*

vakar gāju ar kājām no centra caur Vecrīgu uz Tesas koncertu Ansamblī. Ansamblī satiku Edzi, Šakāli un Vanagu, ar Vanagu diezgan daudz arī nopļāpāju. tas viss kopā aizrāva baigā tripā down memory lane. par laiku, ko šobrīd izjūtu kā laikam lielāko dirsu savā dzīvē. posms ~ 7. klase līdz ~ 2. kurss. man tagad paliek ļoti bēdīgi domājot par sevi tajā laikā. viss, ko man toreiz vajadzēja bija drošības sajūta un sajūta, ka man ir kaut kur vieta šajā pasaulē un arī mazliet robežu, kas palīdz to drošības sajūtu iezīmēt. bet nekā no tā visa nebija. bija ļoti daudz trauksmes un nedrošības. bija ļoti, ļoti daudz alkohola. bija toksiskas attiecības ar vecākiem vīriešiem, gan romantiskas, gan draudzīgas. man laikam likās, ka es varu izglābt viņus visus, bet nebija neviena, kurš glābtu mani. nē, nu labi, patiesībā jau tajā laikā bija ļoti daudz iespēju un potenciāla visādām nopietnām nepatikšanām, bet kaut kas jau mani vienmēr drusku pieskatīja un nekas pavisam ļauns un drausmīgs ar mani nenotika. man arī nav nekas praktiski ne pret vienu no tā laika draugiem, lielākoties priecājos ar viņiem reizi miljons gados saskrieties. viņi visi vienkārši bija tikpat nelaimīgi un apmaldījušies. dzēru es nenormāli daudz, tā ļoti izmisīgi, līdz bezfilmām. es sāku dzert laikos, kad jebkādu alkoholu varēja nopirkt visu diennakti kādā no gana daudzajiem diennakts veikaliem un nebija aizliegts dzert uz ielas. es vadīju savas dienas staipot pa Vecrīgu pilnīgi piedzērušos bundzieniekus uz viena pleca un viņu šķīvjus uz otra pleca, pati būdama piedzērusies. vāļājoties beksteidžos un mēģu telpās, visādos Vecrīgas pakšos un gaģušnijos komunālajos dzīvokļos. esmu gulējusi uz soliņa pie Pēterbaznīcas. mājās iet nevarēju, jo biju teikusi vecākiem, ka pie klasesbiedrenes skatīsimies filmas. 12. klasē es biju bastojusi trešo daļu stundu. tolaik varēja tikt cauri ar roku rakstītām "vecāku" zīmēm, kuras rakstīja Šakālis (pati nerakstīju, lai skolotājas neatpazīst manu rokrakstu). vecāki neko daudz neiejaucās. manliekas, viņiem bija no manis bail. viņi nezināja, ko darīt un tāpēc nedarīja neko. vienkārši gaidīja, kamēr man "pāries". tētis sēdēja pie televizora. mamma vilka vezumu, uztraucās par brāli, kurš jau bija emigrējis uz Londonu, aprūpēja vīramāti, kas bija slima ar asins vēzi (un nekad nebija pret viņu izturējusies labvēlīgi - tāds labs paraugs tam, ka vajag ciest un glābt cilvēku, kurš tev nav ne mīļš, ne izturas pret tevi labi) un, kad viņa nomira, tad uz laiku pārvācās dzīvot uz Smilteni, lai aprūpētu un pieskatītu manu vecomammu viņas pēdējos dzīves gados. ok, tētim besīja Šakālis, viņš tipa nedrīkstēja pie manis nākt, tētis droši vien juta cik viņi līdzīgi. bet mēs sagaidījām, kad tētis aiziet gulēt un nācām. ja tētis neparedzēti iebrauca mājās pusdienlaikā, tad Šakālis vnk pasēdēja skapī vai zem rakstāmgalda. man likās, ka es nevienam neinteresēju. par spīti bastošanai, ar skolu es tiku galā labi. sūdīgas atzīmes bija tikai algebrā, ģeometrijā un vācu valodā, citos priekšmetos no 7 uz augšu. matemātikā, jo tur tomēr nederēja tāda asortēta pieeja studijām, bet vācu valodā, jo mēs kkā sadirsāmies ar skolotāju. es tajā laikā vispār nesmējos. tikai vīpsnāju. un neraudāju arī nemaz. manliekas, es biju (un gan jau joprojām esmu) pilna ar drausmīgām, izmisīgām dusmām, bet man bija iemācīts, ka nevajag dusmoties un man likās, ka es vispār nedusmojos.
es tagad jūtu dusmas domājot par to visu. man gribas savu tā laika sevi ļoti, ļoti samīļot un arī drusku sapurināt un pateikt, ka alkohols nepalīdz un, ka nevajag nevienu glābt, bet vajag rūpēties par sevi un, ka es esmu enough. es priecājos, ka esmu tālu no tā posma, es esmu krietni augusi spējā par sevi parūpēties. man it kā pat grūti tieši identificēties ar savu tā laika sevi. es atceros, bet nejūtu to kā "es". kaut kādā mērā liekas, ka es vienkārši ļoti labi atceros un pārzinu kāda cita cilvēka dzīvi, pret kuru izjūtu lielu līdzcietību un līdzjūtību. bet es nevaru arī teikt, ka esmu pilnībā tikusi vaļā no sajūtas, ka neesmu enough un, ka nekur pa īstam neiederos un nevienam pa īstam neinteresēju.
nākamajā dzīves posmā es turpināju tikpat drausmīgi daudz dzert, bet tas bija laiks, kad biju sadraudzējusies ar salaspiliešiem, ar kuriem bijām visi +/- vienaudži un tas bija kaut kā daudz priecīgāk. visi bijām no kaut kādām ne visai veselīgām ģimenēm, bet rūpējāmies viens par otru un ļoti daudz smējāmies. smējāmies un papildus dzeršanai arī praktizējām kaut kādas dzīvespriecīgākas aktivitātes - daudz braukājām ar riteņiem, spārdījām bumbu, spēlējām badmintonu, vazājāmies apkārt pa mežiem utt. tur es beidzot dabūju kaut kādu iederēšanās un iekļaušanās sajūtu. ka viens par visiem, visi par vienu. paldies viņiem par to.

fun fact - Šakālis joprojām zina no galvas manu telefona numuru. nebiju viņu satikusi/komunicējusi gadiem.

p.s. man liekas, ka tas, ka Vanags nekur neko nedzied ir drausmīgs nenormāli krutas balss veists. uztaisiet, lūdzu, kāds grandža grupu un uzaiciniet viņu par vokālistu. viņam pašam arī ļoti gribas dziedāt. bet Gelousy ir pajucis, jo Pāvils tagad dzīvojot Vācijā, Ķauķis nomira un pārējie kkā nevarot normāli savākties.