*

tā kā Rainis šogad modē un viņam tagad te tā jubileja, piedāvāju ieskatu sava sarkanā vecvectētiņa dienasgrāmatas ierakstos par Raini

( Otto Grīnbergs un Rainis )

man bija gara, laba un netipiska nedēļas nogale:

*) es tiešām izbaudu nodarbības pie Arņa Siliņa;
*) mazs Saviešu pulciņš bija sapulcējies "Stiebriņos" - cepām maizi īstā maizes krāsnī, vakarējām, mielojām veļus, padziedājām;
*) atgriezos no "Stiebriņiem" tieši brīdī, lai neplānoti paspētu uz Tesas jaunā ieraksta paraugvinila noklausīšanos pie Olivera. ieraksts labs, Olivera dzīvesbiedres ceptā pica laba;
*) pēc tam gan bija darbs, kuru ļoti negribējās darīt;
*) pie zirdziņa ar nepaspēju. kkā ļoti maz sanācis pēdējā laikā satikt un vēl mazāk - pavadīt laiku kopā kvalitatīvi.

p.s. ā un iepriekšējā postā postētā ābolkūka aizgāja uz urrā. sanāca pat labāka nekā es uzdrošinājos cerēt. tā ka recepte ir lietojama.

ilggadīgi novērojumi liecina, ka man veļu laiks sākas augusta vidū. vakar sāku cilāt savus ciltskoka papīrus un nolēmu, ka jāievada My Heritage. likās, ka gan jau pietiks ar tiem 250 radiem, ko var ievadīt bezmaksas versijā, bet man jau tagad ir ievadīti 193 cilvēki un vēl vesels lērums palicis neievadītu. pa turieni bakstoties uzgāju sava vecātēva tēvabrāļa atzaru, kurš mūsu izpētītajā ciltskokā bija aprāvies un pazudis. nu vairs nav pazudis. diez kas vēl būtu, ja es nopietnāk pieķertos tēva tēva līnijai. jēgas jau no tā it kā nekādas dižās nav, bet man kaut kā ir ļoti interesanti.

starp citu, pie mums, vēlā pavasarī, uzkūlās tēta mātes tēva brāļa meita. bija mūs ārkārtīgi jocīgā veidā atradusi, brauca skatīties mūsu veco fotogrāfiju kasti, jo viņas meita vēlējās redzēt savu vecotēvu jaunībā. es pat nebiju zinājusi, ka mums tādi radi ir.

uz visa šī fona tika pieņemts lēmums 7dien apmeklēt Gaujienas kapusvētkus, kas nav darīts pāris gadus. pa ceļam mašīnā lasīšu ŠO

p.s. piefiksēju arī, ka lai gan cilvēki klejo un aizprecas tālāk, visi mani radi tomēr paliek Daugavas pareizajā pusē.

jo vecāka es palieku, jo folklora vairāk laužas manā dzīvē. šonedēļ vairākkārt pieķēru sevi domājam, ka šausmīgi gribas uz Gaujienas kapiem. nuja, veļu laiks un mani veļi mani sauc. divi gadi riņķī, kopš neesmu tur bijusi. manliekas tie paši veļi liek man ilgoties pēc mājas meža vidū kaut kur tur - Igaunijas pierobežā, starp Valku un Alūksni.

kad es lasu tautas dziesmas - tās, kas man patīk un uzrunā, man rādās bildes galvā. tādas līdzīgas bērnības atmiņām. ar smaržām, skaņām, noskaņām, sajūtām, kustību un gaismām. tieši gaismām, ne krāsām. man bērnības atmiņās nav daudz krāsu un pat, ja ir, tās neko daudz nenozīmē. gaismas ir svarīgākas. gaismu toņi, leņķi, ēnas, intensitāte. un, kad es domāju par veļiem, par saviem personīgajiem veļiem, es redzu savas mammas vecāku dzimtas, stāvam tādās kā kolonnās. priekšējiem ir vecās fotogrāfijās redzētas sejas, tālākie kļūst arvien izplūdušāki un pelēcīgi caurspīdīgāki. viņi ir tumšās, vienkāršās drānās, bet kurpes un zābaki aplipuši ar smagu aramzemi. viņi ir ļoti stabili, vienkārši, godīgi, stipri, uzticami un varbūt pat mazliet garlaicīgi. ja es brauktu viņiem uz kapiem pakaļ, lai vestu uz veļu mielastu, viņi visi rātni sakāptu ratos, atbrauktu mājās, ēstu slavēdami, lai kas arī nebūtu tiem galdā celts, bet pēc tam tikpat rātni un godīgi sakāptu atkal ratos un gaidītu kamēr tos novedīs atpakaļ kapsētā. braukdami tie klusi svētītu it visu, kam dotos garām. gan jau, ka nebija viņi visi balti eņģeļi, bet kopējais dzimtas egregors ir ļoti silts un sargājošs. viņiem ir kaut kas tāds, kas man šobrīd dzīvē ļoti, ļoti pietrūkst.

tēva senčus es neizjūtu kā savējos. no viņiem nenāk spēks, viņi liekas tādi liderīgi, netverami, neatbalstoši, neuzticami un kaut kādā ziņā kaitinoši. man negribas par viņiem domāt, negribas iet kopt viņu kapus un negribētos aicināt pie sevis uz mielastu. varbūt ir atsevišķi atzari, kuri liekas tuvāki, bet ar tādiem kā caurumiem pa vidu. piemēram, kaut kādu saikni jūtu ar tēva tēva māti (kuru neesmu satikusi), bet tēva tēvs (kuru arī neesmu satikusi) liekas viens no svešākajiem ļaudīm senčos. vai tēva mātes vecāki (tos abus esmu satikusi), bet ar pašu tēva māti negribas nekādās attiecībās būt, lai gan bērnībā viņa likās tāda normāla, parasta vecāmamma. jā, tēva dzimta liekas kaukas tāds tumšs, ar ko labāk nesaistīties un kamī labāk neiedziļināties. par savu mīļo vecomammu, mammas mammu, gan vakar pat ņēmu un apraudājos. jau deviņi gadi, kā viņa veļos, bet joprojām pietrūkst. skatījos fotogrāfijas un no tām tāds milzīgs siltums, mīļums un ticība nāk. no vecāpapa arī.

Dvēseļu dienā viņi aicina savās mājās savēju dvēseles, saukdami katru vārdā, un sataisījuši maltīti pārmet tām, ka neesot sargājušas no meža zvēriem, no pērkona un citām nelaimēm: pēc kam viņi tām piedāvā maizi un alu, cienādami neredzamās dvēseles. Pēdīgi viņi met visu ugunī un izslauka māju no visām pusēm ar slotām, dzīdami pieaicinātās dvēseles atkal projām. Tad ar cirvi viņi šur tur aizcērt mājas sienas, lai dvēseles kur nepaliktu karājamies. Kad nu viņas ir tā aizdzītas, tad viņi paši dzīro bez mēra pēc pagānu ierašas. /1606. gads/

iepriekšējā postā minētā grāmata manī uzpūta liesmu visu laiku iekšā gruzdošajai sajūtai, ka vajag nopietnāk papētīt savas saknes un senčus.
ierakstot gūglē vārdu Ilzenes pagasts - vieta, no kurienes nāk mana mātestēva vecāki, atklājās, ka es iespējams nemaz neesmu tik tīra latviete, kā man līdz šim likās. izrādās Ilzene vēsturiski bijusi lībiešu un igauņu apdzīvota vieta. no vecvecākiem gan par to nekas nav dzirdēts. senākie zināmie senču uzvārdi arī tādi latviski - Liepiņi, Vītoli, Dzeņi (šobrīd senākā, konkrētā laikā ieliekamā radiniece ir Dārte Liepiņa, dzimusi 1854. gadā, Trapenes (Bormaņu) pag. "Briežos", kurai bijis tēvs Spricis Dzenis un māte Anna Dzenis).
vēl man liekas skaists un īpatnējs māju nosaukums, no kurām nāk vecāpapa māte Emma Vītola - "Izabele" (jeb "Īzabele").

veļu laiks ta kā vēl nebūtu sācies, tāpēc nesaprotu aiz kam man pēdējā laikā tik bieži sapņos rādās mirušie vecvecāki. šitonakt pie tam redzēju visus trīs vienlaicīgi. sižets ar nebija no pozitīvākajiem.

Dziestošās vasaras pēdējā garā izelpa. Veļu laiks nāk, veļi nāk, nāk laiks. Izelpa, kurā jau 1:1 sajaucies stindzīgs rudens dzestrums ar neieelpojami tvanīgu tveici. Es jūtu kā rudens lēni velk tuvāk apziņas virspusei sen aizgājušu laiku ēnas, sen nolietotus un sairušus ķermeņus, netverami ātri pagaistošas atmiņas par jau sensenis sastingušām dienām. Dvēsele klusējot sevī atkal izdzīvo reiz jau nodzīvotu dzīvju notikumus. Sen izkaltušas asinis pamostas un savu nīcību aizmirsdamas brēc uz debesīm. Nē, es negribu atriebties. Es gribu atsvabināties. Piedot. Piedoties.
Izlaist no rokām visus striķu galus. Atraisīt cilpas, tīklus atšķetināt. Noņemt nastas no pleciem, akmeņus no sirdīm, klapes no acīm. Atbrīvot sažņaugtās plaukstas, sakrampētos pirkstus, atbrīvot bailes, palaist tās mājās. Lai skrien, lai aizskrien lepnas un brīvas. Manas un Tavējās.
Bet tās stīgas ir nospriegotas un turpina vibrēt. Tās rezonē, rezonē, rezonē. Piepilda ēteru, pievij ēteru, aizdūmako ēteru. Sajūtas, nojautas, šaubas un pārliecības. Atsieties, atpīties, atbrīvoties.
Vai zinājāt, ka pasaulē dzīvo cilvēki, kuriem nedrīkst palīdzēt? Nedrīkst un viss. Var tikai censties viņus iemīlēt, žēlot un cerēt, ka tas pamazām atsies visas tās saites. Tās karātavu virves un vergu važas un zirnekļtīklus, kuros mēs visi viens otru turam. Viņi un mēs. Piedodiet, jel tiem, jo tie nezin, ko dara. Spoles tinas, kamoli tinas, uztinot mūs, satinot kopā. Saivas tinas, atspoles skrien dūkdamas. Iztīties, izadīties. Ieausties, tikt ieaustiem atkal jaunā audumā, jaunā gobelēnā. Citās paralēlēs, citās krāsās, rakstos un kompozīcijās. Mēs neizbēgami būsim atkal blakus. Tāpēc, lūdzu, nestāvēsim viens pret otru jau tagad. Stāvēsim plecu pie pleca, roku rokā, viens PAR otru. Nav vajadzības acīs skatīties, nav vajadzības kaut ko pierādīt. Tik lieki ir liegties un spītēties. Viss jau ir zināms, viss jau ir pateikts, viss jau ir izdarīts. Atliek tikai mīlēt un piedot.



p.s.
1. viss, kas še aprakstīts ir balta patiesība;
2. kaukas šitāds mums abiem laikam tagad piemeties;
3. pāris dienas atpakaļ nesapratu, kā es uz tik ilgi biju varējusi aizmirst par vienu no visu laiku vislabākajām/ģeniālākajām LV grupām. bet kad kādu laiku paklīst ar viņu austiņās, tad ir skaidrs kāpēc - pašsaglabāšanās nolūkos. viņa ievelk, nohipnotizē, iekrampējas un negrib palaist vaļā, liekot vēlēties lēni un sāpīgi pagrauzties zem asfalta un tur arī palikt. Kartāga tā ir;
4. bildīte no Freda Tomaselli.

kūkojot un pārlasot to, kas manā žurnālī slēpjas zem taga 'sapnis', es konstatēju ka tiem sapņiem jēga ir kkāda. tie piepildās vai nu ilgtermiņā vai apmēram divas nedēļas pēc nosapņošanas.
šajā sakarā diezgan šokējoši man likās atklāt, ka šis sapnis diezgan precīzi atbilst sajūtai un notikumiem, kas ar mani notika 11 dienas pēc sapņošanas.
nu jā, laikam tāpēc arī es viņus te pierakstu. tik vaidzētu uztrenēt skilu savus sapņus tulkot laicīgi, pirms kas nelāgs ir atgadījies.
starp citu, jau no 14 gadu vecuma zinu, ka ja sapnī redzēšu ka precos ar kādu puiku, kas man patīk, tad ar viņu nekas nesanāks un nav vērts censties. sapnī redzēju arī, ka nomirs mana vecāmamma un viņa to pēc 2 nedēļām arī izdarīja.
šī vecāmamma, kuras nāvi es nosapņoju, pati vienmēr sapnī iepriekš redzēja, ka kāds mirs - tie bija sapņi par nocirstiem baļķiem, ko ved prom ar zirgu vai auto. un tie vienmēr piepildījās. to es reiz stāstīju folkloras un baltu mitoloģijas pasniedzējai, kura teica, ka šitādi sapņi - tieši par nocirstiem kokiem, kas nozīmē nāvi, esot dzirdēti no daudziem veciem cilvēkiem. moš tam kāds sakars ar kolektīvo bezapziņu. es gan pirms vecāsmammas nāves neredzēju nekādus baļķus - es sapnī runājos ar viņu un viņa teica, ka iešot prom. es mēģināju pierunāt lai paliek, sakot, ka būs tūliņ pavasaris - gadalaiks, kas viņai tik ļoti patika. bet viņa atbildēja, ka esot pārāk nogurusi.
tā lūk ar tiem maniem sapņiem.