*

par krieviem part1
esam uztaisījuši izrādi Skolas somas programmai, kas domāta vidusskolēniem, lai aicinātu viņus piedalīties vēlēšanās. ceturtdien bijām viesizrādē uz krievu skolu Liepājā, netālu no Karostas. izrādes sākumdaļā Kronis dod skolēniem skaļi nolasīt dažus dialogus. izrādījās, ka liela daļai izburtot dažus ļoti vienkāršus teikumus latviešu (sarun)valodā ir reāli grūti. 12. klase. man pirms tam nebija nekādu priekšstatu vai ilūziju, par to kāda ir situācija. tas vienmēr ir bijis ārpus mana burbuļa un es neesmu par to interesējusies. bet tagad guvu priekšstatu par to kā strādā mūsu bilingvālā izglītības sistēma. vakar iemetu aci arī skolēnu aizpildītajās atgriezeniskās saites anketās. tur gan tikai divi tādi nosacīti plašāk atbildami jautājumi, bet jāsaka, ka ar pareizrakstību ir tikpat švaki, kā lasīšanu. pašas atbildes arī bija diezgan interesantas. mums pēc tam bija vēl viena izrāde turpat blakus skolā, bet latviešu. uz to bija atnākusi kundze no Liepājas bērnu un jauniešu centra. krieviete. apsēdās man blakus. viņa bija jauka, sirsnīga un ļoti runīga un pati sāka cilāt visādus jautājumus par integrācijas problēmām. karu arī. teica, ka no vienas puses viņa izjūt kolektīvās vainas sajūtu par karu, no otras lepojas ar saviem smalkajiem/inteliģentajiem Pēterburgas senčiem. es jautāju, kā viņai pašai gāja ar latviešu valodu. skolā esot bijis kā vienkārši tāds priekšmets - mācījusies uz pieci, bet nākusi no krievvalodīgas ģimenes un institūtā mācījusies krievvalodīgajā plūsmā. latviski pamazām sākusi runāt, jo nonākusi ļoti foršā latviešu kolektīvā, kas bijis atbalstošs un iedrošinošs. un pagrieziena punkts bijis kāds pasākums vēl 90. gados, kad kāda kolēģe pienākusi, apskāvusi un teikusi - cik labi, ka tu esi ar mums. šis mazais mirklis ir tas, ko viņa joprojām ar siltumu nes līdzi un atceras un, kas ir palīdzējis viņai atrast to piederības un iederības un miera sajūtu latviešu vidē. un būt par to, ko ierēdnieciskajā valodā sauc par integrētu cittautieti. vēl viņa teica, ka viņai ļoti patīk latviešu kultūra un valoda un valsts, bet viņa negrib būt latviete. viņa grib būt krieviete, kuras dzimtene ir Latvija un, kura runā latviešu valodā un ciena šīs valsts kultūru. bet viņai esot sajūta, ka latviešiem ar to ir par maz. ka viņi grib, lai viņa atsakās no savas tautības un saknēm un identitātes. tas viņai liekoties nepareizi. man arī tā liekas. mēs vispār tajā īsajā brīdī paspējām ļoti daudz parunāt un skart visnotaļ plašu jautājumu loku.
paralēli tam z-krievi krāso Bolderājas uzrakstu Krievijas karoga krāsās. viņiem droši vien nav gadījies nokļūt atbalstošā latviešu kolektīvā. gan jau daudziem nemaz nav gribējies. bet nav jau teikts, ka Marinai gribējās. tā vienkārši gadījās.
un vēl paralēli tam Netflixā parādījusies doķene par Karostu. noskatījos vēl pirms brauciena uz Liepāju. man tiešām nepatika. likās ļoti pašmērķīga. bet es nezinu, varbūt vienkārši aizskāra kaut kādu manu latvisko ego.
bet vispār es atkal noguru no šīs tēmas. trešo reizi toč nesaņemšos, tāpēc, lai paliek kā ir, lai gan man ir grūti ielikt vārdos to, kā es par to visu jūtos un kopumā tas, ko esmu uzrakstījusi liekas diezgan bezjēdzīgs. katrā ziņā es ar visu šo negribu kaut ko baigi nosodīt vai postulēt. vienkārši tas viss manī, šībrīža globālo notikumu kontekstā, radīja diezgan daudz domu un emociju, kuras gribas kaut kā pārstrādāt un pārgremot. un man vēl jāsaņemas otrajai daļai - par tomātu no Severodvinskas.