*

Ap trijiem izbraucu no Rīgas. Tik daudz mašīnu visur, visu ceļu, visos virzienos. Nopeldējos Klievī. Pārrados mājās. Priecājos satikt mammu un kaķus. Uzsildīju un paēdu, trešdien, braucot uz Rīgu, ledusskapī aizmirsto, līdzņemšanai sagatavoto, sautējumu. Un aizgāju uz svecīšu vakaru kapos. Ļoti sirreāls. Septembra beigas, astoņi vakarā, +20 grādi, tumsā klusināti, bet priecīgi čalodami klimst cilvēki t-kreklos. Visur, visur, visur deg sveces un no kapu kalna augstākās vietas, skaļruņos, skan Melanholiskais valsis, bet starp kokiem uz augšu spraucas trekns sinepjukrāsas mēness. Stundu nostaigājos pa kapiem un ļoti sailgojos pēc vecvecākiem.
Veļu laiks sācies, lapas birst, bet vasara aizmirsusi izkāpt no vilciena un brauc mums līdzi. Kavējies vēl, mīļā.

Sen nebiju tik ilgi bijusi Rīgā - četras dienas. Drausmīgi nogurdina. Vēl visa nākamā - pirmizrādes nedēļa jāizdzīvo.