riteņbraukšana, snovošana, vindsērfings, kompji, sviests, meitenes, pokemoni

Recent Entries

You are viewing the most recent 19 entries.

21st August 2017

6:07pm: Dēmoni
Man dzīvē, protams, ir sanācis kļūdīties. Pat diezgan bieži, jo es mēdzu pārbaudīt robežas, lai saprastu, cik tālu var iet savā nekaunībā, egoismā, humorā un tamlīdzīgi. Esmu sāpinājis ne mazums cilvēku un neesmu par to atvainojies. Es gandrīz nekad neatvainojos, es to nemēdzu darīt. Varbūt ne tik daudz tāpēc, ka būtu kauns. Es esmu tendēts rast risinājumu sliktām situācijām. Ja ir kas glābjams, tad rīkojos, ja nē, tad arī mana atvainošanās neko tur līdzēt nevar. Un vispār jau es pats neesmu cilvēks, kurš īpaši tur ļaunu prātu uz citiem par dažādiem nodarījumiem. Cenšos atriebties uzreiz vai nekad.

Bet reizēm man uznāk iekšēji pārmetumi sev pašam par lietām, kuras droši vien cietušie jau sen ir aizmirsuši. Tad man it kā gribas atvainoties, izrunāt visu, bet es tāpat saprotu šīs procedūras bezjēdzību un nedaru neko.

No vienas puses ir labi, ka man mēdz atkal parādīties šie pašsāpīgie jautājumi. Mazāk sakāpj galvā.

13th August 2017

10:51am: Rokādes
Bērnībā mana mīļākā krāsa bija dzeltena. Tāda saulaina, skaista un priecīga. Nepatika sarkanā.

Agrajos pusaudža gados man ļoti patika melnā krāsa un pavisam nepatika baltā. Likās, ka būtu baigi forši staigāt tikai melnās drēbes. Melns man šķita noslēpumains un mazliet biedējošs.

Beidzamajos pusaudža gados mani ļoti uzrunāja sarkanās krāsas spēks. Man šķita, ka tā sasaucās ar tā laika mani - mazliet neapdomīgu, impulsīvu un viegli eksplozīvu.

Pēdējās divas dienas esmu pavadījis ar pindzeli un rullīti rokās, krāsojot lodžiju savā pēdējo, nez, 5-10 gadu iecienītākajā - baltajā krāsā. Mani uzrunā tās vēsums un elegance. Es varētu bezmaz visu dzīvokli nokrāsot baltu. Dzīvesbiedrenei pret to ir zināmas pretenzijas, bet dzīvojamajā istabā baltās krāsas klātbūtne ir ļoti manāma. Par lodžijas krāsu arī viņai bija iebildumi, bet kā man reiz viena draudzene teica - tu vienkārši paņem un nokrāso.

Pirmo reizi dominējošu balto krāsu istabā redzēju pirms daudziem gadiem ciemos, kur draudzenes istaba bija izkrāsota melnbalta. Man tas šķita skaisti. Un vēl jau Lenona Imagine.

Nez, vai uz vecumu nemetīšos visu krāsot brūnā krāsā, jo šobrīd tā būtu pati pēdējā mana izvēle.

17th July 2017

11:08am: Šodien ar dzīvesbiedreni spriedām, ka mums abiem ir tādi draugi, kuri bez ēšanas nekustas. Tas ir, nav izvilināmi no mājās ārā. Turklāt, jo vairāk gadu paliek, jo izteiktāka šī tendence paliek.

Man ir trīs draugu kompānija, kuru nekad nekur nevar dabūt, ja nav ieplānota kāda pieēšanās. Pēdējo reizi, kad man tas brīnumainā kārtā izdevās, viņi vienalga atrada iespēju novirzīties no kursa un iedreifēt picērijā. Laikam lieki piebilst, kurš no mūsu četrotnes ir ar vismazākajām liekā svara problēmām. Man besī ārā šī neiztrūkstošā pieēšanās. Liekas, ka viņiem kopsanākšanas ir kā attaisnojums sevis aizvilkšanai uz kārtējo neveselīgās pārtikas iestādi un ļauties pieēšanās grēciņam, kuram citādi nepietiek drosmes. Man tikmēr ir garlaicīgi, jo, ja ēst negribu, tad neēdu. Diezgan ierasta aina mums ir - mani draugi katrs loka iekšā sevis pasūtītās gastronomiskās izvirtības, es tikmēr sūcu aliņu vai pat to nē un vienkārši drusku garlaikojos.

Dzīvesbiedrenei draudzene ar tik izteiktu tendenci ir tikai viena, toties tāda, ka ne par ko nav pierunājama satikties kur citur bez ezīša. Jo tur varot paēst. Argumenti, ka paēst var arī citur, īsti neiedarbojas un ēdelīgā, samērā apaļīgā draudzene allaž atjautīgi atrod veidu, kā atkal draudzenes sapulcināt ezītī.

UPD. Plānojot brīvdienas, atcerējos vēl vienu ēdelīgo personu, šoreiz radu lokā. Nu, no vienas puses jau es saprotu, ka tajās retajās tikšanās reizēs varbūt tāpat neko daudz citu neiesāksi, turklāt vēl ar mazu bērnu pulciņu. Bet no otras - nepavisam nav tā, ka es šīs tikšanās reizes lidiņā gaidītu ar prieku un sajūsmu. Drīzāk kā tādu apnicīgu pienākumu.

4th July 2017

6:20pm: Reiz pie viena sava raksta, kur nebiju norādījis profesiju, izlasīju komentāru, ka cilvēks zinot vairākus manus vārda+uzvārda brāļus un katrs savā nozarē esot cienījams profesionālis.

Šodien uzzināju profesiju vēl vienam no saviem vārda+uzvārda brāļiem. Preču izkārtotājs lielveikala dzērienu nodaļā. Puisis dzimis gandrīz tajā pašā datumā kad es, tikai 20 gadus agrāk.

12th June 2017

5:44pm: Šodien paralēli darbiem paklausījos, kāpēc nevajagot nodarboties ar seksu pirms kāzām. No sākuma brīžiem nāca smiekli un apsvēru domu, ka vajadzētu izslēgt. Ko tad es kolēģiem teiktu, kāpēc darba vietā smejos? Loģika tur apmēram tāda - puisis, kad ierauga meiteni, tad pirmajās 10 sekundēs novērtē viņu, vai ir skaista un vai gribētu ar viņu mīlēties. Ja ir skaista, tad gribot mīlēties. Bet ne jau precēties.
Tad es paklausījos, ko stāsta raidījuma viesi. Pirmā viesa, kurš nebija nogaidījis līdz kāzām, stāsts īpaši nepārliecināja. Otrajam, kurš bija nocieties, sanāca pārliecinošāk.

Lai cik tālu es arī ikdienā no kristiešu lietām nebūtu, man daudz kas no viņu vērtībām šķiet sakarīgs. Viņi dzīvo tādā pasaulē, kur ar ticību tiešām ir vieglāk. Forši, ka viņiem tas izdodas. Es viņus mazliet apskaužu par iespēju dzīvot sakārtotā pasaulē, bet man pārāk svarīga šķiet iespēja saprast dzīves melnās, baltās un pelēkās puses bez reliģijas palīdzības.

15th May 2017

10:03am: Stāvēju trolejbusā, nospiedu podziņu, lai nākamajā pieturā laiž laukā un iedomājos par hokeju. Šodien jāspēlē ar krieviem, dodam līderiem atpūtu. Vai tā ir pareizi? Droši vien. Laikam nekad tā neesam darījuši. Krieviem jau arī it kā neko nevajag un, pat ja uzvaram, neko lāgā nevaram iegūt...

Un tā es pirmo reizi dzīvē pabraucu garām savai pieturai.

8th April 2017

6:36pm: Ja dzīvē visur meklē pozitīvo, var atrast arī 50 sūda nokrāsas.

10th March 2017

2:24pm: Ir bijis, ka mēģinu pierakstīt kādu emocionāli nozīmīgu notikumu savā dzīvē. Bet nesanāk. Nav īsti sajūtas, ka rakstu patiesību. Tad paskatos pēc kāda laika uz uzrakstīto un vispār visu gribas izdzēst ārā. Jo tā ir tikai drusku piepušķota tā brīža interpretācija.

Reiz vajadzētu iestāties brīdim, kad tā vairs nenotiek. Kad tā interpretācija tiešām liekas patiesa un daudz maz pieņemama arī pēc ilgāka laika. Tam droši vien vajag, lai ilgāku brīdi nemainās individuālā vērtību sistēma.

Bet vispār, lai cik muļķīgi tas arī nebūtu, es ticu, ka vienā brīdī tā interpretācija kļūst par patiesību. To ļoti labi var redzēt labā teātra izrādē vai izcilā literatūrā. Ka tu ar prātu saproti, ka tā ir fikcija, bet visas maņas kliedz, ka patiesība. Kā tādu efektu var panākt?

24th February 2017

10:34am: Velbeks Elementārdaļiņās pieminēja, ka ir dažas tik skaistas sievietes, kurām ir bail pat tuvoties. Tāpēc to dara tikai vislielākie kretīni. Jo viņiem nav bail.

Un tad es iedomājos par L. Es viņu gandrīz nemaz nepazinu, bet nepamanīt viņu bija neiespējami. Gara, gaišmataina meitene ar izcili pareiziem, ja tā var teikt, sejas vaibstiem. Ja viņa būtu modele vai aktrise, tad droši vien ļoti slavena. Es nevarēju saprast, ko viņa vispār dara mūsu uzņēmuma administrācijā. Turklāt vienā no pieticīgākajiem amatiem, ja tā var teikt.

Ja es viņu redzēju uz ielas, tad bija grūti uz viņu neskatīties. No viņas bezmaz staroja spēks, noteiktība, iekšējs miers un pārliecība par sevi.

Man ar viņu gandrīz nekad nekādu kopēju darīšanu nebija. Bet tajās vienīgajās reizēs es vienmēr kaut ko pamanījos izmest no rokām, aizmirst, sajaukt vai saputrot. Un es neesmu no cilvēkiem, kuriem tādas neveiklības būtu ikdiena. Nekādu tur sevišķu jūtu man nebija. Es taču viņu nepazinu. Bet to, ka meitene ir neparasti skaista, es nevarēju neredzēt.

To, ka viņa apprecējās, es uzzināju, kad saņēmu ēpastu par uzvārda maiņu. Drīz pēc tam viņa laikam aizgāja no darba. Vai arī es aizgāju, neatceros.

Iedomājos, ka vajadzētu kaut ko pameklēt par viņu gūglē. Atradu vienīgi galeriju, kur viņa ar vīru un bērniem aizbraukusi atpūsties. Vīrs viņai ārzemnieks aptuveni divreiz vecāks par L. Bērni kā bērni. Un L. kā jau L. Piepeši atcerējos, ka laikam taču nekad neesmu redzējis viņu pasmaidām. Arī tajās bildēs nē.

8th December 2016

1:24pm: Kad man nākamreiz uzkritīs uz nerviem kāds no lasītajiem cibiņiem, man jāmēģina atcerēties, ka te pamatā tomēr ir virtuāla psihiatriskā klīnika. Arī tajā nozīmē, ka klīnika ir iestāde, kurā slimajiem cenšas palīdzēt.
Current Music: pirts sadeg neparasti

21st August 2016

10:27pm: Galu galā izdomāju, ka bērnībā man bija pavisam citi vērtēšanas kritēriji. Daudz lielāka nozīme nekā tagad bija, kad kāds tev nopērk kaut ko ilgi kārotu. F40 modelīti, lego vai ko tamlīdzīgu. Tagad es daudz vairāk uzmanības pievēršu cilvēku saskaņai vienam ar otru, draudzīgumam, labām attiecībām. Bērnībā tas arī bija svarīgi, bet diezgan ātri no manis tika izsistas ilūzijas par šī sapņa iespējamību. Biju pavisam mazs, kad vēl ticēju kam tādam. To laiku atmiņas ir pavisam blāvas. Labāk atceros nesenākus laikus, bet tad jau vairs nebija to ilūziju.

Ar šodienas kritērijiem, raugoties uz pagātni, redzama dziļa bēdu leja.

18th August 2016

1:02pm: Mistērija
Man ir ļoti grūti atcerēties kaut ko pozitīvu no savas bērnības. Negatīvu - ķīpām vien. Bija jau slikti, bet vai tik ļoti? Es nezinu, neatceros.

15th August 2016

12:53pm: Komforta zona
Komunicēšana ar draugiem bieži ir kā iziešana no savas orbītas, lai palidotu līdzi viņējai. Parasti tas ir interesanti, bet ar laiku kļūst šausmīgi nogurdinoši.

No tā izriet, ka es vairāk pieskaņojos citiem nekā mēģinu panākt, lai citi pieskaņojas man. Tā ir un tā es jūtos ērtāk. Reizēm, kad lasu vai redzu filmā, kā cilvēki atveras psihoterapeitam, es brīnos, jo zinu, ka pats tā nevarētu. Es nejūtu nepieciešamību atklāties un, visticamāk, justos visai nekomfortabli, ja kāds mēģinātu "mani saprast". Tāds risks gan ir minimāls, jo, tā kā cilvēki parasti ir ļoti egocentriskas būtnes, tad viņus nekas daudz bez viņiem pašiem nemaz neinteresē.

11th August 2016

5:36pm: Jāatzīst, ka diezgan dīvaina sajūta potēt sev pašam dibenā pirmo reizi dzīvē. No sākuma grūti saņemties. Bet tad es atcerējos Jāni Strengu.

28th July 2016

2:48pm:
Piemineklis


Pele


Mīlulis


Laiks


Politkorektums

Ņemts te te un te.

7th July 2016

1:53pm: Pēc vairāku gadu darba plecu pie pleca šodien uzzināju, kurš no kolēģiem kurā gadā dzimis. Iespaidus grūti aprakstīt.
Laikam tie, kuriem ir 30+, mēdz izskatīties būtiski jaunāki vai vecāki. Īpaši sievietes.

6th July 2016

10:22am: Kas, jūsuprāt, ir latviskums? Ko jums tas nozīmē?

25th June 2016

11:18pm: Man ir skumji un mazliet briesmīgi apzināties, cik daudzi cilvēki smagi mocās ar dažāda veida psiholoģiskām problēmām. Tādus piemērus gadās redzēt apbrīnojami bieži. Jo dziļāk katra individuālo sāpi tu saproti, jo vairāk gribas bemaz saķert galvu un kliegt - kā tu vispār tādos sūdos spēj sēdēt! Tev visa dzīve (bija) priekšā, bet tu tur sēdi sava ego mēslos, paralizēts aiz bailēm! Iemesli jau visbiežāk no malas ir lieliski saprotami, bet saprast otru nav tas pats, kas viņam palīdzēt. Bieži vien tas ir pat otrādi.
Current Music: kko dzied futbola līdzjutēji

21st June 2016

8:04pm: Ja cibā būtu iespēja komentēt ar tviteri, disqus vai gravatar, nebūtu nekādas nepieciešamības veidot šo kontu. Nav nekāda prieka būt kādam trešajam anonīmajam ieraksta komentētājam.

Varbūt pa laikam te kaut ko iespamošu. Vai arī nē.
Powered by Sviesta Ciba