*

Labdien mans mīļais Ērikiņ! Ka Tev nu labi iet. Kad Tu zinātu, cik man Tas ir žēli, kad mums abus tur uz tā augstā kalna, kur Tu uzkāpi un es sēdēju tur uz beņķa. Un Tu saciji redz kā uzkāpu un uz mani Tu saciji kā tu varēji uzkāpt. Tur mūs abus išķīra. Tas man vēl šodien 12. jūlijā dikti kož sirdi. Es domāju kad varētu palikt par putniņu, tad es aizlaistos katru mīļu dieniņu pie Tevis. Mīļais Ērikiņ esi Tu paklausīgs, paklausi vecopapu, veco mammu un Mārīti. Krūmos Tu Ērikiņ viens nieji, tur Tev vilki aiznesīs, tad Tu mani vairak neredzēsi un es Tevi ar vairāk neredzēšu.
Un kad es nomiršu, tad man nebūs kas man izrok kapiņu, un uzber smilktis virsū. Šitā varbūt būs pirmā un pēdējā vēstulīte Tev rakstīta no manis. Mīļais Ērikiņ kad tu eji gulēt tad Tu nomazgā muti, rokas, un kājas, un pasaki visiem ar labu nakti, un liecies savā mīļā gultiņā, dusi saldi, sapņo jauki.
Nu Dzīvo laimīgi
Mīļi sveicieni vecam papiņam un vecai mammiņai un Mārītei.
Tava tēva mātes māte
A. V.
Rīgā 1955 gada 12. jūlijā augustā