*

mana vecāmamma nekad tieši par holokaustu nerunāja. laikā, kad viņa man stāstīja stāstus par savu jaunību un bērnību, es pati biju visai sīka un, ja vispār biju dzirdējusi kaut ko par holokaustu, tad uztvēru to ļoti abstrakti. bet viņas pirmskara stāstos parādījās arī daži ebreji. drusku jocīgs kaimiņš un ārsts, kas izglābis viņu no šarlaka, varbūt vēl kāds - viņa vienmēr runāja par viņiem labu. man šķiet, viņa kaut kad aizplīvuroti ir izmetusi, ka "bet vācieši jau viņus aizveda...", bet tas arī viss.
man nav ne jausmas, ko un cik daudz viņa pieredzēja un kā tas sakārtojās viņas prātā. gan jau, ka psiholoģiski vieglāk bija palikt pie tāda izteikti melnbalta pretnostatījuma, izslēdzot notikumus un procesus, kas viņu tieši neskāra. vācieši - kultūra un civilizācija, vācu laikos bija labi, varēja justies droši vs. krievi - mežoņi, jābaidās, ka izvaros un izsūtīs, izpostīja ģimeni un dzīvi, palika kā okupanti.
bet es nezinu. tikai teoretizēju un mēģinu saprast pati savā galvā.