Reiz sensenos laikos, kad meitai bija trīs gadi, viņai bija bērnudārza audzinātāja. Skaista, ļoti lādzīga, varbūt pat pārāk, ļoti mīlēja bērnus. Meitai viņa ļoti patika. Ļoti, ļoti. Man liekas, ka arī audzinātājai mana meita patika mazlietiņ vairāk nekā citi bērni.
Audzinātāja sabija vien nepilnu gadu un aizgāja prom. Neilgi pēc tam tikai vienu reizi viņu nejauši satikām, meita šausmīgi sakautrējās un pat lāgā neparunājām.
Šodien runājam par bērnudārzu, kas tur vēl strādā, kas aizgājuši prom. Izrādās, viņa savu mīļo audzinātāju neatceras. Eju pie datora, meklēju bildes, pat vārdu, izrādās, viņai atceros pareizi. Rādu meitai. Neko neatceras.