiem iekšā dzīvo. tagad arī aizbāžu, bet nevis tāpēc, ka bail, bet tāpēc, ka dzīve notiek un bez naudas nevar. bet man gribas un vajag tos briesmoņus!!! es gribu ar viņiem pļāpāt un dzert tēju, varbūt arī raudāt un kliegt. varbūt viņi grib pakliegt uz mani un man gribas viņiem šādu iespēju dot. tagad man drīzāk ir bail nevis no pašiem briesmoņiem, bet tā, ka laika trūkuma dēļ atliekot un atliekot randiņus ar viņiem, tie atkal aizpeldēs kaut kādās pavisam tālās, tumšās dzīlēs un neapmierināti, pa kluso, jauksies manā dzīvē no turienes. man bail, ka tās iekštripošanas ilgas noslāps un pazudīs un es nemācēšu tās aizkurt no jauna. jeb arī atgriezīsies bailes no briesmoņiem un būs jāatsāk spēlēt heroes 3.

divas iepriekšējās kovidziemas ir mani izlutinājušas. darba praktiski nebija, nekas nenotika un es izbaudīju, kā tas ir lietot ziemu tam, kam tā ir paredzēta - mierīgai būšanai mājās, īsām dienām (no aktivitātes, ne tikai gaismas viedokļa), introversijai, lēnai, neredzamai augšanai/briešanai sēklapvalka ietvarā. tagad man liekas, ka ziemas dienās neko nevar paspēt - viņas beidzas, iestājas tumsa un attiecīgi arī miera periods. tas nekas, ka pulkstens tikai pieci pēcpusdienā - ir taču tumšs un ir jāintroversē un jāintrovertē nevis jāskraida pa pasauli, jāmīcās satiksmē, jāsmalltalko, jāvada izrādes un bla bla bla.

P.S. vakar beidzot pienāca legingi(ar briedi, ko nolaupa citplanētieši), ko uzdāvināju sev zsv. izrādās tiem pašā apakšā, staru galos, ir rakstīts “currently unavailable”.