*

bijām uz Takts vidējo dienu. galvenokārt Murcof dēļ - tas ir viens no retajiem bērnības elektroniķiem, kuru mēdzu klausīties vēl šobaltdien - viņa albums Cosmos, nu vai arī Martes, ir totāli brīnišķīgi. bet šodien drusku vīlos - pārāk popūrijs un pārāk tuvu liftu mūzikai (viņš uzstājās kopā ar franču klavierētāju). jāatzīstas gan, ka man tieši Murcof laikā uzkrita kaut kāds pirmatnējs miegs, man likās, ka es vienkārši varētu apgulties turpat zemē. acis nevarēju noturēt vaļā, jo grauza, bet aizverot, uzreiz sāku raustīties pirmsiemigšanas vai pusmiega krampjos.

beigu beigās mani (pēc starpbrīža un 50g upeņu balzama mundrumam) foršā tripā aizveda Vicky Chow ar Tristan Perich skaņdarbu Surface Image. meitene, flīģelis un 40 nelieli statīvos iekārti skaļrunīši - kā tādi vados satupuši, ātrumu sašņaukušies putniņi. membrāniņas cilājās, kā krūtiņas, viņiem čiepstot, čirkstot, pēkšķot, rūcot, dūcot un dūkojot. ļoti sapņains un vienlaicīgi robotīgs minimālisms, ar virtuozu klavierspēli.

pašā sākumā vēl bija ļoti jauks ērģelnieks - James McVinnie, bet viņa uzstāšanās laikā galīgi nebija forša publika.