*

tā kā Rainis šogad modē un viņam tagad te tā jubileja, piedāvāju ieskatu sava sarkanā vecvectētiņa dienasgrāmatas ierakstos par Raini


„Kad šodien eju pa krāšņo Komunāru laukumu, kur ceļas lielā dzejnieka Raiņa piemineklis, kas solas būt pats skaistākais mūsu sociālistiskajā Rīgā, tad vienmēr man prātā divas senas ainas par R A I N I”

1) aina no 1920. gada 1. maija strādnieku mītiņa Esplanādē - „stalts un garš viņš apvaldīti žestikulēja augstajā tribīnē. (..) Dzejnieka seja, ko apmirdzēja maija saule izskatījās vāja un dziļu sāpju rievu izvagota, acis dedzīgi mirdzēja zem augstās pieres. Man šķita, šīs acis laipni un mīlīgi sastopas ar daudzo klausītāju acīm. (..) Raiņa runa nebija gara. Bija vērojams, ka runātājs ātri pagurst. Valoda tam pamazām kļuva klusāka, vējš aiznesa dzejnieka vārdus. Aizvien biežāk atkārtojās zināmais, Raini kā oratoru traucējošais reflekss, kuru ik reizes varēja vērot, kad lielais dzejnieks runāja.”

2) karsta 1926. gada vasaras diena, kad Rainis nācis pretim pa Esplanādi: „Rainis soļo lēni, platmali rokā šūpodams. Seja veselīgā vasaras iedegumā. Kailā galvas virsa spīguļo saulē. Šķiet, Rainis grib sasniegt vēl lielāku tās brūnumu. Gluži baltie mati izteiksmīgi izcēla lepno galvu. Viņš bija tērpies gaiši pelēkā uzvalkā. Šķērsodams man ceļu, Rainis pamana, ka es viņu novēroju. Viņš paskatās uz mani, būdams desmit soļu attālumā. Skats caururbjošs, jautājošs, bet ļoti sirsnīgs, cilvēcības apgarots.”

+ Rainis kā izglītības ministrs saka apsveikuma runu par godu kāda ārpusskolas izglītības kongresa atklāšanai 1927. gadā: „Tribīne tieši pret manu sēdekli. Redzu Rainis nervozē acīmredzot tam nepatīk labējo sociāldemokrātu pretkomunistiskā līnija, pēc runas viņš tūliņ atstāj kongresu, aiziedams pa zāles vidus eju. Viņš soļo stalti tērpies pērnās vasaras pelēkā uzvalkā.”

viedoklis: „Raiņa lugas un dzejas kļuva par diskusijas priekšmetu revolucionārās jaunatnes sanāksmēs. Spīdola, Laimdota, Ārija, Lāčplēsis, Jāzeps, Indulis u.c. bija mūsu disputu strīdus āboli. Kādas idejas viņi pārstāv? Daudzas dedzīgu pārdomu stundas tika viņiem atdotas. Dzīve un cīņa turpinājās. Rainis mācīja domāt mana laika revolucionāro jaunatni. Viņš bija viens no lielākajiem dialektikas skolotājiem, spēcīgs proletāriskā internacionālisma pravietis, kam bija ļoti plaša auditorija.”

Otto Grīnbergs (1902 – 1989)