*

jums, te Rīgā, vakar vasara gāja vaļā uz pillu klapi. bet Kurzemē no uzartajiem laukiem, nopļautajiem rugājiem, tikko sadīgušajiem ziemājiem visu dienu vāloja dūmaka un migla. debesis bija zemas, tik zemas, ka likās nupat varēs karoti aizspraust aiz mākoņa malas. viss tāds mīksts, mikls un apstājies, vien lapas jau sāka savu rudenīgi kluso čukstēšanu zem kājām.
biju Ēdolē, ļoti, ļoti vecā lauku sētā. māja ar manteļskursteni, funkcionējoša melnā pirts, 1878. gadā celta klēts ar oriģinālajiem graudu/miltu apcirkņiem, neticami resni ķiršu koki, kaķis Pīķis, kurš kā kaķēns vienkārši iznācis no meža, nekurienes vidū, brēkdams, tīģergovs, kurā nelaimīgi iemīlējos, vecais, klibais Dunkans. divi ezeri un sabrukusi milzu mūra rija. mežs ar zemestauku smaku, gailenēm un medaini saldām brūklenēm.
pēc pusdienām aizbraucām ciemos pie kaimiņonkuļa. talantīgs mākslinieks. beidzis mākslas akadēmiju un arhitektus. sēta izgāzusies, pagalms aizaudzis, mājā iekšā neviens nav bijis gadiem. pats tievs, tievs, liekas, ka pārtiek no prānas. bet priecīgs un laipns un sirsnīgs. dzīvo ar ķēvi, kuru 3 dienas vedis pie rokas 100km, jo tā nekāpusi treilerī un viņas kumeļu.
mājceļā Mērsraga bāka (kurā beidzot satikām jau rietošu sauli) un bezgalīgi ceļu remonti.


apmēram 12it dienā. skats pa mašīnas logu. dienas gaitā īpaši nemainījās


Pīķis ēd


bēniņi un manteļskurstenis






Dunkans




tīģergovs




atkal Pīķis


ticiet vai nē, bet tas ir ķirsis. un nav tur tāds vienīgais


funkcionējoša


melnā pirts


viens no ezeriem




kāpuru pilsēta viršos




























ronītis