Ja cilvēks neko neraksta, viņam droši vien iet labi
Motivācijas kaut ko rakstīt īsti nav jau tik ilgu laiku, ka mazliet jābrīnās, atceroties, ka tāda kādreiz ir bijusi. Šīs rindas būs zināms pašizaicinājums un tāds kā eksperiments.

Reiz lasīju grāmatā, kā sieviete saka kādai par 10 gadus vecākai, ka šausmīgi trūkst laika. Viņa saņem atbildi - trūkst laika? Pagaidi desmit gadus, tad tu tiešām redzēsi, kā trūkst laika.

Īsti neatceros, kā bija pirms 10 gadiem, bet šobrīd vāveres riteņa skrējiena temps ir tāds kā nekad agrāk. Bet man patīk. Neuztraucos par to, ka nevaru visu paspēt, ka daudz kas aizmirstas vai ka reizēm kļūdos. Nav jau citas izejas. Pie tāda tempa nevar atļauties vēl arī cīnīties ar stresu. Pirms kāda pusgada man bija sev neraksturīgas problēmas ar miegu. Nesen dzīvesbiedrene jautāja, vai nav apnicis gulēt dīvānā. Es teicu, ka esmu laimīgs par to vien, ka vispār varu kaut kur gulēt.

Šodien iedomājos, ka man varbūt pat tīri labi patiktu profesionāli strādāt par celtnieku. Tāds savā ziņā radošs darbs un laiks paiet ļoti ātri.

Šī bija otrā nedēļa pēc atgriešanās darbā no ilgāka vaļinājuma. Kā saka, pie zināma bērnu skaita darbs sāk likties kā atpūta. Es uz to biju zināmā mērā cerējis. Īsti tā nav. Bet šobrīd ir tāds ļoti veselīgs pofigisms par darbu kā tādu. Ko varēšu, to izdarīšu, bet ko nē, to nē. Vairs nav laika domāt par darbu ārpus darba laika.