![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vakar pirmo reizi mūžā biju pie psihoterapeita. viņš teica, ka tas ko es stāstot visai klasiski atbilstot depresijai. es, protams, biju to sev pašdiagnosticējusi jau visai sen, bet beidzot esmu saņēmusies meklēt profesionālu palīdzību. konkrētais terapeits gan man kopumā nepatika, jāmēģina atrast cits.
bet, šajā sakarā gribas parakņāties pa akmeņiem manās kabatās, jebšu senčiem ar tādiem vai šitādiem psihiskajiem traucējumiem.
mani vecvecvecāki/tēva tēva vecāki - Otto Grīnbergs un Alīna Vilde savā kāzu dienā 1928. gada 18. februārī
Otto nodzīvoja līdz 1989. gadam, dažādos dokumentos figurē dažādi dzimšanas dati (dažādas vietas, datumi un 1901., 1903. un 1904. gads). Revolucionārs/akadēmiķis, kādu laiku bijis juridiskās fakultātes dekāns/katedras vadītājs. nekādi kognitīvie traucējumi it kā nav novēroti.
Alīna (1902 - 1979) - mirusi no leikēmijas. labi izglītota, revolucionāre, juriste, 1940. gadā vadījusi Franču liceju. tāpat kā Otto - ar galvu viss pilnīgā kārtībā.
citādi ir ar viņu bērniem
mans vectēvs/tēva tēvs Raimonds Kurts (1928 - 1984) visai nopietni aizrāvās ar alkoholu. nomira gadu pirms manas dzimšanas, ejot piedzēries mājās un Tērbatas ielas kāpņutelpā nokrītot un pārsitot galvu (nāve laikam iestājās slimnīcā, cirkulē versija par uzbrukumu, bet drīzāk, lai slēptu nesmukumu)
mans vectēvs Raimonds ar Otto pie manas kabineta iekārtas Tērbatas ielas dzīvoklī 1946. gadā
mana vectante Romēna Astrīda (1932 - 1991) ar izcilību un zelta medaļām beidza gan franču liceju, gan medicīnas institūtu. apprecējās ar augstas klases atomfiziķi Kurtu Švarcu (1930), cik saprotu kungs šis vēl ir dzīvs. sajuka prātā un nomira 1991. gadā Tvaika ielā. ģimenē cirkulē vairākas versijas par viņas saslimšanu ar šizofrēniju. oficiālā - Romēna atklāja, ka Kurts viņu krāpj, emociju uzplūdā Šmerlī pārgrieza vēnas, taču garāmgājēji viņu atrada un viņa izdzīvoja. kopš tā laika sācis braukt prom jumts. pēc citas versijas viņai sācis virināties jau pirms pašnāvības mēģinājuma. trešā versija - kaut kas nobrucis no kaut kādām kreisajām notievēšanas zālēm.
es viņu atceros - viņa reiz Tērbatas ielas dzīvokļa koridorā nāca virsū ar spieķi. bet man ir šausmīgi iedomāties, ko pārcieta mana mamma, satiekot viņu naktī klīstam pa dzīvokli ar cirvi rokās vai atklājot, ka viņa virtuvē atgriezusi gāzi un pati aizgājusi gulēt. mēs gan diezko ilgi ar viņu kopā nedzīvojām - Tērbatas ielā ievācāmies 1988., kad man bija 3 gadi, viņa nomira 1991. gadā un tāpat lielāko daļu laika pavadīja psihenē. brīžiem viņu laida mājās, bet, kad nāca virsū agresijas lēkmes, atkal stacionēja.
Romēna, Tērbatas ielas dzīvoklī, 1946. gadā, fonā iespējams Alīna
Romēnai bērnu nebija, toties Raimondam bija veseli divi. Mans tētis (1953) un viņa pusbrālis (1967 - 2020). tētis ir klusais alkoholiķis, sēž pie TV un klusi sūc aliņus, reizēm arī ko stiprāku. tukšās pudeles slēpj skapjos. viņa pusbrālim bija nopietnas problēmas ar narkotikām + vismaz viens pašnāvības mēģinājums. taču viņš izķepurojās. pēdējo reizi, kad satiku - nelietoja neko, izņemot cigaretes. ar atkarībām problēmas ir arī manam brālim, šobrīd it kā normāli, bet ir bijis visai traki, piemēram, ar azartspēlēm. un cigaretes viņš pīpē tonnām.
Raimonds, Romēna un viņu vecāmamma, Alīnas māte, Anna (1872-1959) - viņa nodzīvoja garu mūžu un līdz pašām dzīves beigām pie pilna prāta
mans tētis ar savu mammu Jūrmalā, 1958. gads
Raimonda pirmā sieva - mana vecāmamma Astra (1931 - 2002) nāca no Turaidas. pati viņa nomira no limfoleikozes (arī Raimonda otrā sieva nomira no vēža, nezinu tieši kāda), taču viņas māte Alvīna 90+ gadu vecumā, 1998. gadā, izleca pa Tērbatas ielas dzīvokļa logu. viņa bija bāreņu nama meitene - visa viņas ģimene bija mirusi tīfa epidēmijā. vecvectēvs Oskars - milicis, Gaujas pārcēlājs un vēl viskas nomira cienījamā vecumā no infarkta vai insulta - nokrita uz vietas beigts naktī ejot uz virtuvi padzerties.
Oskars un Alvīna kāzu dienā, datums nav norādīts, bet droši vien 20. gadi.
atgriežoties pie Alīnas Vildes - viņas brālis Jānis Vilde (1900 - 1971) bija izcils psihiatrs/neirologs, sarakstījis pirmo grāmatu latviešu valodā par nervu slimībām. ticis izsūtīts uz Vorkutu, jo Latvijas laikā kādā preses izdevumā publicējis rakstu, kurā izteicis varbūtību, ka Ļeņinam bijis sifiliss. taču atgriezies un turpinājis darboties medicīnā. pašnāvību izdarīja gan viņa sieva, gan meita - mana tēta māsīca. par sievu nezinu, bet meita pakārās savās mājās Mežaparkā un viņu atrada jaunākais dēls, kuram tobrīd bija mazpadsmit gadu.
no mammas puses viss liekas visai tīrs. ir viens mammas brālēns, kurš pakārās nelaimīgas mīlestības dēļ. un mans vecaispaps totāli nepanesa alkoholu. kad kāds biedrs viņu bija pierunājis iedzert, viņš palika traks, samērā agresīvs un vienreiz ticis aizvests uz Strenčiem. bet nu viņš praktiski nedzēra. par to, ka manai mammai ir periodiska depresija, es nešaubos, taču palīdzību meklēt viņa netaisās un manuprāt, tās cēloņi vairāk ir saistīti ar tēta kluso alkoholismu un līdzatkarības problēmām, nekā ar gēniem.
sausais atlikums - pa tēva līniju - šizofrēnija, pašnāvības, atkarības, leikēmija un limfoleikoze (pēdējās divas protams nav psihiski traucējumi, taču nav arī patīkamākās lietas dzimtas genofondā).
mamma nesen atzinās, ka bērnībā esot mani lutinājusi un audzinājusi ļoti vaļīgi, jo baidījusies, ka man ir ticis kāds Romēnas gēns. jāatzīst, ka no miega traucējumiem es periodiski ciešu kopš vien sevi atceros. starp citu, mans brālis 1995. gadā mēģināja izdarīt pašnāvību sarijoties tabletes.
bet, šajā sakarā gribas parakņāties pa akmeņiem manās kabatās, jebšu senčiem ar tādiem vai šitādiem psihiskajiem traucējumiem.
mani vecvecvecāki/tēva tēva vecāki - Otto Grīnbergs un Alīna Vilde savā kāzu dienā 1928. gada 18. februārī
Otto nodzīvoja līdz 1989. gadam, dažādos dokumentos figurē dažādi dzimšanas dati (dažādas vietas, datumi un 1901., 1903. un 1904. gads). Revolucionārs/akadēmiķis, kādu laiku bijis juridiskās fakultātes dekāns/katedras vadītājs. nekādi kognitīvie traucējumi it kā nav novēroti.
Alīna (1902 - 1979) - mirusi no leikēmijas. labi izglītota, revolucionāre, juriste, 1940. gadā vadījusi Franču liceju. tāpat kā Otto - ar galvu viss pilnīgā kārtībā.
citādi ir ar viņu bērniem
mans vectēvs/tēva tēvs Raimonds Kurts (1928 - 1984) visai nopietni aizrāvās ar alkoholu. nomira gadu pirms manas dzimšanas, ejot piedzēries mājās un Tērbatas ielas kāpņutelpā nokrītot un pārsitot galvu (nāve laikam iestājās slimnīcā, cirkulē versija par uzbrukumu, bet drīzāk, lai slēptu nesmukumu)
mans vectēvs Raimonds ar Otto pie manas kabineta iekārtas Tērbatas ielas dzīvoklī 1946. gadā
mana vectante Romēna Astrīda (1932 - 1991) ar izcilību un zelta medaļām beidza gan franču liceju, gan medicīnas institūtu. apprecējās ar augstas klases atomfiziķi Kurtu Švarcu (1930), cik saprotu kungs šis vēl ir dzīvs. sajuka prātā un nomira 1991. gadā Tvaika ielā. ģimenē cirkulē vairākas versijas par viņas saslimšanu ar šizofrēniju. oficiālā - Romēna atklāja, ka Kurts viņu krāpj, emociju uzplūdā Šmerlī pārgrieza vēnas, taču garāmgājēji viņu atrada un viņa izdzīvoja. kopš tā laika sācis braukt prom jumts. pēc citas versijas viņai sācis virināties jau pirms pašnāvības mēģinājuma. trešā versija - kaut kas nobrucis no kaut kādām kreisajām notievēšanas zālēm.
es viņu atceros - viņa reiz Tērbatas ielas dzīvokļa koridorā nāca virsū ar spieķi. bet man ir šausmīgi iedomāties, ko pārcieta mana mamma, satiekot viņu naktī klīstam pa dzīvokli ar cirvi rokās vai atklājot, ka viņa virtuvē atgriezusi gāzi un pati aizgājusi gulēt. mēs gan diezko ilgi ar viņu kopā nedzīvojām - Tērbatas ielā ievācāmies 1988., kad man bija 3 gadi, viņa nomira 1991. gadā un tāpat lielāko daļu laika pavadīja psihenē. brīžiem viņu laida mājās, bet, kad nāca virsū agresijas lēkmes, atkal stacionēja.
Romēna, Tērbatas ielas dzīvoklī, 1946. gadā, fonā iespējams Alīna
Romēnai bērnu nebija, toties Raimondam bija veseli divi. Mans tētis (1953) un viņa pusbrālis (1967 - 2020). tētis ir klusais alkoholiķis, sēž pie TV un klusi sūc aliņus, reizēm arī ko stiprāku. tukšās pudeles slēpj skapjos. viņa pusbrālim bija nopietnas problēmas ar narkotikām + vismaz viens pašnāvības mēģinājums. taču viņš izķepurojās. pēdējo reizi, kad satiku - nelietoja neko, izņemot cigaretes. ar atkarībām problēmas ir arī manam brālim, šobrīd it kā normāli, bet ir bijis visai traki, piemēram, ar azartspēlēm. un cigaretes viņš pīpē tonnām.
Raimonds, Romēna un viņu vecāmamma, Alīnas māte, Anna (1872-1959) - viņa nodzīvoja garu mūžu un līdz pašām dzīves beigām pie pilna prāta
mans tētis ar savu mammu Jūrmalā, 1958. gads
Raimonda pirmā sieva - mana vecāmamma Astra (1931 - 2002) nāca no Turaidas. pati viņa nomira no limfoleikozes (arī Raimonda otrā sieva nomira no vēža, nezinu tieši kāda), taču viņas māte Alvīna 90+ gadu vecumā, 1998. gadā, izleca pa Tērbatas ielas dzīvokļa logu. viņa bija bāreņu nama meitene - visa viņas ģimene bija mirusi tīfa epidēmijā. vecvectēvs Oskars - milicis, Gaujas pārcēlājs un vēl viskas nomira cienījamā vecumā no infarkta vai insulta - nokrita uz vietas beigts naktī ejot uz virtuvi padzerties.
Oskars un Alvīna kāzu dienā, datums nav norādīts, bet droši vien 20. gadi.
atgriežoties pie Alīnas Vildes - viņas brālis Jānis Vilde (1900 - 1971) bija izcils psihiatrs/neirologs, sarakstījis pirmo grāmatu latviešu valodā par nervu slimībām. ticis izsūtīts uz Vorkutu, jo Latvijas laikā kādā preses izdevumā publicējis rakstu, kurā izteicis varbūtību, ka Ļeņinam bijis sifiliss. taču atgriezies un turpinājis darboties medicīnā. pašnāvību izdarīja gan viņa sieva, gan meita - mana tēta māsīca. par sievu nezinu, bet meita pakārās savās mājās Mežaparkā un viņu atrada jaunākais dēls, kuram tobrīd bija mazpadsmit gadu.
no mammas puses viss liekas visai tīrs. ir viens mammas brālēns, kurš pakārās nelaimīgas mīlestības dēļ. un mans vecaispaps totāli nepanesa alkoholu. kad kāds biedrs viņu bija pierunājis iedzert, viņš palika traks, samērā agresīvs un vienreiz ticis aizvests uz Strenčiem. bet nu viņš praktiski nedzēra. par to, ka manai mammai ir periodiska depresija, es nešaubos, taču palīdzību meklēt viņa netaisās un manuprāt, tās cēloņi vairāk ir saistīti ar tēta kluso alkoholismu un līdzatkarības problēmām, nekā ar gēniem.
sausais atlikums - pa tēva līniju - šizofrēnija, pašnāvības, atkarības, leikēmija un limfoleikoze (pēdējās divas protams nav psihiski traucējumi, taču nav arī patīkamākās lietas dzimtas genofondā).
mamma nesen atzinās, ka bērnībā esot mani lutinājusi un audzinājusi ļoti vaļīgi, jo baidījusies, ka man ir ticis kāds Romēnas gēns. jāatzīst, ka no miega traucējumiem es periodiski ciešu kopš vien sevi atceros. starp citu, mans brālis 1995. gadā mēģināja izdarīt pašnāvību sarijoties tabletes.