riteņbraukšana, snovošana, vindsērfings, kompji, sviests, meitenes, pokemoni

12:05am: Ja nu kādreiz bija vēl kaut teorētiska iespēja savākties vidusskolas klasei kopā, tad tagad vairs arī tādas nav.
Ja nebūtu klasesbiedrs apjautājies, vai nezinām ko vairāk, nebūtu ienācis prātā arī interesēties. Diezgan glīta meitene bija, bet nemeklējām kontaktus viens ar otru, kompānijas stipri atšķīrās. Tālāk man pat anonīmi rakstīt ir grūti. Bet šodien uzzināju, ka visbiežāk insultu dabū pa nakti, miegā. Jā, esot aizvien jaunākiem cilvēkiem, bet cēlonis tikpat labi var būt kāda trauma, autoavārijas rezultāts, vai varbūt audzējs.

11:57pm: Kika
Darīšanas aizveda mani uz lielu veikalu, kurā nekad agrāk nebiju bijis un diez vai arī jelkad atgriezīšos. Vajadzēja veikt pasūtījumu. Pārdevējs pildīja sistēmā nepieciešamās formalitātes, es tikmēr stāvēju un garlaikojos.
Pie blakus lodziņa diskutēja pārdevējs ar kādu veikala darbinieku. Nevarot saprast, kāpēc tā sistēma izdarījusi un kā to labot. Jāsaka Kikai. Jā, šis tiešām jāsaka Kikai, jāpasauc Kika!
Atnāca Kika. Es par savu pasūtījumu un pārdevēju sev pretī vispār aizmirsu. Mana galvenā rūpe tagad bija apskatīt Kiku, bet tā, lai neizskatās pēc blenšanas. Jo Kika, redz, bija ļoti jauka, smaidīga tumšmataina meitene. Un kaut kas viņā bija tāds īpašs.
Pēc kādas minūtes vai divām Kika atzina, ka sistēmā tā vienkārši nez kāpēc noticis un atgriezās savā darba vietā, par ko es tagad jau zināju - kasē.
Mans pārdevējs arī iznira no sistēmas pasaules, pievērsās man, iedeva izdruku un nosūtīja uz kasi samaksāt.
Tur, protams, Kika. Varēju uz viņu neslēpti paskatīties, varbūt pat pasmaidīt. Viņa man smaidīja, bija ļoti jauka un pieklājīga. Tik dzīvespriecīga kā iemīlējusies, nodomāju. Man jau pirms iešanas uz kasi bija skaidrs, ka redzēšu viņu visdrīzāk pēdējo reizi mūžā.
Pēc nedēļas es viņu redzēju vēlreiz, jo, izrādās, viņiem iekšējā birokrātija liek iet uz kasi arī pirms pasūtījuma saņemšanas. Tagad viņai bija nozīmīte ar vārdu. Varbūt arī pirms tam bija, tikai nepamanīju. Nepārsteidzoši, viņu, izrādās, sauc Kristīne. Tāpat jauka un smaidīga.
Es gan baigi smaidīgais nebiju.
Nezinu, kas tāds viņā bija. Kaut kāda kombinācija noteikti. Diez vai kādreiz sapratīšu Kombinācijas noslēpumu, bet tieši par to es visvairāk domāju, skatoties uz skaistām meitenēm. Kas ir tas, kas man viņu padara tik skaistu?

11:02pm: Ja cilvēks neko neraksta, viņam droši vien iet labi
Motivācijas kaut ko rakstīt īsti nav jau tik ilgu laiku, ka mazliet jābrīnās, atceroties, ka tāda kādreiz ir bijusi. Šīs rindas būs zināms pašizaicinājums un tāds kā eksperiments.

Reiz lasīju grāmatā, kā sieviete saka kādai par 10 gadus vecākai, ka šausmīgi trūkst laika. Viņa saņem atbildi - trūkst laika? Pagaidi desmit gadus, tad tu tiešām redzēsi, kā trūkst laika.

Īsti neatceros, kā bija pirms 10 gadiem, bet šobrīd vāveres riteņa skrējiena temps ir tāds kā nekad agrāk. Bet man patīk. Neuztraucos par to, ka nevaru visu paspēt, ka daudz kas aizmirstas vai ka reizēm kļūdos. Nav jau citas izejas. Pie tāda tempa nevar atļauties vēl arī cīnīties ar stresu. Pirms kāda pusgada man bija sev neraksturīgas problēmas ar miegu. Nesen dzīvesbiedrene jautāja, vai nav apnicis gulēt dīvānā. Es teicu, ka esmu laimīgs par to vien, ka vispār varu kaut kur gulēt.

Šodien iedomājos, ka man varbūt pat tīri labi patiktu profesionāli strādāt par celtnieku. Tāds savā ziņā radošs darbs un laiks paiet ļoti ātri.

Šī bija otrā nedēļa pēc atgriešanās darbā no ilgāka vaļinājuma. Kā saka, pie zināma bērnu skaita darbs sāk likties kā atpūta. Es uz to biju zināmā mērā cerējis. Īsti tā nav. Bet šobrīd ir tāds ļoti veselīgs pofigisms par darbu kā tādu. Ko varēšu, to izdarīšu, bet ko nē, to nē. Vairs nav laika domāt par darbu ārpus darba laika.

10:54pm: Gluži ikdienišķi iekāpu piecpadsmitajā trolejbusā un kā parasti nostājos pretī otrajām durvīm ar skatu braukšanas virzienā. Man vajadzēja nobraukt piecas pieturas.
Kāda ir gaišākā acu krāsa, kādu esiet redzējuši? Man tagad - tuvu baltai. Tādas bija meitenei, kas sēdēja ar seju pret mani. Uz mani viņa īpaši neskatījās, acīmredzami, nebiju interesants. Domāju gan, uz padsmit gadus vecākiem onkuļiem jaunietes nemēdz īpaši lūkoties. Reizēm viņa paskatījās apkārt, bet pārsvarā pa logu. Es nevarēju beigt brīnīties. Protams, ir krāsainas lēcas. Apgaismojums arī ir ļoti nozīmīgs, bet tad acu krāsai vajadzēja izskatīties kaut mazlietiņ zilai. Šoreiz nekā.
Bija mazs kārdinājums nobraukt vēl vienu pieturu, bet tas tāpat neko nemainītu. Un, lai arī es sejas atceros ne pārāk labi, šo es varbūt vēl pēc kāda laika spētu atpazīt.

Vēlāk iedomājos pameklēt internetā ko vairāk par acu krāsām, bet no tām bildēm internetā krāsu saprast īsti nevar. Apgaismojuma un fotooptimizācijas dēļ.

Bet vispār tas mudināja atcerēties, ka cilvēka acu krāsai piešķiru lielu nozīmi. Brūnas, zaļibrūnas, zaļas. Vienīgi zilas mani diez ko neuzrunā, kaut gan ne jau acu krāsa ir galvenais. Tomēr svarīga gan.

10:05pm: Dievs, daba, darbs
Šodien stāvēju virtuvē pie loga un domāju par darbu. To, kas tur notiek, sauc par mobingu un man grūti to izmest no galvas pat brīvdienās.

Istabā viens ar otru skaļi spēlējās bērni un piepeši atskārtu, ka Brigaderei absolūti nav taisnība. Darba vietā ir jābūt ģimenei.

Atcerējos arī literatūras skolotāju, kuras sirdij Brigadere bija ļoti mīļa. Ne vienai, ne otrai nebija bērnu.

1:19pm: Reizēm, iepazīstoties ar cilvēku viedokļiem, kāpēc viņi negrib bērnus, rodas pārliecība, ka VIŅIEM patiešām bērnus nevajag.

10:25pm: Bērnudārznieki ieviesuši leksikā "bļe". Hujviņzin, kur ņēmuši, bet, galvenais, noprot, ka tā teikt gluži nedrīkst.

10:27pm: Ne gadu skaits, ne sirmo matu daudzums man neliek justies vecam. Par to es pasmīkņāju un dzīvoju tālāk.
Vecs es reizēm jūtos, kad sanāk darīšanas ar jauniem cilvēkiem. Nesen kāda meitene nekādi nespēja tikt vaļā no uzrunas "jūs" attiecībā pret mani.

9:47pm: Ja jums būtu jāizvēlas dziesma, ar kuru jūs kādam simpātiskam cilvēkam gribētu asociēties, kāda būtu jūsu izvēle?

3:16pm: Vai cilvēks vispār var būt laimīgs, ja viņam trūkst pašapziņas, pārliecības par sevi?