*

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.