restart

Friends' Entries

You are viewing the most recent 25 entries.

14th August 2018

methodrone @ 6:46pm: Stop harassing people with your pain.
Man šodien darbā kolēģei bija total meltdown. Viņa vienā brīdī vienkārši sāka raudāt, atkārtojot, I can't do this, notupās uz grīdas un apķērusi ceļus ar sarkanām acīm truli skatījās tālumā. Šis mani ļoti trigeroja, jo es kanpi biju izdzīvojusi no pēdējās neatbildētās mīlestības. Tad, kad jau simts gadus tu iemīlies cilvēkos, kuriem tu esi atbaidošs puņķis, tu kaut kā iemanies savas sāpes brutāli un aukstasinīgi ielocīt prāta plaisās, cerot, ka neko tur nepāršķels uz visiem laikiem. Tad tu kā mazs, drosmīgs cinītis turpini iet pasaulē darot savus darbiņus un apzinīgos pienākumus, un iemanīties izturēties tā, it kā tava vientulība, zaudētāja sajūta un izloācija, ir nieks vien salīdzinājumā ar pārējām pasaules sāpēm, tāpēc tev nemaz nav tiesības par to nekā īpaši domāt. But there is only so much much one can do, if others decide to malevolently harass you with their bitterness and narcissistic pain and preposterously indulgent neurosis.

Esība ir fucked; and? Jebkuram cilvēkam, kam piemīt kaut minimāli apziņas putekļi ir skaidrs, ka 70-90 gadus ļurināties iekš demoralising flux of meat-cells without knowing what is anything, ir sāpju orģija tur, kur jābūt tīrai dvēselītei. Tieši tāpēc, cilvēka pienākums ir šo pazemojošo procesu nepadarīt traģiskāku un ļaunprātīgāku ar savām narcisa orģijām. Ja tev ir sāpes, tad esi pateicīgs, ka tās nav vēl lielākas, tad dari visu, lai vairotu pazemību un pieņemšanu. Paskaties uz citiem cilvēkiem, cik viņi aizkustinoši turas un cenšas. Līdz ko tu skaties uz savām sāpēm, tu izvēlies nāvi, tu tajās sāc grimt; un tā kā citi vienmēr arī skatās uz tevi, tad arī viņi sāk grimt. Ja tu tīši ej savās sāpēs, tu pazemini ne tikai sevi bet visu pasauli kopā ar sevi, cietsirdi! Nodarbojies ar to pats savā brīvajā laikā, ja reiz tik ļoti gribas pret kādu būt cietsirdīgam.

Rezultātā esmu sapratusi, ka neirotiski cilvēki mani padara neirotisku. Protams, atšķirībā no viņiem, es ar savām neirozēm nodarbojos savā brīvajā laikā, tālu un dziļi projām no nevainīgiem līdzgaitniekiem. Man vienkārši ir nulle cieņas pret neirotiskiem cilvēkiem, es nespēju panest viņu klātbūtni, man tā šķiet vēl destruktīvāka enerģija par klaju ļaunumu. Ļaunumu ir viegli izturēt, jo tas ir izprotams un paredzams, bet neirotiskums ir savāda, teju bezapzināta cietsirdība, kā demonic possession.

Rezultātā, man prātā saslēdzās it kā nesaistītas tēmas, un pārņēma ļoti tumša sajūta par manām izredzēm izdzīvot visu šo manu mūžīgo vilšanos mīlestībā. Man šķiet teju neizturama šī zaudētājas sajūta, degradēta zemuma un morāla izsīkuma sajūta. Man visu laiku šķiet, ka man ir iedota mīlestība, bet nepareizā, nepieņemamā variācijā, aizspogulijas mīlestība, mīlestība tās sāpīgākajās izpausmēs, un ka mana vienīgā nākotnes perspektīva ir dvēseliska, garīga anēmija, jo es samierinos ar šo nīcinošo, nešķīsto mīlestību, lai nenomirtu.

Rezultātā es dusmīgi aizgāju uz veikalu nopirkt jaunu dušas trubu. Vecā dušas truba jau mēnesi tecēja un šī šķita piemērota diena atpestīties no santehniska haosa.
Current Music: Nick Cave & The Bad Seeds - Loverman
laba_doma @ 12:54am: Ārā krīt zvaigznes
Tas, kā es to esmu dzirdējis, ir, ka vēlēšanos ir jāpaspēj iedomāties, kamēr zvaigzne vēl nav nokritusi. Ņemot vērā, ka tas ir ļoti īss brīdis, es šovakar biju lakonisks un pirmai krītošai zvaigznei teicu, ka gribu: "Viņu." Un, ja gadījumā pirmā zvaigzne nokrita, to nesadzirdējusi, es to atkārtoju arī otrai un visām nākamajām tāpat: "Viņu."

13th August 2018

methodrone @ 9:30pm: These days.
Iemīlēšanās ir īsa neērtība.

Iemīlēšanās ir kā pēkšņa akūta "redzēšana", es redzu otru un man sapņaini šķiet, ka otrs redz mani; kādā pārpasaulīgā metafiziskā veidā, kam jāmanifestējas fiziskajā esībā, tādējādi to izgaismojot, mainot un atjauninot. Pēc tam dēļ tā es redzu visu pasauli, un šķiet, ka to iepriekš nemaz neskatīju, es redzu visu un viss ir skaists, viss ir labs. Bet šī apburtā apmātībā izgaist mirklīgi. Pavisam drīz, mani pārklāj gurda, smaga drošības sajūta; dziļā un pārbaudīta apziņa, ka es esmu neaizskarama. Mana nepelnītā suverenitāte kā svešāds pagodinājums, kas man jāatmaksā līdz beigām. Mana uzvara ir mana ašā atģišanās, uz naža asmeņa. Es kristālskaidri zinu, ka metafiziska mīlestība ir patiesa godība, bet manā pasaulē tai nav dimensijas; tā ir bērnišķīga ārišķība, izšķērdība, savtība, destrukcija, haoss; narkotiski reibinoša ieelpa, ko es nevaru atļauties izvērst pārāk ilgu un dziļu. Es esmu tik stipra un ar sevi patiesi lepojos, jo lai cik izsmalcinātam haosam pasaule mani pakļautu, es aši atģistos un uzreiz izšņaucu varmācīgo mīlas reibumu no savām asiņojošajām nāsīm.

Drošība.
Current Music: Lana del Rey - Burnt Norton (Interlude)
inese_tk @ 9:10pm: augusts
šodien, piemēram, es ganīju kazas ārzemiešu vampīrseriāla uzņemšanas laukumā. man sāk rasties sajūta, ka es nedzīvoju nekur un strādāju miljons dažādos random beksteidžu darbos.
Current Mood: gribas mājās un gulēt
Current Music: Salaspilī rej suņi
methodrone @ 2:28pm: Forum.
Džo Rogana, Aleksa Džonsa un Edija Bravo podkāsts tho. ♡

12th August 2018

methodrone @ 7:47pm: I feel so excited about meaning! ♡
"Because of its own revolutionary principle of "unlimited individualism and universalism," wrote Troeltsch, Christianity has "a disintegrating effect" upon "every form of exclusively earthly authority." 

*

"Rejection of the unknown is tantamount to "identification with the devil," the mythological counterpart and eternal adversary of the world-creating exploratory hero. Such rejection and identification is a consequence of Luciferian pride, which states: all that I know is all that is necessary to know. This pride is totalitarian assumption of omniscience – is adoption of “God’s place” by “reason” – is something that inevitably generates a state of personal and social being indistinguishable from hell. This hell develops because creative exploration – impossible, without (humble) acknowledgement of the unknown – constitutes the process that constructs and maintains the protective adaptive structure that gives life much of its acceptable meaning."  

*

Lai arī es laiskā brīdī nosolījos, ka nebūšu nekāda logos girl un nelasīšu batonus, pie pirmās izdevības es flirtīgi iemaldījos grāmatveikalos (vairākos) un nopirku gan Maps of Meaning gan Lin Zhao Blood Letters. Tagad es gribu izlasīt visu par kaismīgiem kristiešiem, tirānu mocekļiem un logos cīkstoņiem. Man laikam kristīgos cilvēkos patīk tas, ka atšķirībā no New Age cilvēkiem, viņi acīmredzami ontoloģiski transcendē. Kamēr New Age cilvēki pārsvarā ir pārņemti ar me, myself and I, kristieši vienkārši grib darīt labus darbus, tādējādi daudz efektīgāk palīdzot un uzlabojot dzīvi gan pašiem sev, gan citiem, gan pasaulei kopumā. New Age cilvēki vienmēr ir paradoksālā konfliktā, jo arvien vairak ieklemmējoties uz savu "pilnveidošanu" viņi nostiprina savu samilzušo ego, jeb pataloģisko bad infinity limited "mind->FULL" mind. Kristieši savukārt totāli dismisso savu ego, visu metot uz Dievu, atzīstot, ka Dieva prāts ir gudrāks, kamēr viņu mazais prāts ir kalpiņš, tādējādi atklājot savu sirdi un savu patieso būtību; ko New Age cilvēki tik kaismīgi meklē bet neatrod, jo meklē nevis tur kur tā ir, bet apmātā ilūzijā. Savu būtību nevar atrast sevī, bet gan pasaulē, jo cilvēks ir daudz vairāk pasaule nekā viens mazs viņš pats.  

Rezultātā, vakar es stundām klausījos Coding/Hacking/Feeling like a 80s scifi superhero pleilisti un lasīju Maps; lai arī  teksts ir unadulterated & freakishly dense Jordan Peterson mind love, es viņā ierubos un vaiboju, so I can foresee many ecstatic logos hours, days, weeks, months coming up this autumn. 

Šodien, savukārt, izdomāju aiziet noskatīties kinoteātrī Neverending Story, un pa ceļam "nejauši" attapos grāmatnīcā un metafiziski aizmagnetizējos uz World History sadaļu, kur bija visādas grāmatas par represijām, diktatūrām, mocekļiem, transcendenci un man kāri iegailējās gara acis, this will be my new thing! Es plauktā pamanīju Blood Letters, un jutu, ka this has to be read by me, cognized by me, all else is futile, so I happily succumbed. Atceļā no filmas, metro sāku lasīt, un es nespēju noticēt, ka eksistēja tādi cilvēki, kam pasaule bija tik svarīga! Šķiet mūsdienās, tikai retajam pasaule ir svarīga. 

Tas arī sasaucās ar Neverending Story filmu. Man kinoteātrī bija archetype party singularity moments, kad atskārtu, ka filma būtībā ir pravietojums par pašreizējo pasaules morālo stāvokli. Par to kā "Nothing" is devouring all meaning, how dark servants (Gmork) are conspiring with That Which is Behind Nothingness to gain power. Brīdī, kad Gmorks teica, ka "People who have no hopes are easy to control. And whoever has control, has the power." man šķita, ka aizvietojot, vai papildinot "hopes" ar "meaning" vai ''value hierarchy'', it is concise summary of current agenda, whether unconscious or conscious. Es atcerējos, kā nihilisms tieši tā arī jutās; ka iesākumā prātā bija krāšņa, mistiska, skaista pasaule, kura tad pakāpeniski, eksponenciāli tika sašķaidīta, izdemolēta, izlaupīta, aizslēgta, un es paliku izraidīta tumsā, nekurienē, nebūtībā, neesībā. 


Un ar neizdibināmu žēlsirdību, kuras parādniece es esmu mūžīgi, man tiek iedots mazs, mirdzošs kristāliņš dzīvas jēgas, ar kuru es varu atkal radīt šo skaisto pasauli, debesu valstību no jauna. ♡
inese_tk @ 8:58pm: augusts
Sansusī joprojām ir mans vismīļākais festivāls. šogad gan likās tāda pašķidrāka programma un laikapstākļi arī bija tādi mazliet apgrūtinoši. tāpēc bija ļoti labi, ka bijām uzmetušies par izpalīgiem Terapijai un no garlaikošanās izvairījāmies griežot burkānus, kartupeļus, gurķus, tomātus, seitanu, vegandesu, keilu, seleriju un droši vien vēl kaut ko, kā arī varējām lietu pārlaist zem Terapijas jumta, dzerot free kafiju un pārtiekot no visāda pārtikas scrapa.
favorīti - simtgades zaļumballe graudu kaltē, kurā pūtēju orķestris spēlēja superīgu programmu, pianistu kautiņi 6d vakarā, kurā viens no dalībniekiem spēlēja daļu no filmas Vier Minuten noslēdzošā skaņdaba, laikmetīgās dejas izrāde "Manu acu tulkojums", Latviešu tautas pasaku virtene, Nīmaņa grupas 7dienas koncis (5dienas man neinteresēja), kā arī, kā arī, kā arī superīgais noslēguma koncerts, kurā ļoti brīnumainā kārtā tomēr nelija. rītausmas koncertu tāpat kā pērn nogulējām.

man ir šādas tādas idejas saistībā ar nākamo Sansusī. ar Armandu gan nesanāca par to parunāt, bet nekas, vēl jau ir drusku laiks, lai to paspētu.
yoni @ 7:48pm: Meh
Mani nesajūsmina tādi ciemiņi, kuru dēļ ir jānovāc seksa rotaļlietas no lādētājiem.

11th August 2018

methodrone @ 3:48pm: Man vienmēr šķiet, ka es ciešu no neiespējamas mīlestības. Bet, manuprāt, ja ir īsta mīlestība, tad nevar tā vienkārši padzīvot uz priekšu. Tāpēc man nav par ko uztraukties!
kochka @ 10:54am: Pārfrāzējot Haraldu Matuli jeb bomāra griesti
Piektdienās pēc darba es darīšu, ko gribēšu. Un nesakiet, ko man darīt. Es došos ārā, iekāpšu autobusā vai vilcienā, lai dotos ceļā un satiktu tuvāko un mīļāko cilvēku pasaulē.
adore @ 8:35am: Ir kaut kāda rudenstuva burvība pār indiešu rajonu Londonā šorīt. Debesis zilas, un rīta saule pieglaudusies rindu māju sāniem. Es eju uz metro un dungoju Nirvanas My girl, my girl, don't lie to me... Brīžiem aizvien liekas neticami, ka jau gandrīz 8 mēnešus dzīvoju Londonā. Nekad nebūtu domājusi. Bet rīta burvība izzūd pilnā metro vagonā, kur valodas sajaucas mudžeklī. Vilciens nāk no Hītrovas lidostas.
kochka @ 12:29am: Zero waste
Kopš strādāju ārpus mājas, biežāk domāju par atkritumiem, jo ēdu arī ārpus mājas. Tādam nolūkam biju ieviesusi savu krūzīti, lai nebūtu jālieto vienreizlietojamā papīra. Vienreiz to aizmirsu, bet tāpat piecietu apsarga aizdomīgo skatienu, kad mazā stikla pudelē kā bomārs ielēju karsto ūdeni un iemetu tējas maisiņu. Tāpēc priecē zero waste akcija Cēsu tējas un kafijas veikalā. Ja nāk ar savu krūzīti līdzņemšanai, tad 10% atlaide. Jūtos kā praktisks kaķis gados.

9th August 2018

methodrone @ 9:57pm: Uzicorn
Pardon me truly, but this is fuuucked. Es nezinu vai nīstu vai mīlu Sašu Baronu Koenu, he's merciless and sort of righteous. Lūdzu visi uzreiz skataties Who is America? jau šonakt vai vēlakais rīt no rīta. Tas apstiprinās visas jūsu tumšākās aizdomas par cilvēces bezcerību un pildīs jūs ar cerību, vēl jūs pildīs ar pure torturous viewing ecstasy. Jūs tiksiet iepazīstināti ar maxxximāli mīlīgiem arhetipiem no politiskā spektra. Moreover jūs varēsiet ar katru neironu un sinapsi just līdzi (plēšot matus, rīvējot vaigus, kožot ceļos vai elkonī, metot rokas gaisā, aizturot elpu, taisot šausmināšanās grimases, rēcot) gan ņirgātājam gan izņirgātajam, akūti izdzīvojot Šrōdingerisku emociju spektru no traģiskai empātijai līdz teju velnišķam izsmieklam, līdz unadulterated disgusted distaste. I really don't know how to feel, I just feel like it is a hell (Literally? I dunno!) of a time to have consciousness. Mans mīļākais varonis pagaidām ir Dr. Nira Cain-N'Degeocello followed by Erran Morad. Spiest uz bildītēm:



10th August 2018

laba_doma @ 12:21am: Silta tumsa
Ārā vnk ideāls laiciņš pastaigai. Mugurā šorti un tēkrekls - tieši laikā. Turklāt naktis beidzot ir pietiekami tumšas, lai redzētu zvaigznes. Super.

9th August 2018

inese_tk @ 11:47pm: augusts
vakar lapsas, bet šodien, jājot pa pļavām, uz visām pusēm kā popkorns lēca stirnas.
un debesīs tāpat sāk lekt perseīdas.
atradu kraukļa spalvu.

8th August 2018

methodrone @ 10:15pm: Hell is real.
Šodien beidzot noskatījos A Prayer Before Dawn, kas mani nesaviļiņoja tik ļoti kā cerēju. Mani laikam vairāk saviļiņo klusas ciešanas nekā brutālas ciešanas. Jau ar filmas pirmajiem kadriem secināju, ka hell is a place on earth, un mēģināju atkost eksistenciālo riekstu kāpēc Billijs ir tik nožēlojams. Varbūt viņš vienkārši gribēja noindēt to melno čūsku, kas ir viņā. Kā arī secināju, ka savādā, skaudrā nozīmē tāds cietums bija likumsakarīga vieta priekš viņa. Ka dažreiz elle ir vieta uz kuru cilvēki iet vienkārši aiz spītības un nožēlojamības un slēpta izmisuma. Elle, kas pēc tam izvēršas par žēlastību. General hellishness mijās ar bēgšanu no sāpēm agresijā vai apātijā. Domāju, kāpēc cilvēkiem nepietiek ar mazliet elles, kāpēc viņiem speciāli vajag kāpt apakšzemē un kauties ar demoniem, lai iznāktu otrā pusē? Kāpēc viņi speciāli uzmeklē demonus ar kuriem kauties? Visu filmas laiku nepameta sajūta, ka Billijs kaujas pats ar sevi nevis desmit dažādiem taizemiešiem. Vēl man filmā vispār diezgan aizkustināja mazās, kristāldzidrās sviedru lāsītes, kas ripinājās pār dažādām Billija ķermeņa daļām. Tagad man šausmīgi sāp galva, kas man nekad nesāp, kas varbūt nozīmē, ka filma mani tomēr ietekmēja kādā savādā līmenī.

inese_tk @ 11:46pm: augusts
gaismā ir parādījusies tā nepielūdzamā un nežēlīgā rūsganā nokrāsa, kas bez liekām ceremonijām nokauj ilūziju par to, ka vasara, saule, zaļums un siltums varētu būt mūžīgi. rīti un vakari aizvien naskāk grauž dienu no abiem galiem.
gaiss pilns putekļu, bet pļavas - lapsu.

tik sen nebiju jājusi, ka ķivere bija aizausta zirnekļtīkliem.
inese_tk @ 3:26am: augusts
man liekas tik jocīgi, ka viens no maniem agrīnās bērnības sapņiem bija uzstāties cirkā ar baltiem, izpušķotiem zirgiem, bet tagad es strādāju ar jaunu teātri/trupu, kuras galvenā skatītāju zāle tiek iekārtota bijušajos cirka zirgu staļļos.
Current Music: Viktors Lapčenoks - Negaiss

7th August 2018

methodrone @ 8:50pm: God, yes or no?
Ļoti patika JP atbilde par Dievu intervijā Firing Line. So delightfully concise and earnest! As in neviens nevar aptvert vai atbildēt metafiziskus jautājumus, it's not a sound-bite; cilvēks savas nojautas var vien parādīt darbos; ka ticība un patiesība atklājas darbībā; it makes sense, jo tikai darbi ir īsti, runas ir mānīga, ķecerīga viela.

As in, Ye shall know them by their fruits. Do men gather grapes of thorns, or figs of thistles? Even so every good tree bringeth forth good fruit; but a corrupt tree bringeth forth evil fruit. A good tree cannot bring forth evil fruit, neither can a corrupt tree bring forth good fruit. Every tree that bringeth not forth good fruit is hewn down, and cast into the fire. Wherefore by their fruits ye shall know them.

Vai viņš ar to domāja, ka Dieva esamība vai neesamība atklājas darbībā? Ka cilvēks pierāda Dievu ar labu darbu? Un kas ir slikts darbs? Kā parasti man apziņā virmo un vērpjās nojausmas un epifānijas, kuras man nepietiek spēciņa notvert. Bet pladies Dievam mana apziņa darbojas tā, ka pat neietērpjot epifānijas vārdos, es saprotu, ko tās nozīmē un varu tās darīt pasaulē, varbūt pat labāk.

Vēl man šodien patika C. S Lewis teiktais: If you look for truth, you may find comfort; if you look for comfort you will find despair. Tas precīzi atspoguļo manu dinamiku un dinamiku pie citiem nelaimes putniem, ko esmu novērojusi. Liktenīgajā brīdī izšķiroties par ērto, "drošo" variantu, kā pēc pulksteņa savos aukstasinīgajos žokļos sagrābj izmisums. Ērts ir ceļš uz elli, ērkšķains uz mīlestību, patiesību, Dievu. Ja cilvēks cauri viltota komforta kārdinājumam spēj saredzēt patiesību un pie tās iet, tad tas ir transcendentāls, dziļš dvēseles miers. Man ir tik žēl visu nelaimes salijušo putnu, kas nekādi nespēj izķepuroties no komforta lipīgās, tumšās darvas. Es gribu viņus mātišķi izcelt no darvas, nomazgāt ar sidraba avota ūdentiņu un apzeltīt viņu spārnus ar drosmes puteksnīšiem, lai tie krāšņi un vareni aizlidotu pretim patiesības saulei, darvas purvus atstājot tālu līdz tie izgaist uz mūžiem. Bet es pati pagaidām knapi tikai knābi turu virs melnās žļurgas.
kochka @ 9:58pm: Puppet masters
Grūti izticēties cilvēkiem,kas tev liek justies kā nožēlojamam izmēģinājuma trusītim. Nekad nav paticis būt zem mikroskopa.
methodrone @ 6:40pm:
methodrone @ 5:39pm: Sēdēju mājās pie atvērta loga, kad garām pabrauca mašīna pa visu pagastu skaļi spēlējot Usher - Burn and this is my literal life.
inese_tk @ 12:32am: augusts
fests beidzās ar tādu labu sajūtu, ka manī ir atgriezies prieks strādāt ar teātri. pēc 11 gadiem JRT man likās, ka es vairs nekad negribēšu strādāt neko ar teātri saistītu, bet šī pieredze Valmieras festivālā bija kaut kādā ziņā dziedējoša un iedvesmojoša. katrā ziņā ir viegli darīt arī visādas čakarīgas lietas, ja jūti, ka tev uzticas un nedžadžo un dod brīvību. tai skaitā - brīvību uzņemties atbildību arī par lietām, par kurām tā konkrēti neviens nav prasījis uzņemties atbildību. tas viss ir rezultējies ar to, ka šodien pateicu trīs jāvārdus trim projektiem tuvākā pusgada laikā - divi no tiem pa lielam saistīti ar izrāžu producēšanu, viens ir palīdzēt režijas studentu darbam ar kostīmiem un skatu no malas, lai sagatavotu izrādi Patriarha rudenim. kā arī - in general palikt kopā ar Kvadrifronu un darīt ar viņiem kopā lietas. sūdīgākais ir tas, ka par to visu visai maz maksā un tas viss nozīmē daudz būt Rīgā, bet gan jau - nāks laiks, nāks padoms un gan jau sapratīšu kā iegrozīties.

atgriežoties pie festivāla - vakar pēc diviem Pavasariem, nobūves un neticami zibenīgas busa uzkraušanas, paspējām vēl uz Tropas Reptīli. tā bija ļoti savāda pieredze. bija kāds posms izrādes laikā, kurā es domāju par to, ka būtu labi pēc izrādes nesatikt nevienu no Ingām, jo... nu... hmmm, bet kaut kā tā izrāde nemanot un slepus ievilka, savilka, apvārdoja un beigās, izejot ārā, visi bijām tādi, burbuļaini. kaut kādos psihes slāņos tā izrāde izrādījās ļoti iedarbīga. bet nu līdz šim no redzētajām Tropas izrādēm, neviena nav bijusi sūdīga.

par pašu festivālu varu teikt to, ka viņš turas kopā pateicoties faktam, ka LV teātra peļķe tāda maza un neviens negrib (nav arī izdevīgi) ne arvienu baigi sadirsties. jo, saistībā ar organizēšanas kvalitāti, tādu iemeslu bija visnotaļ daudz. mūs glāba personiskie kontakti ar dažu labu valmierieti, kā arī tas, ka bijām tikuši pie trim nenormāli foršiem un izdarīgiem asistentiem.
Current Mood: jocīgi gulēt savā gultā

6th August 2018

methodrone @ 11:18am: Poor, obscure, no pretensions to royalty or distinction of any kind. They live under less than desirable conditions and they die that way. There's nothing historically remarkable about them. Billions of people pass through this vale of tears.
Current Music: Thompson Twins - Hold Me Now
laba_doma @ 12:49am: Tētis ir trešais tēva dēls.
Es esmu trešais tēva dēls.
Man bērnu nav.
Powered by Sviesta Ciba