marts

Posted by [info]inese_tk on 2022.03.27 at 17:54
par krieviem:
šis ir ļoti, ļoti labs: https://youtu.be/5F45i0v_u6s - par to, kāpēc Rietumiem ir tik grūti saprast Krieviju.
un man patīk arī Kamila tredi.

Mana vecāmamma stāstīja, ka vēl ilgi pēc kara, kamēr bērni bija mazi, pagultēs stāvēja sagatavoti čemodāni. Ja nu jābēg. Ja nu ved uz Sibīriju. Mana mamma ir dzimusi 1953. gadā - gadā, kad nomira Staļins un augusi ar čemodānu zem savas gultiņas.
1991. gadā, barikāžu laikā, vecāki mani deportēja drošībā uz Smilteni pie vecāsmammas un vecāpapa, kamēr paši gāja stāvēt par brīvību. Man bija piecarpus gadi. Es atceros, kā baidījos, ka pa Audēju ielu, augšā gar Jāņukalnu, brauks tanki. Tēta pusbrālis bija viens no tiem, ko OMON saņēma gūstā. Neatceros kāpēc, bet pēc tikšanas brīvībā, viņš brīdi padzīvoja pie mums - viņam bija visādas traumas no dauzīšanas. Asinsizplūdumi vēdera dobumā un atsista niere un kas tik vēl ne.
Mana vecāmamma bija brīnišķīgs cilvēks, ar augstiem ētikas un morālajiem standartiem. Bet viņa ienīda krievus. Viņa no visas sirds ienīda krievus un kategoriski atteicās runāt krievu valodā. Viņai bija 19-20 gadi, kad sākās karš. Pats skaistākais laiks, kad visa dzīve vēl priekšā. Viņa stāstīja par vācu oficieriem, kas galanti amizējās un cienāja bērnus ar konfektēm, nāca mainīt šokolādi pret lauku labumiem un palīdzēja ar medikamentiem. Viņa stāstīja par krievu zaldātiem, kuri laupīja, izvaroja un, ienākot, uzrīkoja dzerstiņu pagastmājā. Tā tika izdemolēta un rakstāmgalda atvilktnes bija piedirstas. Ne jau Staļins kakāja, viņa teica. Krievi.
Vecāko brāli paņēma vācu armijā, viņš karoja kaut kur Čehijā, pēc tam atmalās līdz Kurzemes katlam, kur kļuva par krievu karagūstekni. Jaunākais, lai nebūtu jāiet krievu armijā, aizbēga un visu dzīvi nodzīvoja Anglijā. Ap pērnajiem Ziemassvētkiem vēl bija dzīvs - atsūtīja manai mammai kartīti.
Viņas tēvs Pirmajā pasaules karā bija karojis strēlnieku pulkā. Ģimenē klīst leģenda, ka frontē bijis saindējies ar zarīna gāzi, tāpēc viņam bijušas vājas plaušas. Viņš nomira ar plaušu karsoni, vienu dienu pirms piedzima mana mamma.
Vecaispaps bija Sibīrijā. Vorkutas sālsraktuvēs. Viņš tur nebija ļoti ilgi, bet pietiekami, lai sabojātu veselību. Kad atbrauca atpakaļ, nevarēja nedz normālu darbu dabūt, nedz dzīvot dzimtajā vietā. Viņa tēva, vecsaimnieka, saimniecība bija iznīcināta karā. Tai pāri pārgāja fronte. Ceļot Smiltenes mājiņu, kurā es šobrīd dzīvoju, viņš brauca uz turieni un no gruvešiem kasīja laukā vēl lietojamas lietas. Durvis, logu rāmjus. Tāpēc šajā mājā ir atšķirīgu izmēru un dažādas durvis un logi. Ja ieskatās - šķūņa durvīs ir pa pilnam ložu caurumu. Viņš lepojās, ar to, ka ir stāvējis goda sardzē pie Brīvības pieminekļa. Bet par Sibīriju runāt atteicās. Nekad nedzirdēju viņu to pieminam. Nekad. Viņš nevarēja ciest visu, kas saistījās ar karu. Viņš regulāri slepus iznīcināja mana brāļa rotaļu ieročus, pat ūdenspistoles viņam nepatika, un nodeva metāllūžņos krievu zaldātu ķiveri, kuru brālis ar kaimiņu puikām bija neznokurienes dabūjuši un uzskatīja par īpašu trofeju.
Tetamamma, kura bija tieši 10 gadus jaunāka, par manu mammas mammu, strādāja diezgan augstā amatā Iekšlietu ministrijā. Mamma stāstīja, ka tad, kad Latvija atguva neatkarību, viņa esot atnākusi ciemos, apsēdusies uz dīvāna un patiesā izbrīnā teikusi, ka neesot zinājusi. Par to visu. Par represijām un izsūtīšanām. Nezinu vai un kā tas ir iespējams. Viņu pašu tas neskāra, jo viņas māte bija bārene, kurai visa ģimene mirusi tīfa epidēmijā, bet tēvs, diezgan dēkaina personība, bija bijis gan Gaujas pārcēlājs, gan Turaidas pils atslēgu glabātājs, gan milicis - abi neklasificējās būšanai par budžiem. Viņa uzauga vairākās mājās, kuras iedzīvotāji bija pametuši un viņas vecāki ieskvotojuši. Neesmu droša vai mājas bija pamestas pēc pašiniciatīvas - dodoties bēgļu gaitās vai represiju rezultātā. Es deviņdesmitajos gados biju šokā, kad izrādījās, ka foršā Turaidas māja nav mūsējā un tai ir uzradušies likumīgi mantinieki.
Mani vecvecvecāki no tēva puses bija komunisti - ideālisti. Vācu laikā abi evakuējās uz Krieviju, atstādami savus mazos bērnus (t.i. manu vectēvu un viņa māsu) Rīgā pie paziņām. Mana mamma un vecāmmama bieži viņus par to zākāja - par to, kā var aizbēgt, atstājot bērnus. Kara laikā. Es arī esmu par to daudz domājusi. Kā tā var un kāpēc viņi tā darīja.

kad bijām Gruzijā, Zestafoni, ciemojāmies un nakšņojām tādās kā barakās, kurās dzīvoja Abhāzijas bēgļi. Tā bija divstāvene vai trīsstāvene ar vienu sauso tualeti katrā stāvā. Un "virtuvi" gaitenī. Tur dzīvoja vissirsnīgākie cilvēki pasaulē. Mēs toreiz runājām par karu, bet es vairs neatceros ko, jo mēs ne tikai runājām, bet arī šausmīgi daudz dzērām. Armēnijā, mazā ciematiņā Lčapā pie Sevana ezera, tikām burtiski nolaupīti (pozitīvā ziņā) un izmitināti pie Marķika, kurš bija karojis Kalnu Karabahā. Retinātajā kalnu gaisā ticis pie insulta, kas bija no viņa prāta izslaucījis krievu valodu. Armēniski viņš runāja, lai arī raustot valodu. Arī viens no vissirsnīgākajiem cilvēkiem, kādus jelkad esmu satikusi.

Es nezinu kāds tam visam sakars un kāda jēga to rakstīt. Bet domājot par Ukrainu es daudz domāju par viņiem - cilvēkiem, ar kuriem tā vai citādi bijusi saistīta mana dzīve un, kuru dzīves tā vai citādi ietekmējis un neatgriezeniski mainījis karš. Un kādas būtu varējušas būt viņu dzīves, ja kara nebūtu.

bildē: vecaispaps kaut kad pēc atgriešanās no Sibīrijas apciemo dzimtās mājas Ilzenes pagasta Mežslokās

Reply to this entry:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.