*

iepriekšējā dienā uz afišu staba biju noskatījusi, ka kaut kur tur apkārtnē notiek rikšotāju sacensības. rikšotāji Latvijā ir margināla parādība un rikšotāju audzēšanas un sacīkšu tradīcija raksturīga galvenokārt Latgalei. pēc padomijas sabrukuma praktiski izzuda, bet pēdējā laikā ir atkal sākusi atdzimt. man kā hardcore zirgu labturības un apiešanās pārstāvei rikšošana kā sporta disciplīna ne visai - izmanto ļoti jaunus zirgus (sākot ar divgadniekiem, bet zirga ķermenis fiziski un arī emocionāli nobriest no kādiem 6 gadiem, divgadnieks ir vēl gandrīz bēbis), distancē tiek uzsietas galvas un lietoti visādi asi mutes dzelži utt. bet tā kā tie mači mums bija pa ceļam un mani mocīja ziņkāre, nolēmu nelaist garām izdevību uzmest aci.
noskatījāmies apmēram pusi, savstarpēji likām uz zirgiem - Kārlis vinnēja 2 eklērus, es vienu. kad apnika, devāmies prom - cauri Kārsavai uz Balviem un no Balviem uz Viļaku, ciemos pie vēl vienas no manām latgaliešu kursabiedrenēm.

( ilustrācijas )

Pēc Rēzeknes apstaigāšanas pabraucam drusku atpakaļ Krāslavas virzienā. Nobraucam gar Lūznavas muižu un tālāk uz Mākoņkalnu, paskatīties no augšas uz "Latgales jūru" - Rāznas ezeru. Pēc tam Ludza un nakšņošanas vietas meklēšana. Latgalē kaut kā visai maz labiekārtotu free atpūtas vietu, tāpēc noskatījām kartē tuvāko lielāko ezeru un cerējām, ka paveiksies. tiesa, mēs apbraucām apkārt visam ezeram, kamēr atradām vienu mazu piebraucamo celiņu, kur arī noparkojāmies un iekārtojāmies uz guļu.

( ilustrācijas )

piektdien no rīta savācu K. Daugavpils stacijā, atstāju vienu ceļabiedreni uz šosejas stopēt un ar otru ceļabiedreni vezumā sākām Latgales tripu. K. nebija bijis Rotko centrā, tāpēc tas bija pirmā pietura, pēc tam atkal iebraucām Slutišķos un uzkāpām Slutišķu kraujā. tālāk Krāslava - skatu tornis un mazliet centrs, Čertoka ezers, Aglona - bazilika un privātais 2. Pasaules kara muzejs un vakariņas slavenajā Ausmeņa kebabā Rēzeknē. tad kursabiedrene ierādīja mums palikšanu ģimenes lauku mājās un pati devās savās gaitās. no rīta K. nopeldējās Adamovas ezerā un mēs braucām eksplorēt Rēzekni. paveicās būt vienā no nedaudzajiem brīžiem, kad ir atvērta Rēzeknes Zaļā sinagoga. ļoti rekomendēju.

( ilustrācijas )

pagājušajā nedēļā, agrā otrdienas rītā, devos pievienoties ekspedīcijai, kura bija sākusies jau pirms dažām dienām. apmēram pēc trim stundām, pa ceļam apdzenot pa ceļa malu āprātīgā ātrumā auļojošu zaķi, biju Silenē, kur dabūju brokastu sirņikus un ceļabiedres savai 1. ekspedīcijas dienai. tā kā man ir zināma pētnieciskā interese par izbraucamajām (t.i. tādām, kuras lietotas īpašās reizēs un godos) zirglietām, sākām ar pāris muzeju apmeklējumu. Slutišķu vecticībnieku ciemā bija tikai casual zirglietas, toties samērā interesants stāstījums par vecticībniekiem un tiem veltīto ekspozīciju, Naujenes muzejā zirglietu vispār nebija, taču tur dabūjām info, kur būtu vērts iebraukt vēlāk. tālāk devāmies intervēt cilvēkus Naujenes apkārtnē. interesantākie iespaidi - rusoukas - būtnes ar kurām biedēja bērnus, lai viņi nelīstu un nebradātu rudzus. nākamajā dienā Skrindu dzimtas muzejā, Vaboles pagastā, tiku aptaustīt 2 izbraucamos zirga deķus, 19. gs. sākuma zvārguļus (latgaliski "kaukolas") un 2 dažādus celotus godu grožus. tālāk intervijas turpat Vaboles apkārtnē. interesantākie iespaidi - ļoti gaiša teicēja, no lielas ģimenes, kam kara laikā nopostīta sēta, tāpēc jaunības nav bijis, jo jākuļas, lai izdzīvotu (pagasts viņiem devis izsūtīto cilvēku drēbes, jo pašiem viss bija nodedzis) un pēc tam apprecēts nemīlams vīrs, kas dzēris un gājis meitās, bet ar kuru nosvinētas zelta kāzas; valodas forma - "nogaisa" par nomiršanu. kā arī atziņa, ka dziedot korī un dejojot var atrast dvēseles mieru, bet darbojoties etnogrāfiskajā ansamblī visu laiku jādzer nervu zāles. vakarā visiem bija sarunāts mītings pie vietējā aktīvista, kolekcionāra (melnā arheologa un melno arheologu klienta) un stāstnieka. tā kā mums piemetās Waze vadātājs (reāli aizveda kādus 7 km pretējā virzienā, izveda uz Daugavpils-Rīga lielās šosejas, lika 2x apgriezties braukšanai pretējā virzienā un veda atkal atpakaļ), mūsu ekipāža nokavēja sākumu. es tik pacilāju ar melnu krāsu nokrāsotu (lai nerūsē!) senlaiku cirvi un citas senlietas un dzirdēju beigas stāstam par "vīriem melnā" pie Čertoka ezera. nākamajā dienā atkal devāmies intervēt cilvēkus turpat Vaboles apkārtnē. interesantākie iespaidi - teicējas tēvs autodidakts uztaisījis DIY radioraidītāju un vēja ģeneratoru; dziesmu dalījums - svētās dziesmas un suņu dziesmas (t.i. tautas dziesmas); dzērvju zābaki; vīrietis, kuram 6 gadu vecumā netālu nogāzusies lidmašīna un viņš turpmākos 54 gadus mocījies ar regulāri strutojošu un pampstošu kāju, līdz salīdzinoši nesen atklātas 2 šķembas celī (alumīnija, tāpēc rentgeni nebija rādījuši); kaimiņu joks ar palu laikā no pamatiem noceltu un pa upi aizlaistu nelielu pirtiņu; 5 brāļi bandīti, kas kara laikos terorizējuši apkārtni dzerdami, laupīdami un slepkavodami.
salīdzinot ar pagājušo gadu - no vienas puses vieglāk, jo visi apmeklētie runāja latviski vai latgaliski (tik forši klausīties dzīvā latgaliešu valodā!), no otras grūtāk, jo no mūsu bāzesvietas, Ilgas muižas, bija 10 km pa mežu līdz ēdināšanas vietai Silenē, no tās vēl 15 km līdz Daugavpilij un tad cauri pilsētai uz pagastiem. es pa tām trim dienām kādus 500 km tur uz vietas nobraucu un tas, protams, prasa laiku un enerģiju.
ceturtdienas vakarā lielākā daļa jau devās uz Rīgu. palikām trijatā - es, lai nākamajā rītā sagaidītu Kārli Daugavpils stacijā, kursabiedre, lai kopā ar mums nokļūtu Rēzeknē un trešā biedre, kurai nākamajā dienā vajadzēja stopēt uz Lubānu. vakarā sākumā izmetām loku ap Sileni, apskatot divas muižas - Bruņumuižu un Šengeidu. pēc tam gāza lietus un mēs noskatījāmies vairākas Outlander sērijas (man ne visai, pārāk izstiepti un salkani).

( ilustrācijas )

p.s. http://www.lu.lv/zinas/t/47465/

kopš otrdienas rīta klīstu pa Latgali. negribas ne mājās, ne internetu (prieks, ka daudz kur gluži vienkārši nav zonas), ne komunicēt ar savu ikdienas pasauli, ne zināt, kas tajā notiek. tikai bezgalīgi čigānēt pa svešiem, nezināmiem ceļiem, gulēt kur pagadās, mazgāties skaloties aukstos ezeros un nekur neuzkavēties pārāk ilgi, taču nejust arī nekādu steidzīguma sajūtu.

bija domāts vēl piektdien iet pie cilvēkiem un mājup braukt sestdien, bet visādu apstākļu dēļ sanāca, ka braucām jau piektdien. pirms braukšanas bija izglītojošas izklaides - sākumā visiem kopā ekskursija pa robežu, pēc tam daļai (t.i. tiem, kas brauca manā mašīnā) - izskrējiens caur Rotko centru.

( ilustrācijas )

*) vakar aizmuļļājāmies ar izbraukšanu un ieradāmies cietoksnī tieši uz Rotko centra slēgšanu. šodien bija jāizbrauc tieši tai laikā, kad viš vērās vaļā;
*) turpceļā bija nenormāli skaistas debesis;
*) cilvēku uz konci nebija daudz, bet bija, piemēram, amerikānis no Sietlas, kas bija speciāli braucis uz Tesu no Rīgas. (bija arī divi kalifornieši, bet cik es sapratu viņi rezidē Daugavpilī un viņiem patīk pilnīgi viss);
*) Tesas koncerta laikā pa telpu lidinājās sikspārņi;
*) manās fantāzijās bija radusies realitātei neatbilstoša vīzija par to, kā latgaļi mūs uzņems. t.i. es biju iztēlojusies vairāk uzmanības, rūpju un komunikācijas no organizatoru puses. tās nebija, toties mēs varējām doties aizraujošos kvestos pēc barības un mums paredzētās naktsmītnes meklējumos;
*) naktsmītne (tipa kaut kas mazliet līdzīgs hostelim) vispār bija jautra, jo a) bija viena gulta par maz; b) divas no esošajām gultām atradās gaitenī;
*) ievērtējām 3 ēdināšanas iestādes - 1) kafejnīca Vēsma (brīnišķīgs pašcildinošs teksts ēdienkartē, ne pārāk lielas porcijas un ilgi jāgaida, bet liela izvēle, garšīgi, nedārgi un kolorīti); 2) Hesburgeris (tieši tāds pats kā jebkurš cits Hesburgeris ap trijiem piektdienas naktī); 3) Šokoladņa (garšīgi, varēja būt lielākas porcijas, var nopirkt šokolādes krokodīlīšus, aitu ģimenes, angelususs un citas līdzīgas būtnes);
*) manliekas, ka bija vēl kaut ko es gribēju piebilst, bet šobrīd neatceros. pierakstīšu, kad atcerēšos

( Tesa Daugavpilī )

* "Zirga pase" ir tapusi prezentēta. Ja tā pavisam godīgi, es ar dizainu neesmu līdz galam apmierināta. manliekas varēja/vajadzēja smukāk. vāks man vispār nepatīk, par spīti tam, ka tur ir uzlikta mana zirga bilde. tas vāks asociējas ar kantrī, nevis folkloru. pati prezentācija bija jauka, vienīgi žēl, ka darbdienas vidū. būtu gribējies vairāk draugus tur redzēt;
* vakar un šodien bijām Rēzeknē. gribētos aizbraukt mierīgākos apstākļos;
* festivāla Baltica foršākais brīdis (man personīgi) bija vakar vakarā Ausmeņa Kebabā (rekomendēju apmeklēt) - tu beidzot esi ticis ārā no pilnā tautas tērpa un ieģērbies civilajās drēbēs, tev ir auksts alus un falafels, tu sēdi āra terasē zem jumtiņa pa kuru maigi bungo lietus un pie blakus galdiņa (pareizāk sakot, pie daudziem kopā sabīdītiem galdiņiem) sēž jauniešu folkloras kopa Kokle - ēd, dzer, dzied un spēlē un tu vari pēc paša vēlēšanās dziedāt vai nedziedāt līdzi;
* gruzīni vakar nodziedāja Pūtvējiņus lieliskā latviešu valodā. man vispār gribas kaut kādu gruzīnu mīļāko;
* nakšņojām Rēzeknes 2. vsk. Tur nakšņoja arī visādas citas kopas. Kad ap vieniem atnācām no alus dzeršanas, tad kaut kādi melnīgsnēji cilvēki (ne gruzīni) spēlēja paslēpes tualetē. pieaugši, abu dzimumu un visai labi paņēmuši uz krūts;
* Latgalē ir sajūta, ka debesis zemākas/tuvāk. Vidzemē ir krietni augstākas;
* vēl, man kā cilvēkam, kurš Latgalē gandrīz vispār nav bijis, likās interesanti dzirdēt apkārt tādu trū latgaļu valodu, kurā pavisam ikdienišķi sarunājās visu vecumu cilvēki. līdz šim nebija gadījies to pieredzēt dabīgajā vidē;
* festivāla dižkoncerta norises vietas pļavas īsi pirms festivāla bija laistītas ar vircu, attiecīgi dižkoncertā dominēja visai uzkrītošs aromāts;
* tā vispār, es iesaistījos folkloras kopā tāpēc, ka man vienkārši gribējās dziedāt un šajā ziņā nekas nav mainījies. koncertēt un ģērbties etnogrāfiskajā tautas tērpā nav mana stihija. tā jau interesanta pieredze, protams. un man vispār rodas ar vien vairāk pārdomu un neatbildētu jautājumu par to, kāpēc folklora tiek pasniegta tādā veidā, kādā tā galvenokārt tiek pasniegta un, kam par to vispār ir prieks? (ok, es redzu, ka ir prieks kaut kādām ļoti dziļu lauku kopām). es nesaprotu kāpēc folkloru pasniedz tik vecišķā, garlaicīgā un neieintersējošā veidā (nu no sērijas - vairākas kopas 4dienas pēcpusdienā, pilnos tautas tērpos, iet svētku gājienā Talsos, kurā noskatās kādi 5 vietējie iedzīvotāji - nafig tas vajadzīgs un nafig taisīt pasākumus, kuri nevienam neinteresē?). ok, ne jau 100% visi pasākumi ir bezjēdzīgi, bet bija (un arī ārpus Balticas ir) visai liels procents ar tādiem. un, kad vēl padomā, ka šiem pasākumiem prasa naudu KKF/pašvaldībām un taisa, lai tikai būtu, nedomājot par mērķauditoriju utt., tad vispār tā jocīgi paliek.

mēs jūlijā domājam braukt uz pāris dienām iekarot man pagaidām totāli terra incognita - Latgali. teiksim uz kādām četrām. jūlijs noteikti pienāks tik ātri, ka vispār ij nemanīs, tāpēc es gribu sākt kaut ko par to jau domāt. kur mums obligāti jābrauc un kas jāredz? skaidrs ka visu tāpat nevarēs, bet kaut kādi ieteikumi no personīgās pieredzes? un varbūt kāds frendlistietis var piedāvāt naktsmājas vai savu brīnišķīgo pļaviņu teltsvietai (vai vienkārši ieteikt publiskās bezmaksas teltsvietas jaukās vietās)?

p.s. drusku ir būts Daugavpilī un Rēzeknē. tas laikam arī viss.

pēc visas nakts brauciena, no rīta šķērsojam Krievijas - Latvijas robežu (arī diezgan mierīgi un neilgi) un braucam uz Rēzekni paēst.

kopumā brauciens bija baigi, baigi foršs. patikās vislabāk no visiem braucieniem kādos vien esu braukusi līdzi Tesai. tāds mierīgs un silts (par spīti drausmīgajam aukstumam un busā mūždien salstošajām kājām). vispār bij sajūta, ka varētu vienu nakti normāli izgulēties un turpināt braukt kaukurnezinkur vēl vismaz nedēļu. nujā, man ļoti patikās, citiem arī laikam.
kas attiecas uz Krieviju - tā man ne visai. viss tāds liels un nemīlīgs. priecājos, ka pabiju un dabūju aci uzmest, bet speciāli atgriezties un iedziļināties kārtīgākā izpētē nekārojas. nebij ar tādas patīkamas kņudoņas vēderā, kā mēdz būt citos ceļojumos, bet pieļauju, ka savu lomu te spēlē arī briesmīgā, garā, aukstā un apnikušā ziema. negribas redzēt ne kripatas sniega, negribas tūņāties biezās drēbēs un salt arī negribs. vispār manī bija iemetusies kaukāda ilūzija par to, ka atgriežoties LV mani gaidīs pavasaris ar gandrīz nokusušu sniegu un mīlīgi siltu laiku.
vēl man atkal par jaunu būs jākāpj nost no cukurošanās un miltošanās. ar katru brauciena dienu visādu iemeslu dēļ sāku stūķēt iekšā arvien vairāk saldumu, maizes un vispār bieži ēdu tad, kad nemaz negribas ēst. nebrīnītos, ja būtu arī kāds kīlo dzīvsvara pielasījies klāt pa brauciena laiku. votkā.
droši vien esmu aizmirsusi pierakstīt kauko nenormāli interesantu un/vai svarīgu, bet man jau ir līdz kaklam šitā rakstīšana, tik gribējās pabeigt un visu vienā reizē nodarīt līdz galam. te nu ir.
ak nu jā - daudzi forši cilvēki satikti. nu, piemēram, Kostja, Saša, Novgorodas diseņlicējs un Kirils - pedāļdāvātājdžeks. un citi arī, protams.

( Rēzekne )

vakarvakarā, tumsā braucot mājās no Daugavpils šausmīgi sagribējās kko tādu, no kā es esmu jau pāris, ja ne gaismas, tad parastos gadus točna tālu prom - 5diensnakti ar dzīvesbiedru noļļuļāt kādā saviesīgā iestādījumā līdz rītam, pārvilkties mājā, nogulēt līdz kādiem četriem-pieciem vakarā, lēnām mosties, vāļāties, nodarboties ar seksu, paēst (vēlams pasūtot uz mājām picu vai ko tādu), uzvilkt mugurā kko glamūrīgi nevīžīgu un ērtu un atkal iziet mazliet ielās, lai satiktu cīņu biedrus, mazliet iemalkotu un patērzētu. ā un tam visam jānotiek kkad ziemā, kad ārā ir pelēkmelna tumsa un klasiskie Latvijas ziemas +/- 2 grādi ap nulli. vēlams bez šļuras.
nujā, bet lai tiktu pie kkā tāda, vajag vismaz divas lietas, kuru mums nav - a) lai ir patika pret dzeršanu un tusēšanu; b) vajag dzīvot Rīgā, jo kā teica dzīvesbiedrs - visā šajā ir ļoti svarīga kontinuitāte, ko grūti dabūt mitinoties vietā, uz kuru no Rīgas pusstundu jābrauc ar vilču. un mēģinājums kko tādu imitēt manliekas būtu pilnīgs dizāsters.
vēl vakarvakrā, tumsā braucot mājās no Daugavpils redzēju trīs krītošasus zvaigznes drakonīdus.

( Salaspils - Daugavpils )

laiks mūs lutina, laiks mūs lolo - vēl ne reizi, kad esam iepriekš nolēmuši kaukur doties, laiks mūs nav pievīlis. Daugavas krasti skaisti, skaisti, rudens dzestrums un smarža kā bērnībā, kā tagad. trepes stāvas kā siena un trepes dubļainas un brīnišķīgi idilliska vieta, kas beigās izrādās privātīpašums/susuru liegums. pilskalni, pilsdrupas un viens cietoksnis. Daugavpils, kā ārzemes. sveša, slāviska, nesaprotama. vēsa un aizdomīga. bet ineteresanta un dzīva, tikai ritms cits, cits laiks un cita telpa. A6 šoseja kā Polija - līkumaina, apdzīvotas vietas seko cita citai, kopā ar ātruma ierobežojumiem un ceļa remontiem. daudz mašīnu, daudz. latgaļu džigiti brauc, ieminot grīdā, kad mēģina šos apdzīt. zirgu mēsli ceļa malās. vientuļa veca sieva tautas tērpā, kaukur nekurienes vidū. slēgtais vakars ar dejām un tostiem kafejnīcā "Randiņš". agri satumst un paliek auksts un salst rokas. nebraukt vairs nekur bez līdzpaņemtām sviestmaizēm - tik labi tās garšo skatoties kā saule noslīkst Daugavā. ritums, rāmums, kustība.