Gluži ikdienišķi iekāpu piecpadsmitajā trolejbusā un kā parasti nostājos pretī otrajām durvīm ar skatu braukšanas virzienā. Man vajadzēja nobraukt piecas pieturas.
Kāda ir gaišākā acu krāsa, kādu esiet redzējuši? Man tagad - tuvu baltai. Tādas bija meitenei, kas sēdēja ar seju pret mani. Uz mani viņa īpaši neskatījās, acīmredzami, nebiju interesants. Domāju gan, uz padsmit gadus vecākiem onkuļiem jaunietes nemēdz īpaši lūkoties. Reizēm viņa paskatījās apkārt, bet pārsvarā pa logu. Es nevarēju beigt brīnīties. Protams, ir krāsainas lēcas. Apgaismojums arī ir ļoti nozīmīgs, bet tad acu krāsai vajadzēja izskatīties kaut mazlietiņ zilai. Šoreiz nekā.
Bija mazs kārdinājums nobraukt vēl vienu pieturu, bet tas tāpat neko nemainītu. Un, lai arī es sejas atceros ne pārāk labi, šo es varbūt vēl pēc kāda laika spētu atpazīt.

Vēlāk iedomājos pameklēt internetā ko vairāk par acu krāsām, bet no tām bildēm internetā krāsu saprast īsti nevar. Apgaismojuma un fotooptimizācijas dēļ.

Bet vispār tas mudināja atcerēties, ka cilvēka acu krāsai piešķiru lielu nozīmi. Brūnas, zaļibrūnas, zaļas. Vienīgi zilas mani diez ko neuzrunā, kaut gan ne jau acu krāsa ir galvenais. Tomēr svarīga gan.