"ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās." - par šo vēlos pajautāt, bet ko tad vajadzēja darīt?
Mani divi centi - kopš deviņdesmito sākuma aug paaudze, kurai nav vispārējo sabiedrības ideoloģijas rāmju. Tas ir, kaut kādi ir, bet tie ir sadrumstaloti, haotiski, varbūt pretrunīgi. Kristietība un komunisms tomēr ir ideoloģijas, kas veicina tiekšanos uz ideālu. Mūsdienās šajā ziņā ir pārāk daudz izvēles, pārāk daudz neskaidrību un pārāk maz pozitīvu piemēru.
Visbeidzot, ja lasa krieviski, ir pieejams visnotaļ interesants dzīvesstāsts 1906. gadā dzimušam latvietim, kurš bijis pārliecināts komunists, pat bēdzis no Latvijas, lai neieliktu cietumā, bet represēts un brīnums, ka palicis dzīvs. https://memorial.krsk.ru/memuar/C/Cirulis_VO.htm Pats dzīvesstāsts man neliekas ļoti pārsteidzošs, bet šis ir īpašs ar to, kā cilvēka uzskati nemainās pat izsūtījumā. Līdz galam krieviski pats gan neesmu ticis. Latviski ir tulkoti izvilkumi, bet tajos pazūd, manuprāt, nozīmīgi fragmenti https://tencinusarunas.wordpress.com/2024/02/21/rasisma-rokasgramata-voldemars-indzers/
veltīt vairāk uzmanības un labvēlīgu rūpju integrācijai. par neatkarību balsoja arī krievvalodīgie un tika pausts, ka pilsonību dabūs visi. kad neatkarība notika - izrādījās, ka tomēr nedabūs un daļa par to apvainojās. vai lasīji manu pieredzi krievu skolā/sarunu ar sievieti, kas strādā ar izglītības iestādēm? uz to visu jau var skatīties no dažādām pusēm un nešaut sev kājā, manuprāt, būtu skatīties no tās puses, ka mums jau reāli vajag panākt, lai tie cilvēki ir lojāli, lai viņi dzīvo mūsu informācijas telpā, lai viņiem ir motivācija mācīties un ikdienā lietot latviešu valodu. mums vajag. viņiem var arī nevajadzēt. mums vajag, ja gribam stabilu, demokrātisku valsti un nesadrumstalotu, veselīgu sabiedrību, kura neatkarīgi no tā, kādā valodā runā ģimenē, ir lojāla un jūtas piederīgi Latvijai.
Mani divi centi - kopš deviņdesmito sākuma aug paaudze, kurai nav vispārējo sabiedrības ideoloģijas rāmju. Tas ir, kaut kādi ir, bet tie ir sadrumstaloti, haotiski, varbūt pretrunīgi. Kristietība un komunisms tomēr ir ideoloģijas, kas veicina tiekšanos uz ideālu. Mūsdienās šajā ziņā ir pārāk daudz izvēles, pārāk daudz neskaidrību un pārāk maz pozitīvu piemēru.
Visbeidzot, ja lasa krieviski, ir pieejams visnotaļ interesants dzīvesstāsts 1906. gadā dzimušam latvietim, kurš bijis pārliecināts komunists, pat bēdzis no Latvijas, lai neieliktu cietumā, bet represēts un brīnums, ka palicis dzīvs. https://memorial.krsk.ru/memuar/C/Cirul
Pats dzīvesstāsts man neliekas ļoti pārsteidzošs, bet šis ir īpašs ar to, kā cilvēka uzskati nemainās pat izsūtījumā. Līdz galam krieviski pats gan neesmu ticis.
Latviski ir tulkoti izvilkumi, bet tajos pazūd, manuprāt, nozīmīgi fragmenti
https://tencinusarunas.wordpress.com/20
vai lasīji manu pieredzi krievu skolā/sarunu ar sievieti, kas strādā ar izglītības iestādēm?
uz to visu jau var skatīties no dažādām pusēm un nešaut sev kājā, manuprāt, būtu skatīties no tās puses, ka mums jau reāli vajag panākt, lai tie cilvēki ir lojāli, lai viņi dzīvo mūsu informācijas telpā, lai viņiem ir motivācija mācīties un ikdienā lietot latviešu valodu. mums vajag. viņiem var arī nevajadzēt. mums vajag, ja gribam stabilu, demokrātisku valsti un nesadrumstalotu, veselīgu sabiedrību, kura neatkarīgi no tā, kādā valodā runā ģimenē, ir lojāla un jūtas piederīgi Latvijai.
par diviem centiem - jā, tā varētu būt
paldies. izklausās interesanti. krieviski nelasu.