*

*) šodien nostrādāju pēdējo oficiālo dežūru uz izrādi JRT;
*) pēc tam skrēju uz Džārbo ĢITā un domāju, ka re kā - pēdējā reize, kad es darba dēļ kavēju/netieku uz konci vakarā. Pēc tam no Mika uzzināju, ka Džesika Mosa Zemlikā spēlēs piektdienas vakarā ap pusastoņiem, kas nozīmē, ka es atkal darba dēļ netieku uz konci, jo nevaru paspēt pēc darba aizkļūt līdz Durbei;
*) nezinu, kur problēma (un vai vispār ir), bet es nejūtu nekādu līdzpārdzīvojumu no Džārbo, ne ierakstos, ne dzīvajā. šobrīd nav vispār nekādas koncerta pēcsajūtas;
*) atgriežoties pie teātra - nesen biju aizgājusi noskatīties Latviešu mīlestību. tā ir izrāde, kura piedzima tajā laikā, kad es sāku strādāt teātrī un redzēta nezcik reižu. man palika skumīgi par to, ka Alvis no kaut kā tāda ir aizgājis līdz Marķīzei de Sadai;
*) kaut kādā ziņā paradoksāli sanāk, jau pavisam drīz pēc Klusuma skaņām, kad Alvis pazuda ārzemēs, teātris sāka ilgoties pēc viņa atgriešanās. no sērijas - gaidām saimnieku mājās, saimnieku, kurš taisīs tās izrādes, kas būs gan ģeniālas, gan nesīs teātrim naudu. nu, viņš ir atpakaļ un tagad tiek runāts par to, ka teātra dvēsele ir nogalināta. katrā ziņā atmosfēra ir ievērojami nomainījusies, biļetes totāli nepērk, arī, ja met pakaļ pa dešuku, atlūgumu arī diezgan daudz, gan brīvprātīgi, gan piespiedu brīvprātīgi. ne jau Aldis Hartmanis tur viens to visu tā, bet pārvākšanās/trimda arī nē. tā ir tikai katalizators tam, ka zivs galva jau sen ir sapuvusi;
*) un es to visu nesaku, tāpēc, ka esmu nepateicīga un nodevīga, man vienkārši ir žēl tās sajūtas, kas tur bija, vismaz 2/3 no laika, ko tur pavadīju, kuras vairs nav un, kura sāka lēni mirt jau labu laiku pirms Tabakas fabrikas. tas, kā Alvis atgriezās un kā no vadības puses tika (tiek) menedžēta pārvākšanās viņu nobeidza pavisam.