riteņbraukšana, snovošana, vindsērfings, kompji, sviests, meitenes, pokemoni

11:02pm: Ja cilvēks neko neraksta, viņam droši vien iet labi
Motivācijas kaut ko rakstīt īsti nav jau tik ilgu laiku, ka mazliet jābrīnās, atceroties, ka tāda kādreiz ir bijusi. Šīs rindas būs zināms pašizaicinājums un tāds kā eksperiments.

Reiz lasīju grāmatā, kā sieviete saka kādai par 10 gadus vecākai, ka šausmīgi trūkst laika. Viņa saņem atbildi - trūkst laika? Pagaidi desmit gadus, tad tu tiešām redzēsi, kā trūkst laika.

Īsti neatceros, kā bija pirms 10 gadiem, bet šobrīd vāveres riteņa skrējiena temps ir tāds kā nekad agrāk. Bet man patīk. Neuztraucos par to, ka nevaru visu paspēt, ka daudz kas aizmirstas vai ka reizēm kļūdos. Nav jau citas izejas. Pie tāda tempa nevar atļauties vēl arī cīnīties ar stresu. Pirms kāda pusgada man bija sev neraksturīgas problēmas ar miegu. Nesen dzīvesbiedrene jautāja, vai nav apnicis gulēt dīvānā. Es teicu, ka esmu laimīgs par to vien, ka vispār varu kaut kur gulēt.

Šodien iedomājos, ka man varbūt pat tīri labi patiktu profesionāli strādāt par celtnieku. Tāds savā ziņā radošs darbs un laiks paiet ļoti ātri.

Šī bija otrā nedēļa pēc atgriešanās darbā no ilgāka vaļinājuma. Kā saka, pie zināma bērnu skaita darbs sāk likties kā atpūta. Es uz to biju zināmā mērā cerējis. Īsti tā nav. Bet šobrīd ir tāds ļoti veselīgs pofigisms par darbu kā tādu. Ko varēšu, to izdarīšu, bet ko nē, to nē. Vairs nav laika domāt par darbu ārpus darba laika.

10:54pm: Gluži ikdienišķi iekāpu piecpadsmitajā trolejbusā un kā parasti nostājos pretī otrajām durvīm ar skatu braukšanas virzienā. Man vajadzēja nobraukt piecas pieturas.
Kāda ir gaišākā acu krāsa, kādu esiet redzējuši? Man tagad - tuvu baltai. Tādas bija meitenei, kas sēdēja ar seju pret mani. Uz mani viņa īpaši neskatījās, acīmredzami, nebiju interesants. Domāju gan, uz padsmit gadus vecākiem onkuļiem jaunietes nemēdz īpaši lūkoties. Reizēm viņa paskatījās apkārt, bet pārsvarā pa logu. Es nevarēju beigt brīnīties. Protams, ir krāsainas lēcas. Apgaismojums arī ir ļoti nozīmīgs, bet tad acu krāsai vajadzēja izskatīties kaut mazlietiņ zilai. Šoreiz nekā.
Bija mazs kārdinājums nobraukt vēl vienu pieturu, bet tas tāpat neko nemainītu. Un, lai arī es sejas atceros ne pārāk labi, šo es varbūt vēl pēc kāda laika spētu atpazīt.

Vēlāk iedomājos pameklēt internetā ko vairāk par acu krāsām, bet no tām bildēm internetā krāsu saprast īsti nevar. Apgaismojuma un fotooptimizācijas dēļ.

Bet vispār tas mudināja atcerēties, ka cilvēka acu krāsai piešķiru lielu nozīmi. Brūnas, zaļibrūnas, zaļas. Vienīgi zilas mani diez ko neuzrunā, kaut gan ne jau acu krāsa ir galvenais. Tomēr svarīga gan.

10:05pm: Dievs, daba, darbs
Šodien stāvēju virtuvē pie loga un domāju par darbu. To, kas tur notiek, sauc par mobingu un man grūti to izmest no galvas pat brīvdienās.

Istabā viens ar otru skaļi spēlējās bērni un piepeši atskārtu, ka Brigaderei absolūti nav taisnība. Darba vietā ir jābūt ģimenei.

Atcerējos arī literatūras skolotāju, kuras sirdij Brigadere bija ļoti mīļa. Ne vienai, ne otrai nebija bērnu.

1:19pm: Reizēm, iepazīstoties ar cilvēku viedokļiem, kāpēc viņi negrib bērnus, rodas pārliecība, ka VIŅIEM patiešām bērnus nevajag.

10:25pm: Bērnudārznieki ieviesuši leksikā "bļe". Hujviņzin, kur ņēmuši, bet, galvenais, noprot, ka tā teikt gluži nedrīkst.

10:27pm: Ne gadu skaits, ne sirmo matu daudzums man neliek justies vecam. Par to es pasmīkņāju un dzīvoju tālāk.
Vecs es reizēm jūtos, kad sanāk darīšanas ar jauniem cilvēkiem. Nesen kāda meitene nekādi nespēja tikt vaļā no uzrunas "jūs" attiecībā pret mani.

9:47pm: Ja jums būtu jāizvēlas dziesma, ar kuru jūs kādam simpātiskam cilvēkam gribētu asociēties, kāda būtu jūsu izvēle?

3:16pm: Vai cilvēks vispār var būt laimīgs, ja viņam trūkst pašapziņas, pārliecības par sevi?