restart

Friends' Entries

You are viewing the most recent 25 entries.

21st February 2019

homebound @ 9:36am: Pls talk to your therapist, Homebound
Es nemāku veselīgā veidā palūgt palīdzību. Man apkārt ir resursi un es nemāku viņus izmantot. Man ir bail, ka cilvēki mani redzēs kā apgrūtinājumu un vairs nemīlēs, ja es prasīšu palīdzību. Man ir bail, ka viņi mani nemīlēs, ja redzēs, ka es kaut ko nemāku un nevaru. Man bail, ka man kritīs vērtība.

Es prasu palīdzību tad, kad ir jau par vēlu, un/vai daru to pasīvi agresīvi, no upura pozīcijas.

This has to stop. How do I stop this. I'm trying. I'm fucking up.

20th February 2019

jimmy, posting in pajautaa @ 9:23pm: Auto meistars
Iesakiet lūdzu kur iespējami lētāk salabot loga pacelšanas/nolaišanas mehānismu automašīnai. Varbūt kāds pats prot? Vai vienkārši lētāku auto meistaru Rīgā.
swirl @ 9:20pm: sapratu, ka gribu stāstīt par sevi un gribu, lai kāds klausās. un gan jau iepriekšējais ieraksts ir īslaicīga prāta aptumsuma radīts fenomens.
methodrone @ 6:10pm: Lai arī es vienmēr alkstu pēc mīļajām cilvēku sejām un togetherly times, katru reizi, kad atbrauc ciemiņi vai kad es esmu ciemiņš, viss ko man gribas ir iebēgt laiktelpas cilpā, kur eksistē tikai mans vientulīgi smagais dīvāns in limbo, un tur uz viņa no visas sirds dzert vīnu kopā ar demoniem.
kastasir, posting in pajautaa @ 1:34pm: jauniešu runas veids
Kas tas ir un kāpēc, un kopš kura laika jaunieši tik daudzus stāstījuma teikumus pabeidz ar, ēē, jautājošu intonāciju?
Tā, it kā nebūtu pārliecināti par to, ko paši saka. Teikuma saturam pat nav nozīmes, tas var būt pavisam drošs apgalvojums, bet tomēr beidzas uz tās jautājošās nots.
Varbūt visi cenšas būt šausmīgi pieklājīgi un drošības pēc apšauba katru savu vārdu, lai nevienu neaizvainotu? Vai kas tas ir?
inese_tk @ 2:25am: autoratlīdzības lūgums

19th February 2019

slepenaamaasa @ 11:39pm: Te notiek kaut kas cits
Terapijā ir tāda hipotēze - ja pret kaut ko ikdienišķu ir neadekvātas intensitātes emocijas, visticamāk tās nav par to situāciju, bet par kaut ko neizsāpētu pagātnē. Vairākas reizes terapijā šīs hipotēzes sakarā bijuši tik milzīgi aha! momenti, ka vienam un tam pašam paziņam, ar ko runājam pāris reizes gadā, divas reizes esmu pateikusi, ka tikko sapratu universu. Pirmo biju aizmirsusi, bet viņš atcerējās.

Jebkurā gadījumā, tieši šobrīd kaut kas tāds notiek. Pirms pāris dienām izlēmu patestēt, vai esmu atkal gatava mēģināt ar kādu satikties, māku novilkt robežas un neeju eipšitā, tuvojoties citiem. Piereģistrējos Tinderī (es zinu - facepalm! Bet reālajā dzīvē man ir vēl grūtāk un nedrošāk šo testēt.). Satiku trīs tiešām patīkamus cilvēkus, parunājām, un es ļoti ātri jutu, ka eju nopietnā sviestā. Es pat nevaru aprakstīt, cik tumša vieta tā ir. Kā "Stranger Things" upside down varbūt.

Pieklājīgi, sirsnīgi un kā pieaudzis cilvēks atvadījos no visiem trīs puišiem. Nesolīju nekādus varbūt, nedevu veltas cerības, arī nemeloju, pateicu, kā ir, novēlēju visu labāko, un visi čaļi man ļoti sakarīgi arī atbildēja. Kopumā mēs bijām runājuši maksimālais trīs dienas.

Te sākas interesantākais. Es jūtu sevī diezgan neadekvāti dziļas sēras (!). Nebija vispār nekādu šaubu, ka izdarīju pareizi, bet brīdī, kad biju izdzēsusi savu profilu, bija sajūta, ka mans krūškurvis saplok, it kā iekšā pēkšņi būtu iestājies absolūts vakuums. Es tik ļoti priecājos, ka šoreiz izdzēsos pie pirmajām pazīmēm, ka jūtos slikti! Gandrīz jau aizgāju pa veco taciņu, kurā sevi aizbakstu uz randiņu, automātā daru visu, kas pēc manām domām varētu patikt tam čalim, tad pēkšņi pasūtu, mēģinu kaut kā paskaidrot čalim, kas jau ir pieķēries un nesaprot pagriezienu par 180 grādiem, un tas viss mani noved pie kārtējā nervu sabrukuma... Es to visu šoreiz neizdarīju, un manā apgriezti pozitīvajā pasaulē tas ir liels sasniegums.

Vienlaikus ir ļoti dziļi, neizmērojami bēdīgi. Jūtos tik pamesta. Atstāta pasaules malā viena. Pievilta. Varbūt es būtu gribējusi, lai viņi mani pārsteidz, atrodot veidu, kā man pietuvoties, lai pietuvojas nemanāmi kā Tramīgajai Stirnai (tas ir mans indiāņu vārds), lēnām mani pieradina un uzdāvina spēju mīlēt. Atrod ceļu pie manis, kuru pati nevaru sameklēt.

Tas droši vien ir stāsts par to, kā beidzās manas kā bērna attiecības ar vecākiem. Dzīvojot ar mammu, ļoti slikti sapratāmies, un viņa bija visai vardarbīga. Es solīju, ka iešu prom, bet viņa neļāva. Kādu dienu mēs viena otru bijām tā izbesījušas, ka viņa mani atlaida. "Ej arī," viņa teica. Un es aizgāju. Tāpēc, ka biju dusmīga, kādu gadu viņa no manis vienkārši izvairījās un principā nekādā veidā par mani arī nerūpējās. Atradu vēstuli, ko viņa bija rakstījusi tētim: "Ar Slepenomāsu mums nesanāca, varbūt vēl varam izlabot jaunāko bērnu." Lai gan aizgāju, jo viņa darīja pāri, viņa par mani necīnījās. Bija tā, it kā es būtu pārstājusi eksistēt, it kā viņai būtu vienalga. Man viņu vēl vajadzēja, man viņu vienmēr vajadzēja, bet es biju aizgājusi un nevarēju vairs griezties atpakaļ.

Šo es pārāk labi neatceros, bet sajūtu līmenī šķiet, ka tētis mani pameta divreiz. Pirmo reizi, kad pateicu, ka nevaru viņam ilgāk palīdzēt mēģināt nebūt alkoholiķim, ka nevaru vairs neko jaunu izdomāt, ka man nesanāk. Man bija kādi padsmit gadi. Pēc tam viņš uz māju vienu pēc otras sāka vest random draudzenes un bija tā, it kā viņam būtu kaut kāda tuneļa redze, kurā vienlaikus var saturēt tikai vienu apmātības objektu. Es izgaisu. Kādā brīdī, kad man bija varbūt kādi 15-16, man bija jāaiziet no mājas, jo viena no viņām bija ievākusies ar visiem saviem bērniem, viņi zaga manas mantas, kontrolēja pulti un visu pārējo, un bija tādā kā komandā pret mani. Kad teicu tētim, ka man pazudušas vairākas mantas un atradu tās viņu skapī, viņš izlikās, ka mani nedzird. Kad aizgāju dzīvot pie vecmāmiņas, arī viņš par mani necīnījās, neatvainojās un pamazām pārtrauca mani uzturēt. Kad man nebija, ko ēst, kā tikt uz skolu, kaut kur aiziet, viņš vienmēr izturējās tā, it kā tam ar viņu nebūtu nekāda sakara. Viņam bija pārstājis rūpēt jau ļoti sen. Man ļoti paveicās, ka vēl bija dzīvi vecvecāki, blakus bija brālis, kurš vispār bija viens kārpījies no daudz agrāka vecuma un varēja palīdzēt, citi radinieki. Tikai tagad es saprotu, cik ļoti nereāli man paveicās, cik ļoti tas, ka tagad esmu gudra, skaista, veselāka sieviete ar darbu un dzīvesvietu, ir ne tikai mans individuālais nopelns. Visas tās laipiņas, ko izlika cilvēki man blakus, tik ļoti palīdzēja noturēties virs ūdens un kārpīties tālāk.

Bet tā pamešana vēl aizvien ļoti sāp. Pamešana un atmešana. Sajūta, ka nebiju gana īpaša un vērtīga, lai viņiem rūpētu, lai viņiem gribētos mani paturēt, par mani cīnīties. Droši vien tāpēc es atkal un atkal nostādu sevi situācijā, kurā aizeju pati (kā tad) un, skatoties pār plecu, bēdājos, ka viņi pārstāja meklēt ceļu pie manis. Man šķiet, ka šo vienkārši vajag izsāpēt. Man vajag atļaut sevī būt tai mazajai meitenei, kura zaudēja vecākus vienaldzībai. Kurai šausmīgi gribas būt tajās attiecībās, bet pilnībā salūzis uzticēšanās mehānisms.

Vēl es ļoti lepojos ar to, ka šo hipotēzi izmantot tagad protu pati.
ttp, posting in pajautaa @ 10:04pm: viskija akmeņi - laba štelle vai nav jēga mēģināt?
aai, posting in pajautaa @ 3:08pm: Buratīno
Sveiki!

Ir kāds labs un efektīvs līdzeklis vai veids, kas palīdz atgriezt virtuves "baltās (linoleja?) virsmas" to sākotnējā stāvoklī? Ir pāris iestāvējušies traipi utt., kas spītīgi nenāk laukā ar parastajiem abrazīvajiem virtuves virsmu kopšanas līdzkļiem.
P., varbūt zobupastas Buratīno un skābētu kāpostu sulas maisījums atstāts uz nakti?
kreiza, posting in pajautaa @ 1:40pm: Esmu "uzkārusies" ar vannas istabas durvju izvēli. Vannas istaba maziņa, neko īpaši šiku nevajag, bet gribās, lai labi iztur mitrumu un viegli kopt. Stikls, alumīnijs? Nekur neatrodu, kur varētu nopirt tādas gatavas durvis, ja neskaita pirts un saunu durvis, tikai pasūtāmas. Kāda Jums pieredze? Paldies!
laba_doma @ 1:18pm: Šorīt biju aizvedis mašīnu uz tehnisko apskati un izgāju to ar pirmo reizi, turklāt bez aizrādījumiem. Vienīgais ieguldījums mašīnā pirms apskates bija auto mazgāšana - un tas atmaksājās. Esmu priecīgs.
dominika, posting in pajautaa @ 11:06am: Dermatologs
Lūdzu iesakiet iejūtīgu dermatologu Rīgā cilvēkam ar patiešām ielaistām ādas problēmām (tādu, kurš nepārmetīs un nešūpos galvu - ai ai ai, kā tad jūs tā, bet būs vērsts uz problēmas risināšanu, cik nu tas attiecīgajā stadijā vispār iespējams). Paldies.

18th February 2019

methodrone @ 10:47pm: Visu šo gadu laikā, es esmu no pasaules noslēpusi totāli slepenu ballīti, kur virmo dziesmas, bildītes, krāsas, tekstuaūras, puķes, aromi, paralēlās realitātes vai sapņi, domformas, intuīcijas un galvenais - sentimenti. No vienas puses tas, šī dzelžainā slepenība, ir sēras līdz maksimālu asiņu nāvei, bet no otras puses - kas tā ir par ballīti!
Current Music: drošivien kaut kāds Incubus

19th February 2019

inese_tk @ 12:30am: februāris
šausmīgi sagribējās pabraukāties ar ļasiku. bet ļasiks šķūnī iekrāmēts, šķūnī nav gaismas, riepas mīkstas, es nezinu, kur ir pumpis un visa mana neasfaltētā iela ir tīrā ledū.

18th February 2019

zazazumm, posting in pajautaa @ 8:46pm: Cik jedzigi ir atteikties no majas interneta un vienkarsi izmantot telefona hotspot? Majas datoru pa lielam izmantoju tikai netflix un youtube.
swirl @ 8:19pm: apturiet vilcienu, gribu izkāpt. iespējams, pavemt, bet varbūt tikai sagaidīt, kad vairs negriezīsies galva. kolēģe, biologs, teica, pagaidi, drīz pāries, tas nevelkas ilgi. kā pusaudžu gados spēju šito regulāri izturēt? tāda kā viegla nelabuma sajūta, tāds kā izsalkums, kas nav izsalkums, nespēja koncentrēties un visu tilpumu galvā kā gāze aizpilda domas ap un par vienu pašu cilvēku. terapeite šodien smaidīja, teica, laikam iemīlēšanās.
ruk @ 7:43pm: Pie ondodondologa tuvākais pieraksts ir precīzi pēc 2 mēnešiem. Kalendārā blakus rakstīts, ka apmēram tad arī sāksies gala darbi skolā. Pirmajā gadījumā ceru, ka 18. aprīlīs drīz jau vien ir un otrajā ceru, ka tas ir vēl aiz daudz kalniem!! Abām galējībām pa vidu sanāk, ka ir normāli. Tur ari centīšos uzturēties

┐(❛ ᴗ ❛ )┌
methodrone @ 4:41pm: True Romance
Bīskaps Barons currently ir mans mīļākais vīrietis pasaulē, jo viņš vispār atbild visus jautājumus par visu, teju gribas viņam ar matiem un smaržeļļām mazgāt kājas or something? Pēdējās pāris dienās viņš ar saviem minisprediķīšiem ir kļuvis par manu ekskluzīvi baddest monogāmo netfliks un čill, jo viņš vienīgais man ir parādījis Dievu (sorry Torņkalna zēni, we'll always have YouTube). Es ceru, ka neizrādīsies, ka viņš glabā kādu tumšu noslēpumu, lai mūsu attiecības var turpināties indefinitely. Bet pat, ja sekos vilšanās, mans miegs ir neprecendentēti dziļš un redzēšana jūtas pretty irrevocable.
Current Music: Lana Del Rey - Religion
lmr @ 12:28am: es varu vienu un to pašu burtu uzrakstīt tūkstoš veidos, kā mamma, kā tētis, kā bērnudārzā, kā sākumskolā, kā kaligrāfs, uz i burta likt vai nelikt punktiņu, varbūt sirsniņu, varbūt zvaigznīti, varbūt to burtu uzvilkt pār visu istabu, pār grīdu un sienu un logu un griestiem un pretējo sienu un pabeigt blakus sākumpunktam, un tad tu nezini, kur tam burtam augša vai apakša, vilkt ar krāsu, ar pildspalvu, ar ogli, ar sūdiem. viss šis sasodītais smalkums.

un tas kaut ko pasaka. tas pasaka, ka man ir pieci gadi, ka es esmu mamma vai tētis vai kaligrāfs vai vajadzēs mazgāt sienas. bet kas es esmu? vai es parādos tad, kad raksta ātri, kad nedomā - kā, ka tikai pierakstīt? kas es esmu, kad koncentrējos? kad es tiešām esmu šeit?

ķiņķēziņš.

17th February 2019

methodrone @ 1:21pm: "Atheism is the opium of the masses."
inese_tk @ 1:29pm: tenkas no teātra
vakar Aldis Hartmanis bija atnācis izrādi, kuras tekstā ir iekļauti ļoti daudz viņa random citāti. īsti nav skaidrs vai viņš to pamanīja vai nē, bet pēc izrādes gribēja satikt aktierus un teica, ka tas esot labākais, ko pēdējā laikā redzējis.

16th February 2019

methodrone @ 11:46pm: Mūzika.
Diendusas sapnī redzēju, kā mana apziņa neiemiesota lidinās virs un aiz milzīga, milzīga koka krusta milzīgas estrādes priekšā, uz kura stigā ļoti vecs Lapčenoks vai Grodums, vai tamlīdzīgs latviešu dziedātājs, un ļoti nogurušā un vārgā veca cilvēka balsī dzied "Dzimtā Valoda." Es tajā brīdī, kur bija jākāpina emocija, tik ļoti no sirsniņas cerēju, ka viņš spēs paņemt skaļās notis, bet viņš bija par vārgu.

Un vēl man ir ļoti liels prieks, ka Supernovā uzvarēja mīlīgais mīlestības pārītis, man tas šķita kā maziņš, latvisks autentiskuma un mīlestības triumfs.
laba_doma @ 11:03pm: Rīmenis: "Viss labs, kas labi beidzas - vācieši nav pirmajā trijniekā."
laba_doma @ 10:32pm: Skatos bobsleju un brīnos, kur tiem čaļiem ir tik daudz drosmes. Ja man tur, tai kastē, tagad būtu jāsēž iekšā, man par sevi un savu tuvāko nākotni būtu reāli bail.
aai, posting in pajautaa @ 7:23pm: Par suņiem
sveicināti,

Kā vislabāk - gan lielajiem, gan bērniem - sagatavoties suņa ienākšanai ģimenē (Rīgas dzīvoklī) - vai ir kādas must-read grāmatas, labi forumi (ar ieteikumiem), YT klipi, apmācību semināri suņu saimniekiem utt. ?

Ir jau braukts ciemā pie kādas esošas suņa saimnieces, to sīki iztaujājot, arī izejot kopīgā pastaigā... ir arī www šis tas meklēts, bet varbūt ir kaut kas konkrēts un specifisks no jūsu pieredzes, ko ņemt vērā un "iečekot"?

Suņa pieredzes nav - ir tikai kaķa.

Paldies
Powered by Sviesta Ciba