![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vakarvakarā, tumsā braucot mājās no Daugavpils šausmīgi sagribējās kko tādu, no kā es esmu jau pāris, ja ne gaismas, tad parastos gadus točna tālu prom - 5diensnakti ar dzīvesbiedru noļļuļāt kādā saviesīgā iestādījumā līdz rītam, pārvilkties mājā, nogulēt līdz kādiem četriem-pieciem vakarā, lēnām mosties, vāļāties, nodarboties ar seksu, paēst (vēlams pasūtot uz mājām picu vai ko tādu), uzvilkt mugurā kko glamūrīgi nevīžīgu un ērtu un atkal iziet mazliet ielās, lai satiktu cīņu biedrus, mazliet iemalkotu un patērzētu. ā un tam visam jānotiek kkad ziemā, kad ārā ir pelēkmelna tumsa un klasiskie Latvijas ziemas +/- 2 grādi ap nulli. vēlams bez šļuras.
nujā, bet lai tiktu pie kkā tāda, vajag vismaz divas lietas, kuru mums nav - a) lai ir patika pret dzeršanu un tusēšanu; b) vajag dzīvot Rīgā, jo kā teica dzīvesbiedrs - visā šajā ir ļoti svarīga kontinuitāte, ko grūti dabūt mitinoties vietā, uz kuru no Rīgas pusstundu jābrauc ar vilču. un mēģinājums kko tādu imitēt manliekas būtu pilnīgs dizāsters.
vēl vakarvakrā, tumsā braucot mājās no Daugavpils redzēju trīs krītošasus zvaigznes drakonīdus.
Lielvārde
Skrīveri
Koknese
Daugavpils
Saldajā ēdienā - tūristu bildes
Mājupceļš
laiks mūs lutina, laiks mūs lolo - vēl ne reizi, kad esam iepriekš nolēmuši kaukur doties, laiks mūs nav pievīlis. Daugavas krasti skaisti, skaisti, rudens dzestrums un smarža kā bērnībā, kā tagad. trepes stāvas kā siena un trepes dubļainas un brīnišķīgi idilliska vieta, kas beigās izrādās privātīpašums/susuru liegums. pilskalni, pilsdrupas un viens cietoksnis. Daugavpils, kā ārzemes. sveša, slāviska, nesaprotama. vēsa un aizdomīga. bet ineteresanta un dzīva, tikai ritms cits, cits laiks un cita telpa. A6 šoseja kā Polija - līkumaina, apdzīvotas vietas seko cita citai, kopā ar ātruma ierobežojumiem un ceļa remontiem. daudz mašīnu, daudz. latgaļu džigiti brauc, ieminot grīdā, kad mēģina šos apdzīt. zirgu mēsli ceļa malās. vientuļa veca sieva tautas tērpā, kaukur nekurienes vidū. slēgtais vakars ar dejām un tostiem kafejnīcā "Randiņš". agri satumst un paliek auksts un salst rokas. nebraukt vairs nekur bez līdzpaņemtām sviestmaizēm - tik labi tās garšo skatoties kā saule noslīkst Daugavā. ritums, rāmums, kustība.
nujā, bet lai tiktu pie kkā tāda, vajag vismaz divas lietas, kuru mums nav - a) lai ir patika pret dzeršanu un tusēšanu; b) vajag dzīvot Rīgā, jo kā teica dzīvesbiedrs - visā šajā ir ļoti svarīga kontinuitāte, ko grūti dabūt mitinoties vietā, uz kuru no Rīgas pusstundu jābrauc ar vilču. un mēģinājums kko tādu imitēt manliekas būtu pilnīgs dizāsters.
vēl vakarvakrā, tumsā braucot mājās no Daugavpils redzēju trīs krītoš
Lielvārde
Skrīveri
Koknese
Daugavpils
Saldajā ēdienā - tūristu bildes
Mājupceļš
laiks mūs lutina, laiks mūs lolo - vēl ne reizi, kad esam iepriekš nolēmuši kaukur doties, laiks mūs nav pievīlis. Daugavas krasti skaisti, skaisti, rudens dzestrums un smarža kā bērnībā, kā tagad. trepes stāvas kā siena un trepes dubļainas un brīnišķīgi idilliska vieta, kas beigās izrādās privātīpašums/susuru liegums. pilskalni, pilsdrupas un viens cietoksnis. Daugavpils, kā ārzemes. sveša, slāviska, nesaprotama. vēsa un aizdomīga. bet ineteresanta un dzīva, tikai ritms cits, cits laiks un cita telpa. A6 šoseja kā Polija - līkumaina, apdzīvotas vietas seko cita citai, kopā ar ātruma ierobežojumiem un ceļa remontiem. daudz mašīnu, daudz. latgaļu džigiti brauc, ieminot grīdā, kad mēģina šos apdzīt. zirgu mēsli ceļa malās. vientuļa veca sieva tautas tērpā, kaukur nekurienes vidū. slēgtais vakars ar dejām un tostiem kafejnīcā "Randiņš". agri satumst un paliek auksts un salst rokas. nebraukt vairs nekur bez līdzpaņemtām sviestmaizēm - tik labi tās garšo skatoties kā saule noslīkst Daugavā. ritums, rāmums, kustība.