mana vecāmamma nekad tieši par holokaustu nerunāja. laikā, kad viņa man stāstīja stāstus par savu jaunību un bērnību, es pati biju visai sīka un, ja vispār biju dzirdējusi kaut ko par holokaustu, tad uztvēru to ļoti abstrakti. bet viņas pirmskara stāstos parādījās arī daži ebreji. drusku jocīgs kaimiņš un ārsts, kas izglābis viņu no šarlaka, varbūt vēl kāds - viņa vienmēr runāja par viņiem labu. man šķiet, viņa kaut kad aizplīvuroti ir izmetusi, ka "bet vācieši jau viņus aizveda...", bet tas arī viss. man nav ne jausmas, ko un cik daudz viņa pieredzēja un kā tas sakārtojās viņas prātā. gan jau, ka psiholoģiski vieglāk bija palikt pie tāda izteikti melnbalta pretnostatījuma, izslēdzot notikumus un procesus, kas viņu tieši neskāra. vācieši - kultūra un civilizācija, vācu laikos bija labi, varēja justies droši vs. krievi - mežoņi, jābaidās, ka izvaros un izsūtīs, izpostīja ģimeni un dzīvi, palika kā okupanti. bet es nezinu. tikai teoretizēju un mēģinu saprast pati savā galvā.
Berlīnē, holokausta muzejā ļoti interesanta ekspozīcija bija viena ar TV, kur var redzēt intervijas uz ielas ar cilvēkiem pēc 2PK beigām. Neatceros precīzi jautājumus, bet daudzās atbildēs vācieši teica, ka vajagot dzīvot tālāk, aizmirst, utt. Respektīvi, sabiedrība nebija gatava runāt par ebreju nogalināšanu atklāti vai vispār.
Par to = vācieši-cilvēcīgi, krievi - nezvēri: tas ir bieži dzirdēts, arī viena no manām vecmāmiņām to ir teikusi. Vienīgi mūsdienās, ar tagadējo prātu un info jau saproti, ka lai gan tie vācieši neizvaroja un nenodedzināja māju, tas nekādi viņus neattaisno (un krievus arī ne).
Vnk man negribētos, lai tagad, Ukrainas sakarā, pēkšņi arī jaunākās paaudzes sāktu domāt par 2PK vāciešiem kā galantiem kundziņiem, kuri bija LV teriorijā, bet tas, kāpēc viņi te vispār bija - to zem tepiķa pagrūst.
Pareizi runā. Varmāka ar vai bez konfektes ir un paliek varmāka. Par to kā mūsdienās cilvēki reaģē ir plašāks temats. Īsumā - vācieši ātri sāka kaunēties un 'neko nezināt', ko krievijas iedzīvotāji nekad nav darījuši un visticamāk arī nedarīs. Pēc kara dzimušajiem vispār ar to ir mazs sakars, kamēr zin kas notika (vai pat nezin), māk izdarīt secinājumus un nebļauj 'можем повторить'.
man nav ne jausmas, ko un cik daudz viņa pieredzēja un kā tas sakārtojās viņas prātā. gan jau, ka psiholoģiski vieglāk bija palikt pie tāda izteikti melnbalta pretnostatījuma, izslēdzot notikumus un procesus, kas viņu tieši neskāra. vācieši - kultūra un civilizācija, vācu laikos bija labi, varēja justies droši vs. krievi - mežoņi, jābaidās, ka izvaros un izsūtīs, izpostīja ģimeni un dzīvi, palika kā okupanti.
bet es nezinu. tikai teoretizēju un mēģinu saprast pati savā galvā.
Par to = vācieši-cilvēcīgi, krievi - nezvēri: tas ir bieži dzirdēts, arī viena no manām vecmāmiņām to ir teikusi. Vienīgi mūsdienās, ar tagadējo prātu un info jau saproti, ka lai gan tie vācieši neizvaroja un nenodedzināja māju, tas nekādi viņus neattaisno (un krievus arī ne).
Vnk man negribētos, lai tagad, Ukrainas sakarā, pēkšņi arī jaunākās paaudzes sāktu domāt par 2PK vāciešiem kā galantiem kundziņiem, kuri bija LV teriorijā, bet tas, kāpēc viņi te vispār bija - to zem tepiķa pagrūst.
Par to kā mūsdienās cilvēki reaģē ir plašāks temats. Īsumā - vācieši ātri sāka kaunēties un 'neko nezināt', ko krievijas iedzīvotāji nekad nav darījuši un visticamāk arī nedarīs. Pēc kara dzimušajiem vispār ar to ir mazs sakars, kamēr zin kas notika (vai pat nezin), māk izdarīt secinājumus un nebļauj 'можем повторить'.