Kika
Darīšanas aizveda mani uz lielu veikalu, kurā nekad agrāk nebiju bijis un diez vai arī jelkad atgriezīšos. Vajadzēja veikt pasūtījumu. Pārdevējs pildīja sistēmā nepieciešamās formalitātes, es tikmēr stāvēju un garlaikojos.
Pie blakus lodziņa diskutēja pārdevējs ar kādu veikala darbinieku. Nevarot saprast, kāpēc tā sistēma izdarījusi un kā to labot. Jāsaka Kikai. Jā, šis tiešām jāsaka Kikai, jāpasauc Kika!
Atnāca Kika. Es par savu pasūtījumu un pārdevēju sev pretī vispār aizmirsu. Mana galvenā rūpe tagad bija apskatīt Kiku, bet tā, lai neizskatās pēc blenšanas. Jo Kika, redz, bija ļoti jauka, smaidīga tumšmataina meitene. Un kaut kas viņā bija tāds īpašs.
Pēc kādas minūtes vai divām Kika atzina, ka sistēmā tā vienkārši nez kāpēc noticis un atgriezās savā darba vietā, par ko es tagad jau zināju - kasē.
Mans pārdevējs arī iznira no sistēmas pasaules, pievērsās man, iedeva izdruku un nosūtīja uz kasi samaksāt.
Tur, protams, Kika. Varēju uz viņu neslēpti paskatīties, varbūt pat pasmaidīt. Viņa man smaidīja, bija ļoti jauka un pieklājīga. Tik dzīvespriecīga kā iemīlējusies, nodomāju. Man jau pirms iešanas uz kasi bija skaidrs, ka redzēšu viņu visdrīzāk pēdējo reizi mūžā.
Pēc nedēļas es viņu redzēju vēlreiz, jo, izrādās, viņiem iekšējā birokrātija liek iet uz kasi arī pirms pasūtījuma saņemšanas. Tagad viņai bija nozīmīte ar vārdu. Varbūt arī pirms tam bija, tikai nepamanīju. Nepārsteidzoši, viņu, izrādās, sauc Kristīne. Tāpat jauka un smaidīga.
Es gan baigi smaidīgais nebiju.
Nezinu, kas tāds viņā bija. Kaut kāda kombinācija noteikti. Diez vai kādreiz sapratīšu Kombinācijas noslēpumu, bet tieši par to es visvairāk domāju, skatoties uz skaistām meitenēm. Kas ir tas, kas man viņu padara tik skaistu?