*

man lielāko dzīves daļu ir licies, ka attiecības ar mammu ir ok, bet ar tēti - diezgan dirsā. es ilgu laiku domāju, ka, ja viņš nomirtu, man nebūtu žēl. ka es neko nejustu. man pat nelikās, ka tur kaut ko vajag risināt. bet, tajās attiecībās kaut kas pats no sevis atrisinājās manā pirmajā terapijas posmā pirms ~7 gadiem. es negāju runāt par tēti, es gāju risināt citas lietas un tētim praktiski nepieskāros, bet vienā brīdī pamanīju, ka ir noticis kaut kāds milzīgs šifts un es esmu pieņēmusi, ka viņš ir tāds, kāds ir, ka viņš nekad nebūs tāds tētis, kā es būtu gribējusi (un kāds man ir bijis nepieciešams) un, ka es spēju arī saprast, pieņemt un priecāties par dīvainajiem un kuslajiem veidiem kā viņš pauž savu mīlestību un spēt mīlēt viņu. toties, tagad, kad es atkal jau kādu gadu eju pie terapeites (citas) es esmu nonākusi teritorijā, kurā ir skaidrs, ka patiesībā dirsā ir manas attiecības ar mammu. turklāt es diezgan daudz un konkrēti par to runāju sesijās un labāk nepaliek. es nespēju samierināties un pieņemt, ka viņa visdrīzāk nekad nesniegs to, pēc kā es ļoti ilgojos šajās attiecībās. runājot par ilgošanos, es samērā bieži pēc viņas ilgojos, bet satiekot jūtos vēl vientuļāk. un it kā jau nav nemaz tik slikti. mēs labi satiekam virspusējā līmenī, bet kaut kādā fundamentālā plāksnē kaut kas galīgi nav un problēma ir tajā, ka man gribas to feisot un risināt, kopīgi, bet mamma no tā histēriski bēg un izvairās. un mēs vienkārši nesatiekamies. un es saprotu, ka es nevaru piespiest otru cilvēku risināt problēmas, kuras viņš negrib risināt. tās ir viņa tiesības to nedarīt. bet ar cilvēku, kas ir tava māte, tas ir drausmīgi grūti.
pirms pāris dienām pļāpājot ar K par visiem šiem procesiem, man galvā ienāca maindbloving atziņa - patiesībā ir daudz vieglāk just, ka tētis ir manā pusē. mamma it kā ir, bet īstenībā nav. viņa pārsvarā ir savu baiļu pusē un iebarikādējusies Karpmana trīsstūrī. terapeite saka, ka man kaut kā jāiemācās pieņemt, ka visdrīzāk nekas nekad nemainīsies, t.i. mamma nemainīsies un tā arī neiznāks ārā no sava pašaizsardzības mehānismu cietuma un es tur neko nevaru darīt. bet es pagaidām nespēju. racionāli, jā, protams, bet emocionāli nē. manī sēž tā mazā meitenei, kam gribas visu to, kas viņai nav bijis un nav joprojām, bet pēc kā viņa ļoti ilgojas un viņa ir dusmīga un vīlusies un aizvainota un es nezinu kā lai palīdz viņai pieaugt un pašai par sevi parūpēties tā, kā viņa būtu gribējusi, lai rūpējas mamma.
manliekas, ka šis ir viss ir daļa no tā, kas man pēdējos mēnešos liek justies deprīgi. un šis teikums jau arī ir rakstīts no Karpmana trīsstūra iekšpuses. bļe.