*

*) šodien nostrādāju pēdējo oficiālo dežūru uz izrādi JRT;
*) pēc tam skrēju uz Džārbo ĢITā un domāju, ka re kā - pēdējā reize, kad es darba dēļ kavēju/netieku uz konci vakarā. Pēc tam no Mika uzzināju, ka Džesika Mosa Zemlikā spēlēs piektdienas vakarā ap pusastoņiem, kas nozīmē, ka es atkal darba dēļ netieku uz konci, jo nevaru paspēt pēc darba aizkļūt līdz Durbei;
*) nezinu, kur problēma (un vai vispār ir), bet es nejūtu nekādu līdzpārdzīvojumu no Džārbo, ne ierakstos, ne dzīvajā. šobrīd nav vispār nekādas koncerta pēcsajūtas;
*) atgriežoties pie teātra - nesen biju aizgājusi noskatīties Latviešu mīlestību. tā ir izrāde, kura piedzima tajā laikā, kad es sāku strādāt teātrī un redzēta nezcik reižu. man palika skumīgi par to, ka Alvis no kaut kā tāda ir aizgājis līdz Marķīzei de Sadai;
*) kaut kādā ziņā paradoksāli sanāk, jau pavisam drīz pēc Klusuma skaņām, kad Alvis pazuda ārzemēs, teātris sāka ilgoties pēc viņa atgriešanās. no sērijas - gaidām saimnieku mājās, saimnieku, kurš taisīs tās izrādes, kas būs gan ģeniālas, gan nesīs teātrim naudu. nu, viņš ir atpakaļ un tagad tiek runāts par to, ka teātra dvēsele ir nogalināta. katrā ziņā atmosfēra ir ievērojami nomainījusies, biļetes totāli nepērk, arī, ja met pakaļ pa dešuku, atlūgumu arī diezgan daudz, gan brīvprātīgi, gan piespiedu brīvprātīgi. ne jau Aldis Hartmanis tur viens to visu tā, bet pārvākšanās/trimda arī nē. tā ir tikai katalizators tam, ka zivs galva jau sen ir sapuvusi;
*) un es to visu nesaku, tāpēc, ka esmu nepateicīga un nodevīga, man vienkārši ir žēl tās sajūtas, kas tur bija, vismaz 2/3 no laika, ko tur pavadīju, kuras vairs nav un, kura sāka lēni mirt jau labu laiku pirms Tabakas fabrikas. tas, kā Alvis atgriezās un kā no vadības puses tika (tiek) menedžēta pārvākšanās viņu nobeidza pavisam.

Sansusī es iemīlējos jau pirms diviem gadiem, esot tur uz vienu nepilnu dienu - komandējumā ar Dzeju. pagājšgad nesanāca aizbraukt, jo tajā festivāla laikā ar nederīgu pasi lidoju uz citu festivālu Šveicē. šogad likās, ka brauksim 100%, bet plāni (darba) sāka visu šķobīt un es jau biju sākusi samierināties ar to, ka tomēr nebrauksim. bet ceturtdienas vakarā darba plāni atšķobījās atpakaļ, sestdiena kļuva brīva, mana krustmāte FB bija iemetusi ziņu, ka atdod vienu biļeti, otru piepirkām un piektdien ap deviņiem vakarā ieradāmies festivālā.

festivāls ir brīnešķīgs, jo tur nav produkta-patērētāju attiecību sajūtas. vai arī, klauni par naudu-muļķu/lopu bars attiecību sajūtas. festivāls tur apmeklētāju daudzumu līdz tūkstotim, programma nav izziņota iepriekš, bet neviens nešaubās par to, ka tā būs lieliska. stāvvieta ir par brīvu, telšu pilsētiņa arī (+tā ir pašā teritorijā), tualetes tīras un ar papīru (nav plastmasenes, ir stacionāras no osb plāksnēm un ar īstiem klozepodiem) nav nekādu apsargu un policijas, pie ieejas pārbauda tikai aproces, iekšā var nest kādus ēdienus un dzērienus tik vēlas, ir pieejams frī ūdens no krāna. uz vietas ir viens ēdinātājs, viena kafijvieta un 2 alko bāri (nelieli). ir daudz bērnu, daudz suņu, visi (izņemot bērnus un suņus) dzer un ir priecīgi, bet neviens netaisa sūdus, nelien, kur nevajag, nekaisa ap sevi atkritumus utt. tas rada sajūtu par to, ka gan apmeklētāji ciena festivālu, gan festivāls mīl apmeklētājus. nav sajūtas, ka kāds mēģina domāt tavā vietā - sadzenot nožogojumā, norādot, ko ēst, apgrūtinot festivāla norises vietas pamešanu (piem, Labā Dabā piečuks par katru stāvvietā iebraukšanas reizi, protams, ka negribas ne braukt peldēt, ne kur citur, bet palikt aplokā). drīzāk varētu teikt, ka šis festivāls ne tikai nemēģina domāt apmeklētāju vietā, bet veicina cilvēkus domāt un tas ir tik lieliski. ok, es ļoti labi saprotu, ka lielākā festivālā šādu brīvību uzturēt būtu ļoti sarežģīti + šeit piedāvājums tomēr visai specifisks un to izvēlas cilvēki ar vidēji augstāku izglītības līmeni un arī lielāku gadu skaitu. karoč baigā abpusējas mīlestības sajūta starp orgiem un viesiem un māksliniekiem. un akadēmiskā mūzika tik negaidīti labi iederas ārā, neformālā vidē, māksliniekiem (vairumam) uzstājoties ikdienišķās drānās un attālā fonā skanot pa batutu lēkājošu bērnu brēcieniem, čabot koku lapām un sisinot sienāžiem.

programma veidota tā, lai varētu pieredzēt visu, bet vismaz ar manu kapacitāti, tas vienkārši nav iespējams - man nelien tik daudz iekšā, tāda blīvuma, intensitātes un kvalitātes pieredzes.

( sīkāk par pieredzēto )

p.s. šī bija viena no tām retajām reizēm, kurā es pārliecinājos, ka es neesmu pārāk piekasīga, negatīva un negribu visu vienmēr nodirst. ir pasaulē lietas un notikumi, kuri man tiešām, tiešām patīk un dara laimīgu.

Mona de Bo Noasā bija ļoti forša. tā patīkami atsvaidzinoši klausīties mūziku, kas neņem tevi aiz rokas un nevelk jau iepriekš nolemtā virzienā un nedomā tavā vietā. garās pauzes kā spļāviens sejā mūsdienu vispārējam skriešanas un steigšanās mōdam. likās dīvaini, ka es tajā visā (bungās un ģitārā) dzirdēju ļoti daudz kaut kā austrumnieciska (singingbolus un tampuru).

saulgrieži. izjāde pa mežu, zemenes ar rīsu pienu, spainis ar milzīgu pojeņu klēpi. gribēju pagājšnakt kaut ko sadomāt, kaut kur izbraukt, bet teātris nelaiž vaļā. pēc izrādes neko vairs negribējās. tā vietā aizgāju uz Aleponiju paklausīties Ņikto. Ņikto ir ļoti, ļoti forša grupa. Aleponijā skanēja pavisam citādi - tā maigāk, nekā Aptiekā, lai gan spēlēja to pašu. man viņi asociējas ar rudeni, ar septembri un oktobra sākumu, kad viss paliek rūsgans, bet vēl spīd saule.
šī ir bijusi ļoti gara gada pirmā puse, kas, lai gan paskrējusi ļoti ātri, ir paspējusi daudz no manis paņemt un es jūtos nogurusi. gribas kaut kur bēgt.

biju uz Soundarcade Aptiekā. pašā sākumā mazliet atsita izkošļātu košļeni, pēc tam bija ļoti labi un vēl pēc tam es kļuvu kurla (un esmu tāda joprojām).
tā vispār Soundarcade man asociējas ar apmēram 2005. gadu - kad biju nesen kā šķīrusies no Šakāļa un savu laiku vadīju ļoti saldās eksistenciālās skumjās, ar vairākiem mīļākajiem (kuriem visiem bija problēmas ar pieaugšanu), daudz pīpēju gandžu, mētājos apkārt un studēju akadēmijā. tas ir viens no maniem mīļākajiem dzīves posmiem.

Saļikā karstā laikā gribējās klausīties indiešu rāgas, Rīgas dzīvoklī kaut kādu dark bluegrass. smiltis, putekļi un redneki un Āgenskalns.

tas ir tik ļoti forši, ka ir tāds Sansusī un Sansusī vakari Rīgā. tā kā šogad nav paredzēts lidot ar vecu pasi uz Šveici, tad cerams nokļūšu uz Sansusī Aknīstē. bet līdz tam apmeklēju Sansusī Zunda dārzā. ļoti, ļoti forši, tikai varēja būt siltāk (pēc Kiršfelda braucu mājās vilkt ziemas parku).

xeno & oaklander vakar bija ļoti forši. jau sen bija kārojies kauko tādu. dabūju arī daļēji iztresīties. tā man iet ar to maģistra darbu.

haha, pie mums šonakt nakšņo čalis, kurš dzīvo Valmierā. atbraucis uz Rīgu paklausīties Crowbar (tur bija padaudz cilvēku, bet mazāk nekā orgi cerēja). tagad stāv un skuļī, par to, ka cilvēki nenāk uz končiem. tb pats inicēja šo tēmu, ne mēs. šams ar nodarbojas ar konču taisīšanu.

Manī mīt vienlīdz dziļa un spēcīga pārliecība gan par to, ka pasaule mainās un dara to uz labu, gan, ka viss neglābjami iet pilnīgā pakaļā. Tā ir dīvaina sajūta, tāpēc es izvēlēšos dīvainus piemērus savu sajūtu ilustrēšanai. To, ka pasaule mainās uz labu noteikti var saskatīt tajā, ka kautkādās megagiga maksimās esot speciāli plaukti vegāniem, lulū pica ir sākusi piedāvāt vegan picu bez jūraszālēm un cilvēki aizvien vairāk šķiro atkritumus. Kas attiecas uz lietām, kas iet pakaļā - man negribas pieminēt politiku, ekoloģiju un tamlīdzīgas lietas, jo tas rada pārāk lielu bezcerību. Es labāk pasaules iešanu pakaļā ilustrēšu ar to, ka nezkāpēc modē ir tā sūdainā, plastmasīgā un nedabīgā skaņa, kas izklausās pēc ar samazgām piesūkušās trauklupatas un, kuru raksta šteinmaņa studijā vai citos tamlīdzīgos elles priekškambaros. Dīkas ziņkāres dēļ pabrausēju grupas, par kurām var nobalsot ikgadējā alternative.lv balsojumā un nomācošs vairākums skan drausmīgi. Visvairāk man riebjas kā skan bočkas. Tas ir skumji.

nostrādāju Kārklus, kuros K. Znotiņš spēlē Lembergu - Velnu un aizgāju uz Nabaklabu, kurā J. Znotiņš spēlēja dziesmu par to, kā Vējonis liecas tur, kur Aivars pūš.

mans mīļākais minors ir mī minors

man vienu brīdi likās, ka iepriekšējais posts ir pārāk džadžing. īpaši tāpēc, ka džadžingošanas samazināšana ir viens no maniem šī gada mērķiem. bet, kad papildkoncertā blakus (ļoti tuvu) sēdošais čalis visu koncertu skrullēja telefonā FB, ķiķināja par funny videos un neilgi pirms koncerta beigām vnk atbildēja uz zvanu (un, nevis no "nevaru tagad runāt" sērijas, bet tā relaksēti), es pārstāju tā domāt.

tā vispār kamermūzika kamerapstākļos ir ļoti, ļoti forši. priecājos, ka sagaidījām to papilduzstāšanos.

Cik jauki, ka jauni un stilīgi cilvēki tā sākuši mīlēt akadēmisko mūziku, ka kkc jārīko instant papildkoncerts. Tad jau visi L. un M. Ģildes koncerti arī beidzot būs pilni līdz malām

šon dabūju savu pirmo šī gada zsv dāvanu (jeb pirmā skaitās lietots ledusskapis no mammas?) - manas foršās kursabiedrenes (un I. Astahovskas) sastādīto grāmatu. guļu gultā, lasu un man acu priekšā visu laiku rādās aina - ir (laikam) 2003. gada vasara, klubs Depo, Lediņa disene mazajā zālē, ļoti maz cilvēku, ļoti daudz cigarešu dūmu. Hārdijs uzliek Cauro tumbu un lēni un lācīgi virpuļo ar savu milzīgo vēderu, gandrīz tukšajā, bet biezi piesmēķētajā zālē. tā ļoti skaisti un ļoti sirreāli.

bijām uz Takts vidējo dienu. galvenokārt Murcof dēļ - tas ir viens no retajiem bērnības elektroniķiem, kuru mēdzu klausīties vēl šobaltdien - viņa albums Cosmos, nu vai arī Martes, ir totāli brīnišķīgi. bet šodien drusku vīlos - pārāk popūrijs un pārāk tuvu liftu mūzikai (viņš uzstājās kopā ar franču klavierētāju). jāatzīstas gan, ka man tieši Murcof laikā uzkrita kaut kāds pirmatnējs miegs, man likās, ka es vienkārši varētu apgulties turpat zemē. acis nevarēju noturēt vaļā, jo grauza, bet aizverot, uzreiz sāku raustīties pirmsiemigšanas vai pusmiega krampjos.

beigu beigās mani (pēc starpbrīža un 50g upeņu balzama mundrumam) foršā tripā aizveda Vicky Chow ar Tristan Perich skaņdarbu Surface Image. meitene, flīģelis un 40 nelieli statīvos iekārti skaļrunīši - kā tādi vados satupuši, ātrumu sašņaukušies putniņi. membrāniņas cilājās, kā krūtiņas, viņiem čiepstot, čirkstot, pēkšķot, rūcot, dūcot un dūkojot. ļoti sapņains un vienlaicīgi robotīgs minimālisms, ar virtuozu klavierspēli.

pašā sākumā vēl bija ļoti jauks ērģelnieks - James McVinnie, bet viņa uzstāšanās laikā galīgi nebija forša publika.

man nepatīk jaunais Zāles albums :(

TVNET: Nereti Kaņepes kultūras centrā notiek arī dejas. Šeit gan jāņem vērā, ka mūzika bieži vien ir dažādu dīvainu trokšņu apkopojums.

5diena
z) ceļā no darba un mājām, atminējos, ka Anglikāņos spēlē Zāle. paspēju uz kkādu puskoncertu vai trešdaļkoncertu. bija mazliet par daudz ļaužu un mazliet par daudz apgaismojuma, lai būtu tā kā man patiktos, bet enīvei bija jauki;

6diena
l) vakarpusē, Koka Rīgā, bija pirmā publiskā uzstāšanās ar [Skaistajām] Līgām, Mārtiņkora pusprivātajā pasākumā. Nodziedājām visu bez lažām, arī piecbalsīgajā dziesmā nenobijāmies un noturējāmies precīzi. ļoti laba sajūta un prieks par to;
a) 5dienas vakarā nolūdzos Cibasdievam un 6dienas rītā, ēpastā, mani jau gaidīja biļete uz Autechri. jāatzīst, ka Cibasdievs uzklausa un reaģē uz lūgšanām krietni operatīvāk, nekā parastais dievs.
Autechri es mājās nebiju klausījusies kādus 10 gadus, bet kādreiz klausījos diezgan intensīvi un salikās, ka šī ir vienīgā reālā iespēja dzīvē viņus dzirdēt. tāpēc ļoti priecājos par Cibasdieva atsaucību. koncerts bija ļoti foršs. manliekas kruti, ka mūsdienu, ar vizuālajiem kairinājumiem pārsātinātos, cilvēkus sabāž pilnīgi tumšā telpā un liek pa īstam klausīties mūziku.

7diena
n) The Necks, uz kuriem mēs biļetes bijām nopirkuši jau ļoti laicīgi, bija medžik. koncerts, kurš notika pavisam tikko, šobrīd jau liekas kā tāds tāls, skaists, netverams sapnis. tāds ļoti piesātināts, filipglāsīgs eksperimentālais džezs. paldies, Mikam, kurš ved visādus šitādus brīnumus uz Latviju.

kopš tā burvīgā Sansusī vakara Zunda dārzā, galvā visu laiku skan šitais un gandrīz uz visu gribas atbildēt ar - "bet tu faustu patulko".