*

"ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās." - par šo vēlos pajautāt, bet ko tad vajadzēja darīt?

Mani divi centi - kopš deviņdesmito sākuma aug paaudze, kurai nav vispārējo sabiedrības ideoloģijas rāmju. Tas ir, kaut kādi ir, bet tie ir sadrumstaloti, haotiski, varbūt pretrunīgi. Kristietība un komunisms tomēr ir ideoloģijas, kas veicina tiekšanos uz ideālu. Mūsdienās šajā ziņā ir pārāk daudz izvēles, pārāk daudz neskaidrību un pārāk maz pozitīvu piemēru.

Visbeidzot, ja lasa krieviski, ir pieejams visnotaļ interesants dzīvesstāsts 1906. gadā dzimušam latvietim, kurš bijis pārliecināts komunists, pat bēdzis no Latvijas, lai neieliktu cietumā, bet represēts un brīnums, ka palicis dzīvs. https://memorial.krsk.ru/memuar/C/Cirulis_VO.htm
Pats dzīvesstāsts man neliekas ļoti pārsteidzošs, bet šis ir īpašs ar to, kā cilvēka uzskati nemainās pat izsūtījumā. Līdz galam krieviski pats gan neesmu ticis.
Latviski ir tulkoti izvilkumi, bet tajos pazūd, manuprāt, nozīmīgi fragmenti
https://tencinusarunas.wordpress.com/2024/02/21/rasisma-rokasgramata-voldemars-indzers/