marts

Posted on 2022.03.27 at 17:54
skan: Rajevs TV24
Tags: ,
par krieviem:
šis ir ļoti, ļoti labs: https://youtu.be/5F45i0v_u6s - par to, kāpēc Rietumiem ir tik grūti saprast Krieviju.
un man patīk arī Kamila tredi.

Mana vecāmamma stāstīja, ka vēl ilgi pēc kara, kamēr bērni bija mazi, pagultēs stāvēja sagatavoti čemodāni. Ja nu jābēg. Ja nu ved uz Sibīriju. Mana mamma ir dzimusi 1953. gadā - gadā, kad nomira Staļins un augusi ar čemodānu zem savas gultiņas.
1991. gadā, barikāžu laikā, vecāki mani deportēja drošībā uz Smilteni pie vecāsmammas un vecāpapa, kamēr paši gāja stāvēt par brīvību. Man bija piecarpus gadi. Es atceros, kā baidījos, ka pa Audēju ielu, augšā gar Jāņukalnu, brauks tanki. Tēta pusbrālis bija viens no tiem, ko OMON saņēma gūstā. Neatceros kāpēc, bet pēc tikšanas brīvībā, viņš brīdi padzīvoja pie mums - viņam bija visādas traumas no dauzīšanas. Asinsizplūdumi vēdera dobumā un atsista niere un kas tik vēl ne.
Mana vecāmamma bija brīnišķīgs cilvēks, ar augstiem ētikas un morālajiem standartiem. Bet viņa ienīda krievus. Viņa no visas sirds ienīda krievus un kategoriski atteicās runāt krievu valodā. Viņai bija 19-20 gadi, kad sākās karš. Pats skaistākais laiks, kad visa dzīve vēl priekšā. Viņa stāstīja par vācu oficieriem, kas galanti amizējās un cienāja bērnus ar konfektēm, nāca mainīt šokolādi pret lauku labumiem un palīdzēja ar medikamentiem. Viņa stāstīja par krievu zaldātiem, kuri laupīja, izvaroja un, ienākot, uzrīkoja dzerstiņu pagastmājā. Tā tika izdemolēta un rakstāmgalda atvilktnes bija piedirstas. Ne jau Staļins kakāja, viņa teica. Krievi.
Vecāko brāli paņēma vācu armijā, viņš karoja kaut kur Čehijā, pēc tam atmalās līdz Kurzemes katlam, kur kļuva par krievu karagūstekni. Jaunākais, lai nebūtu jāiet krievu armijā, aizbēga un visu dzīvi nodzīvoja Anglijā. Ap pērnajiem Ziemassvētkiem vēl bija dzīvs - atsūtīja manai mammai kartīti.
Viņas tēvs Pirmajā pasaules karā bija karojis strēlnieku pulkā. Ģimenē klīst leģenda, ka frontē bijis saindējies ar zarīna gāzi, tāpēc viņam bijušas vājas plaušas. Viņš nomira ar plaušu karsoni, vienu dienu pirms piedzima mana mamma.
Vecaispaps bija Sibīrijā. Vorkutas sālsraktuvēs. Viņš tur nebija ļoti ilgi, bet pietiekami, lai sabojātu veselību. Kad atbrauca atpakaļ, nevarēja nedz normālu darbu dabūt, nedz dzīvot dzimtajā vietā. Viņa tēva, vecsaimnieka, saimniecība bija iznīcināta karā. Tai pāri pārgāja fronte. Ceļot Smiltenes mājiņu, kurā es šobrīd dzīvoju, viņš brauca uz turieni un no gruvešiem kasīja laukā vēl lietojamas lietas. Durvis, logu rāmjus. Tāpēc šajā mājā ir atšķirīgu izmēru un dažādas durvis un logi. Ja ieskatās - šķūņa durvīs ir pa pilnam ložu caurumu. Viņš lepojās, ar to, ka ir stāvējis goda sardzē pie Brīvības pieminekļa. Bet par Sibīriju runāt atteicās. Nekad nedzirdēju viņu to pieminam. Nekad. Viņš nevarēja ciest visu, kas saistījās ar karu. Viņš regulāri slepus iznīcināja mana brāļa rotaļu ieročus, pat ūdenspistoles viņam nepatika, un nodeva metāllūžņos krievu zaldātu ķiveri, kuru brālis ar kaimiņu puikām bija neznokurienes dabūjuši un uzskatīja par īpašu trofeju.
Tetamamma, kura bija tieši 10 gadus jaunāka, par manu mammas mammu, strādāja diezgan augstā amatā Iekšlietu ministrijā. Mamma stāstīja, ka tad, kad Latvija atguva neatkarību, viņa esot atnākusi ciemos, apsēdusies uz dīvāna un patiesā izbrīnā teikusi, ka neesot zinājusi. Par to visu. Par represijām un izsūtīšanām. Nezinu vai un kā tas ir iespējams. Viņu pašu tas neskāra, jo viņas māte bija bārene, kurai visa ģimene mirusi tīfa epidēmijā, bet tēvs, diezgan dēkaina personība, bija bijis gan Gaujas pārcēlājs, gan Turaidas pils atslēgu glabātājs, gan milicis - abi neklasificējās būšanai par budžiem. Viņa uzauga vairākās mājās, kuras iedzīvotāji bija pametuši un viņas vecāki ieskvotojuši. Neesmu droša vai mājas bija pamestas pēc pašiniciatīvas - dodoties bēgļu gaitās vai represiju rezultātā. Es deviņdesmitajos gados biju šokā, kad izrādījās, ka foršā Turaidas māja nav mūsējā un tai ir uzradušies likumīgi mantinieki.
Mani vecvecvecāki no tēva puses bija komunisti - ideālisti. Vācu laikā abi evakuējās uz Krieviju, atstādami savus mazos bērnus (t.i. manu vectēvu un viņa māsu) Rīgā pie paziņām. Mana mamma un vecāmmama bieži viņus par to zākāja - par to, kā var aizbēgt, atstājot bērnus. Kara laikā. Es arī esmu par to daudz domājusi. Kā tā var un kāpēc viņi tā darīja.

kad bijām Gruzijā, Zestafoni, ciemojāmies un nakšņojām tādās kā barakās, kurās dzīvoja Abhāzijas bēgļi. Tā bija divstāvene vai trīsstāvene ar vienu sauso tualeti katrā stāvā. Un "virtuvi" gaitenī. Tur dzīvoja vissirsnīgākie cilvēki pasaulē. Mēs toreiz runājām par karu, bet es vairs neatceros ko, jo mēs ne tikai runājām, bet arī šausmīgi daudz dzērām. Armēnijā, mazā ciematiņā Lčapā pie Sevana ezera, tikām burtiski nolaupīti (pozitīvā ziņā) un izmitināti pie Marķika, kurš bija karojis Kalnu Karabahā. Retinātajā kalnu gaisā ticis pie insulta, kas bija no viņa prāta izslaucījis krievu valodu. Armēniski viņš runāja, lai arī raustot valodu. Arī viens no vissirsnīgākajiem cilvēkiem, kādus jelkad esmu satikusi.

Es nezinu kāds tam visam sakars un kāda jēga to rakstīt. Bet domājot par Ukrainu es daudz domāju par viņiem - cilvēkiem, ar kuriem tā vai citādi bijusi saistīta mana dzīve un, kuru dzīves tā vai citādi ietekmējis un neatgriezeniski mainījis karš. Un kādas būtu varējušas būt viņu dzīves, ja kara nebūtu.

bildē: vecaispaps kaut kad pēc atgriešanās no Sibīrijas apciemo dzimtās mājas Ilzenes pagasta Mežslokās

Comments:


usne
[info]usne at 2022-03-27 19:29 (Saite)
Ak Dievs! Tas ir tik pazīstami, vācu vs krievu zaldāti utt.
mana vecvecmāmiņa Ļubova bija sociāliste pēc pārliecības un māsīca vai otrās pakāpes māsīca Vilim Lācim, viņi esot sagājušies tai laikā kā radi, bet Ļubovu ar trīs meitām izsūtīja par mīlestību uz zirgiem, pie kuru audzēšanas tika vinējot loterijā. Vecvectēvs Ernests brauca līdzi, kamēr viņa brālis Alberts palika uz vietas un bija ievēlēts par kolhoza priekšnieku. Viņi raksīja izmisīgas vēstules Vilim L., bet kamēr Staļins nebija miris mājās netika. Par Amūras cilvēkiem vienmēr bija labas atsuksmes, cik viņi bijuši izpalīdzīgi un atsaucīgi, kamēr mājās kaimiņi izdalījuši mantu, ko Ļubova atgriežoties ar zirgu apbraukājusi un savākusi atpakaļ.
Puča laikā vecaimammai jaukie kolhoza līdzcilvēki jau paspējuši uzšņākt, lai droši atkal kravā koferi.
*
[info]inese_tk at 2022-03-27 20:34 (Saite)
jā, nu bieži vien nekāda pazīšanās nelīdzēja. manas vecvecmātes komunistes-ideālistes brāli, Jāni Vildi - vienu no pirmajiem neirologiem LV, izsūtīja, jo viņš Latvijas laikā bija presē publicējis rakstu, kurā izteicis aizdomas, ka Ļeņins varētu būt slimojis ar sifilisu.
mammai ir brālēns un māsīcas, kas dzimuši Sibīrijā un baumas arī, ka viņu vecāku izsūtīšanai pirkstu pielicis viens no vecāpapa brāļiem, lai pats varētu palikt te un mierīgi dzīvot. t.i. bija četri brāļi - mans vecaispaps un vēl viens bija Sibīrijā, divi jaunākie - ne.
vecopapu izsūtīja, jo bija ballējoties ar čaļiem nepareizu dziesmu dziedājuši
porcelāna lellīte
[info]neraate at 2022-03-27 21:03 (Saite)
Par šo es nesen lasīju vēsturnieces komentāru, ka info par izsūtīšanām bija ļoti slepena un denunciēto patiesībā bija ļoti maz, jo čeka gadiem ilgi gatavoja tos sarakstus un tur pa lielam pietika ar vienu iemeslu visu dzimtu izsūtīt, kur nu ja vēl bija zeme, mājas un lopi
*
[info]inese_tk at 2022-03-27 23:31 (Saite)
nu tur tricky. viņu tēvs bija vecsaimnieks ar tiešām lielu govjsaimniecību, bet tas brālis, par kuru klīda runas kā par nodevēju, bija ne tikai vecsaimnieka dēls, bet arī ieprecējies vecaimniecībā un viņiem bija tiešām daudz zemes un liela saimniecība. bet viņš palika un viņam ne matiņš no galvas nenokrita. palika pats savās mājās ar tik zemi un lopiem, cik nu drīkstēja paturēt.
vecais indiānis džims
[info]jim at 2022-03-27 19:52 (Saite)
Paldies.

Es arī par savu visai izplūdušo ierakstu domāju, kāda jēga rakstīt un kāds sakars. Manuprāt, šāda iekšēja vēlme sākt procesēt kaut ko par sevi nevis individuālā, bet konkrēti dzimtas un nācijas koordinātu sistēmā, ir dabiska, jo šobrīd notiekošais ļoti uzplēš kolektīvo PTSD, dažādos līmeņos. Un attiecības ar krieviju/krieviem ir arī ļoti sarežģīti šķetināma tēma (ļoti daudzos cilvēkos saplūst divējāds dzimtas mantojums - naids un vājprātīga trauma no vienas puses, un komunistu asinis no otras), un to šķetināt, man liekas, nevar tajā jobanajā "šī priekš manis ir hipotētiska debate" līmenī (kādā daudzi neizglītoti vīrieši mīl spriest par feminismu), bet gan vispirms apzinot "lived experience", kas tiek nodots atmiņu un ķermeņa atmiņu veidā tālākajām paaudzēm.
Božena Chodunska
[info]bozena at 2022-03-27 21:10 (Saite)
Šausmīgi stāsti! Un katram ģimenē tādi ir.
Draudzenes puika saka, ka mūsu paaudze, nu es un viņa mamma, mana draudzene, būtu pēdējā paaudze, kura ietu karot. Viņam astoņpadsmit. Viņš grib dzīvot un priecāties. Viņš domā, ka karš ir tikai par pārliecību. Kaut kas, ko Tu izvēlies. Bet tā jau nav. Nesmuki veci tēvoči izvēlas, ka Tu karo.
Mana vislielākā sāpe ir par civiliedzīvotājiem, kurus tagad aprok pagalmā pie mājas. Vai varbūt vispār neaprok. Varbūt viņi bija vieni, un viņu stāstu neviens neizstāstīs. Cilvēks vienkārši dzīvo un izgaist. Tur bija mamma ar puiku, kādi 12 gadi. Tēta laikam nebija. Tagad viņi guļ pagalmā (jaunais projekts) pie autostāvvietas. Un tad citā pagalmā kāda veca kundze, kurai bija pierakstīts tikai, no kura dzīvokļa viņa ir.
*
[info]inese_tk at 2022-03-27 23:43 (Saite)
jā, drausmīgi smagi tās bildes ar šķēpeļu krustiņiem un gruvešiem fonā skatīties. tur taču guļ vesela dzīve. daudzas dzīves.
Inde
[info]auksts_entelekt at 2022-03-27 21:58 (Saite)
mana ome, no tēva puses, bija pārliecināta komuniste, kura pirms kara ieradās Latvijā no Urālu kalniem. Visu mūzu nostrādāja Kuldīgā, sērkociņu rūpnīcā Vulkāns, veicot vienu kustību. Kara laikā, kāds vācu gūsteknis muka no nometnes un paslēpās pie manas omes. Kā viņš viņu pierunāju, nezinu, bet šajā savienībā dzima mans tēvs. Pēc kara tēva tēvs tika deportēts uz Vāciju, pienāca retas vēstules, bet neviens tās nespēja saprast, jo viss bija vācu valoda. Vēlāk vairs nebija arī vēstuļu.
Mana mamma piedzima Rīgas aristokrātes un Engures saimnieka ģimenē. Visīstākie latvieši līdz kaula galam. Vecvecāki izsūtītie.
*
[info]inese_tk at 2022-03-27 23:39 (Saite)
cik aizraujošs stāsts!
木
[info]dombrava at 2022-03-27 22:13 (Saite)
Paldies par ierakstu un dzimtas stāstu. Ļoti aizkustinoši, tāda dzīvā vesture!



Manas vecmāmiņas (tolaik viņa bija maza meitene) liecība ir ļoti līdzīga, arī teica, ka vācieši bijuši pieklājīgi, devuši viņai konfektes, bet krievi viņas kā bērna skatījumā brutālāki. "Viņa stāstīja par vācu oficieriem, kas galanti amizējās un cienāja bērnus ar konfektēm, nāca mainīt šokolādi pret lauku labumiem".

Es līdz pusaudžu vecumam arī domāju, ka krievi pārsvarā ir urlas un tikai krievu tantiņas ir mīļas un labsirdīgas. Jo tāds bija manas bērnības pagalms. Laikam ritot paplašinājās paziņu loks, arī sāku kritiskāk skatīties uz saviem bērnības pieņēmumiem un melnbalto pasaules skatījumu.
tas ir absurds
[info]mazeltov at 2022-03-28 00:58 (Saite)
Jā, deva konfektes, tikai kaut kur backgroundā slaktēja ebrejus.
*
[info]inese_tk at 2022-03-28 10:25 (Saite)
mana vecāmamma nekad tieši par holokaustu nerunāja. laikā, kad viņa man stāstīja stāstus par savu jaunību un bērnību, es pati biju visai sīka un, ja vispār biju dzirdējusi kaut ko par holokaustu, tad uztvēru to ļoti abstrakti. bet viņas pirmskara stāstos parādījās arī daži ebreji. drusku jocīgs kaimiņš un ārsts, kas izglābis viņu no šarlaka, varbūt vēl kāds - viņa vienmēr runāja par viņiem labu. man šķiet, viņa kaut kad aizplīvuroti ir izmetusi, ka "bet vācieši jau viņus aizveda...", bet tas arī viss.
man nav ne jausmas, ko un cik daudz viņa pieredzēja un kā tas sakārtojās viņas prātā. gan jau, ka psiholoģiski vieglāk bija palikt pie tāda izteikti melnbalta pretnostatījuma, izslēdzot notikumus un procesus, kas viņu tieši neskāra. vācieši - kultūra un civilizācija, vācu laikos bija labi, varēja justies droši vs. krievi - mežoņi, jābaidās, ka izvaros un izsūtīs, izpostīja ģimeni un dzīvi, palika kā okupanti.
bet es nezinu. tikai teoretizēju un mēģinu saprast pati savā galvā.
tas ir absurds
[info]mazeltov at 2022-03-28 13:15 (Saite)
Berlīnē, holokausta muzejā ļoti interesanta ekspozīcija bija viena ar TV, kur var redzēt intervijas uz ielas ar cilvēkiem pēc 2PK beigām. Neatceros precīzi jautājumus, bet daudzās atbildēs vācieši teica, ka vajagot dzīvot tālāk, aizmirst, utt. Respektīvi, sabiedrība nebija gatava runāt par ebreju nogalināšanu atklāti vai vispār.

Par to = vācieši-cilvēcīgi, krievi - nezvēri: tas ir bieži dzirdēts, arī viena no manām vecmāmiņām to ir teikusi. Vienīgi mūsdienās, ar tagadējo prātu un info jau saproti, ka lai gan tie vācieši neizvaroja un nenodedzināja māju, tas nekādi viņus neattaisno (un krievus arī ne).

Vnk man negribētos, lai tagad, Ukrainas sakarā, pēkšņi arī jaunākās paaudzes sāktu domāt par 2PK vāciešiem kā galantiem kundziņiem, kuri bija LV teriorijā, bet tas, kāpēc viņi te vispār bija - to zem tepiķa pagrūst.
basta
[info]basta at 2022-03-29 00:44 (Saite)
Pareizi runā. Varmāka ar vai bez konfektes ir un paliek varmāka.
Par to kā mūsdienās cilvēki reaģē ir plašāks temats. Īsumā - vācieši ātri sāka kaunēties un 'neko nezināt', ko krievijas iedzīvotāji nekad nav darījuši un visticamāk arī nedarīs. Pēc kara dzimušajiem vispār ar to ir mazs sakars, kamēr zin kas notika (vai pat nezin), māk izdarīt secinājumus un nebļauj 'можем повторить'.
Previous Entry  Next Entry