Alūksnē snieg

Posted on 2013.10.19 at 00:12
Tags: , ,
jo vecāka es palieku, jo folklora vairāk laužas manā dzīvē. šonedēļ vairākkārt pieķēru sevi domājam, ka šausmīgi gribas uz Gaujienas kapiem. nuja, veļu laiks un mani veļi mani sauc. divi gadi riņķī, kopš neesmu tur bijusi. manliekas tie paši veļi liek man ilgoties pēc mājas meža vidū kaut kur tur - Igaunijas pierobežā, starp Valku un Alūksni.

kad es lasu tautas dziesmas - tās, kas man patīk un uzrunā, man rādās bildes galvā. tādas līdzīgas bērnības atmiņām. ar smaržām, skaņām, noskaņām, sajūtām, kustību un gaismām. tieši gaismām, ne krāsām. man bērnības atmiņās nav daudz krāsu un pat, ja ir, tās neko daudz nenozīmē. gaismas ir svarīgākas. gaismu toņi, leņķi, ēnas, intensitāte. un, kad es domāju par veļiem, par saviem personīgajiem veļiem, es redzu savas mammas vecāku dzimtas, stāvam tādās kā kolonnās. priekšējiem ir vecās fotogrāfijās redzētas sejas, tālākie kļūst arvien izplūdušāki un pelēcīgi caurspīdīgāki. viņi ir tumšās, vienkāršās drānās, bet kurpes un zābaki aplipuši ar smagu aramzemi. viņi ir ļoti stabili, vienkārši, godīgi, stipri, uzticami un varbūt pat mazliet garlaicīgi. ja es brauktu viņiem uz kapiem pakaļ, lai vestu uz veļu mielastu, viņi visi rātni sakāptu ratos, atbrauktu mājās, ēstu slavēdami, lai kas arī nebūtu tiem galdā celts, bet pēc tam tikpat rātni un godīgi sakāptu atkal ratos un gaidītu kamēr tos novedīs atpakaļ kapsētā. braukdami tie klusi svētītu it visu, kam dotos garām. gan jau, ka nebija viņi visi balti eņģeļi, bet kopējais dzimtas egregors ir ļoti silts un sargājošs. viņiem ir kaut kas tāds, kas man šobrīd dzīvē ļoti, ļoti pietrūkst.

tēva senčus es neizjūtu kā savējos. no viņiem nenāk spēks, viņi liekas tādi liderīgi, netverami, neatbalstoši, neuzticami un kaut kādā ziņā kaitinoši. man negribas par viņiem domāt, negribas iet kopt viņu kapus un negribētos aicināt pie sevis uz mielastu. varbūt ir atsevišķi atzari, kuri liekas tuvāki, bet ar tādiem kā caurumiem pa vidu. piemēram, kaut kādu saikni jūtu ar tēva tēva māti (kuru neesmu satikusi), bet tēva tēvs (kuru arī neesmu satikusi) liekas viens no svešākajiem ļaudīm senčos. vai tēva mātes vecāki (tos abus esmu satikusi), bet ar pašu tēva māti negribas nekādās attiecībās būt, lai gan bērnībā viņa likās tāda normāla, parasta vecāmamma. jā, tēva dzimta liekas kaukas tāds tumšs, ar ko labāk nesaistīties un kamī labāk neiedziļināties. par savu mīļo vecomammu, mammas mammu, gan vakar pat ņēmu un apraudājos. jau deviņi gadi, kā viņa veļos, bet joprojām pietrūkst. skatījos fotogrāfijas un no tām tāds milzīgs siltums, mīļums un ticība nāk. no vecāpapa arī.

Comments:


az
[info]az at 2013-10-19 01:13 (Saite)
mmmmmmmmmmmmmmm..
porcelāna lellīte
[info]neraate at 2013-10-19 10:22 (Saite)
man ļoti patīk, kā tu to apraksti, sajūtas lasot līdzīgas kā 'mežu atjaunotājos' kas ir viena no manām vismīļākajām grāmatām. man arī patīk tas uzstādījums par veļiem un vakariņām, kaut gan manējie nez vai tik mierīgi, rāmi un labestīgi uzvestos. visi lielas personības, gan jau tāpat rīvētos un stīvētos kā dzīvē
presiite
[info]presiite at 2013-10-20 18:10 (Saite)
Man kā reiz opis atstāja zemi Igaunijas pierobežā Vilpulkā. Vieta tāda, kur nevar piebraukt ar mašīnu, 2km ej pa purvu, tad ej pa mežu līdz uzduries vecai lielu, tumšu egļu alejai (labajā pusē mētājās vilka galvaskauss, vilku tur esot daudz)un pa to aleju izej uz saulainu pleķi meža vidū, ar ābelēm un jasmīniem un vidū sabrukusi māja ar nosaukumu "Klusumi". Welcome! :)
el.
*
[info]inese_tk at 2013-10-20 18:22 (Saite)
nav starp Valku un Alūksni :D
bet vispār baigi kruti izklausās. kaut vai lai vnk tripā uz tādu vietu aizbrauktu.
Previous Entry  Next Entry