*

Pēdējā laikā ļoti cenšos izturēties pret to, ko es jūtu ar cieņu. Nebūt vardarbīgai pret sevi. Manliekas, jūtas ir līdzīgas maziem bērniem. Vai dzīvniekiem. Viņām viss ir īsts un pa īstam, viņām ir sava gudrība un skaistums, bet viņām vajag “pieaugušo”, kas viņas pieskata un novelk drošas robežas un iejūtīgi virza kaut kādā saprātīgā gultnē.
Nu, lūk - manas jūtas šobrīd uzvedas kā pilnīgi satrakojies zālēdāju bars. Es tumsā īsti neredzu kādu - govis tās nav, zirgi arī, šķiet, ka nē. Bifeļi? Visdrīzāk tie ir bifeļi. Un es tiešām nezinu, ko darīt. No vienas puses gribas paņemt pātagu un sadzīt viņus visus šaurā sprostā un pielikt priekšā atslēgu. Nobadināt. Varbūt nošaut? Un tad, lai stāv kaudzē un saulē pūstot smird. No otras - apgulties zemē un vienkārši ļaut, lai viņi mani samin.
Visi aploki ir nonesti, viss ir izbradāts, bars, satraucies, nēsājas apkārt. Tumsā dzirdu viņu elpas, saraustītas un siltas. Tās smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. Man gribētos tos savus bifeļus vienkārši apskaut un cieši piekļaut sev klāt. Kā es reizēm daru ar kaķi. Bet viņu ir daudz un viņi trako un man nav spēka.

Un rīt no rīta man ir tā vienkārši jāpieceļas un jāiet uz darbu.