riteņbraukšana, snovošana, vindsērfings, kompji, sviests, meitenes, pokemoni

Recent Entries

You are viewing the most recent 2 entries.

11th October 2019

11:37pm: Apritējuši seši gadi kopš dzimtssarakstu nodaļā teicām “jā” vārdus. Ja pieskaita neoficiālo kopā būšanas laiku, tad sanāk 15. Gandrīz puse dzīves. Man nepatīk vārds sieva, tāpēc teikšu, kā nevaru iedomāties dzīvi bez savas labākās draudzenes. Ne vienmēr ir gājis ļoti gludi un jauki. Ne visu gribas atcerēties un es daudz ko tagad būtu darījis citādāk. Bet šobrīd tam droši vien nav lielas nozīmes. Jo ir sasodīti labi. Manuprāt, mēs esam līdzvērtīgu cilvēku savienība. Neviens no mums nedominē un necenšas otram uzspiest savu gribu vai viedokli. Es joprojām mēdzu par viņu brīnīties. No kurienes viņai ir tādi optimisma un izturības krājumi? Kā viņa reizēm tik acīgi ievēro lietas, kuras es neredzu? Kāpēc viņai nepatīk manas bildes, kaut arī man neliekas, ka tās būtu ļoti sliktas?

Man likās, ka apprecoties nekas īsti nemainīsies. No manas puses laikam tā arī bija. No otras puses gan bija pārmaiņas. Šķita, ka mūsu draudzību viņa uztver nopietnāk nekā agrāk.

Kad pieteicās maziņie, viss mainījās vēl vairāk, jo mums vairs neatlika laika vienam priekš otra. Uz savas ādas izjutu iemeslus, kuru dēļ šķiršanās pēc bērna piedzimšanas ir visai izplatīta. Tu vienkārši tiec izbīdīts no otra cilvēka dzīves laukā. Ja vēl ir draņķīga savstarpējā saprašanās, tad ir baigi grūti. Tomēr ar laiku paliek labāk un nemaz tik ilgi līdz tam nav jāgaida.

Kādreiz jautāju draugam pirms viņa kāzām, vai tad viņš tagad zina, ka viņam vairs neviena cita meitene neiepatiksies? Viņš tā īsti neatbildēja un, starp citu, pēc dažiem gadiem izšķīrās. Toties tagad es pats zinu atbildi. Ir gandrīz pilnīgi droši, ka iepatiksies gan. Varbūt pat vairāk nekā būtu pieklājīgi. Bet tas neko nenozīmē. Tāpēc, ka no vienas puses ir nestabila jūtu ķīmija, bet no otras ilgi būvētas attiecības ar lielisku, pilnīgi neaizvietojamu cilvēku. Ļaujoties saviem iracionālajiem impulsiem, tās var ļoti viegli nočakarēt uz visiem laikiem. Otras tādas attiecības uzbūvēt vairs nebūs iespējams. Nekad.

Savu gada dienu atzīmējām, esot visai priecīgā noskaņojumā. Godīgi sakot, tie gan bija tikai mirkļi, jo mazie delveri cītīgi pārbauda atļautā / neatļautā jeb mūsu pacietības robežas. Es gan stipri šaubos, ka bez viņiem gan mēs būtu priecīgāki.

20th July 2018

3:16pm: Vai cilvēks vispār var būt laimīgs, ja viņam trūkst pašapziņas, pārliecības par sevi?
Powered by Sviesta Ciba