*

esmu pasākusi katru otro treniņu ņemt balto Lēdiju - Upenes meitu. piemēram, šodien. pie Upenītes tik aizgāju uz ganiem paciemoties, pacienāt un paieskāt vēderu. tam ir vesels lērums iemeslu:
- Upenes cienījamais vecums - vajag viņu pietaupīt un likt mazākas slodzes;
- man vajag iemācīties atrast kopīgu valodu ar jebkuru zirgu;
- vajag trenēt uzsēdi uz zirgiem ar dažādām gaitām (jāatzīst, ka arī ar dažādiem segliem - mans dibens ir ritīgi iemīļojis Upenes seglus, šitie spieda un grauza);
- un vispār nav labi tik ļoti pieķerties ne-savam zirgam, turklāt vecam.

Lēdija ir staļļa jautrākā iemītniece. ja Rēbuss ir vienkārši liels, slinks un spītīgs, ta viņa ir pilnīgs garastāvokļa zirgs. dažreiz iet absolūti ideāli, bet tiklīdz jūt jātnieka šaubas, tā sāk mēģināt diktēt savus noteikumus. reizēm arī šaubas nevajag, pietiek ar izklaidību. kā man pagājšruden, kad pārmetu salto pār viņas galvu trešajā treniņa minūtē no soļu gaitas. pēc tam kādu laiku izvarījos viņai kāpt mugurā. šobrīd iet labi. apmēram gads, kas pavadīts kopā ar Upeni ir devis man zināmu pārliecību par savām spējām noturēties zirga mugurā visdažādākajās situācijās. negaidīti daudz ir iegūts no iešanas apvidū (vislaik likās, ka tā tāda nenopietna izklaide), no pirmajiem soļiem lekšanā un, protams, no puspiesēdes apgūšanas. turklāt, kad pamaina zirgus, tad krietni labāk var novērot progresu un to, pie kā cītīgāk jāpiestrādā.

vēl ir atgriezusies doma pamēģināt padarboties ar Natural Horsemanship arī Salaspils stallī. dzīvo tur mums viena pusmežone, ar kuru neviens neko nav vairāk nekā gadu darījis. jauna, sportiska ķēve, bet liekas pilnīgi apmaldījusies savās domās. kājas neiet ar galvu kopā, neprot savākt ķermeni, nerespektē cilvēkus un šausmīgi baidās no visa. septiņas Parelli spēles viņai manliekas būtu tīra svētība.

šitā vasara bija ritīgi forša. jūnijs tāds pagarlaicīgs, toties viss jūlijs noceļots un augustā kārtīgi pa festivāliem izbraukāts. un zirgi bija un daba bija un karstums bija. pagājšvasar pavisam otrādi - jūnijs bija foršs ar Portugālsbraucienu un mājkonci, bet visa pārējā vasara diezgan bōring. pat nevienā festivālā nepadzīvojāmies, tikai tik cik aizbraucām uz Mīlas Vasaru, nospēlējām un braucām prom. rudens sajūta ar pagājšgad piemetās krietni ātrāk.
vēl es šovasar, atšķirībā no pagājšvasaras, krietni mazāk domāju, ķēru atklāsmes vai urķējos būtības dzīlēs. protams, bija arī visādi garīgi ieguvumi (piemēram, tas ceļojums šausmīgi daudz ko iedeva un atklāja), bet kopumā vairāk vienkārši biju un dzīvoju. un forši bija tā būt un dzīvot.
ak jā, un tik daudz skaistus saulrietus, kā šovasar, laikam iepriekš nebiju redzējusi. trāpīju arī uz pāris saullēktiem.

tagad klāt rudens apcerīgums. liekas, ka galvā šausmīgi savairojušās visādas domas, kas lēni slīd šurpu turpu kā zivis ēnainā dīķī. gribas viņas pamakšķerēt, papētīt un palaist atkal projām, lai peld. un plāni ar šādi tādi realizējami - beidzot jāpabeidz Duetas Kjū ieraksts. un jāatsāk regulāri darīt jōgu. bija jau plāns no šonedēļas, bet diemžēl tā nodarbība, uz kuru varējām abi tikt, tika atcelta. un vēl viskas tāds foršs un labs. cilvēkus gan diezko negribas. vismazāk gribas kādu piedzērušos cilvēku tuvumā, festivālos izbaudīju līdz pašai augšai tādus.

( a te random bildes, kas ienākušās pa augustu )

šodien uztaisīju krutāko lazanju savā mūžā. tagad esmu nenormāli pārēdusies un lepna kā pāvs.
savu veco, labo recepti papildināju vienā kārtā ieliekot, ar sīpoliem un gailenēm saceptu, sojas malto gaļiņu.

izdomājām, ka vajag atcerēties vecos laikus un pastopēt. aizstopējām vakar uz Saldu un atstopējām šodien atpakaļ. gāja jocīgi. vakar, kad izkāpām Piņķos no sabiedriskā likās, ka esmu totāli atkonektējusies no stopošanas egregora (nekādi nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi to darīju, man ir aizdomas, ka kādā 2006. gadā). nomocījāmies stundu, līdz es nolēmu ķerties pie maģijas - nu tur no sērijas viena no nākamajām piecām mašīnām noteikti apstāsies. tas nostrādāja - apstājās otrā, tiesa gan mūs nepaņēma, jo brauca citur. bet gandrīz uzreiz pēc tam kaukā pilnīgi savādi un nesaprotami apstājās džeks ar glaunu volvo un aizveda mūs vienā lielā, ātrā rāvienā līdz pat Saldum. savādi un nesaprotami tas bija tāpēc, ka es vispār nepamanīju to brīdi kā viņš apstājās un kā mēs iekāpām.
Saldū gāja forši. vakarā paņēmām Kārļa mammas veco un jauno riteni, kuri abi nebija diezko forši un izdeva visādas šaušalīgas skaņas un aizbraucām peldēties uz Sātiņu karjeru. pēc tam naktī pa, ar dzeloņdrātīm apjozta melnas plēves žoga caurumu, palūrējām kā notiek zaļumballe Kalnsētas estrādē. šodien ar braukājāmies ar velo pa Saldu. aizbraucām līdz vietai, kur ganās Saldus jāšanas skolas ķēves ar jaunzirgiem un labu laiku nosēdējām kļavas pavēnī vērojot zirgu dzīvi.
atpakaļ ari nolēmām braukt ar stopiem, Kārļbrāls aizveda līdz Bročiem, tur mēs izdomājām, ka jāiet peldēties uz Brocēnu ezeru. tā es pirmoreiz pabiju Brocēnos, nogājām visu galveno ielu līdz peldamvietai, izpeldējāmies, aizgājām atpakaļ uz šosē, sākām stopēt un gandrīz tai pašā acumirklī apstājās Kaplis un stundas laikā atrāva līdz Rīgai. secinājums tāds, ka stopēt ir forši un vajag to darīt biežāk, it īpaši, ja ir tam piemēroti laikapstākļi.

( ceļā )

nuvo, izstaigājām pļavu pa divi lāgi. pirmai reizē abām ar Radžu palika par karstu un atnācām mājā atvēsināties. otrai reizē pievienojās arī Kārlis, tad akal uz beigām palika auksti, bet bija jau arī apnicis.
salasījām asinszāli, sarkanu, baltu un rozā āboliņu, pīpenes, raspodiņus, madaras un kaut ko, par ko es vairs nesaprotu vai tā ir pļavas dedestiņa vai dzeltenais vanagnadziņš (tāļāk būs bildes, ja kāds jūtas zinošs, lūdzu apskaidrojiet mani - iesācēju un diletantu zāļu tējošanas pasaulē).

( saulaina puķošana pļavās mēness aptumsuma laikā )


un vēl - ir tāds jocīgs paradokss, ka vasarā dienas ir garas, bet paskrien tik ātri, pat, ja neko īpašu nedara. ziemā, savukārt, dienas ir īsas, bet velkas, pat, ja nodarbojas ar kauko jēdzīgu.

upd: viktorīna ir daļēji atbildēta, bet tāpēc vēl vairāk interesē, kas ir tie neatbildētie augi! visiem augiem ir atrasts vismaz kāds variants, kas tie varētu būt. priecātos, ja kāds zinātājs varētu šos minējumus apstiprināt.

vakar eksperimentālā kārtā devāmies saulgriezēt Cērtenes pilskalnā*. kad bijām pārvarējuši pirmo īgnumu, par to, ka neesam gluži tik tīri un svaigi kā gribētos (sakarā ar iepriekšējā vakara koncēšanu Nabaklabī) un nobraukuši Smiltenē, par spīti rimti nerimstošajam lietum priecīgi gājām uz pilskalnu. sākumā visas zīmes rādījās labas - satikām ezīti un vairākas treknas vardes pa ceļam, pilskalns ar likās tāds mediatīvs, apcerīgs, sevī iegrimis, bet atvērts un draudzīgs. pļaviņu nesen kāds bija pametis, jo ugunskurā vēl mazliet kūpēja dūmi, kas atviegloja tā iekurināšanu. iekūrām un bridām pļavā puķot. tur uzvētīja jau pirmā skābuma sajūta - par to, ka tur auga diezgan dīvainas puķes, bet nebija ne vēsts no manām ierastajām un zināmajām (pīpenēm, vanagnadziņiem, lillā zvaniņiem, piemēram) un, ja netīšām gadījās izraut kādu puķi ar saknīti, likās, ka mežs nikni nopūšas, lai gan centos no sirds, lai tā nenotiktu. pēc tam vēl visai dzīvespriecīgi novijām sev vaiņagus, mēģinājām bišķi padziedāt (tas nevedās, jo es zinu tikai vienu jāņdziesmmeldiņu, kurš ir priecīgs un tādā pelēkā vakarā viņš galīgi nenāca no iekšām ārā) un pacept ugunī vienīgo līdzpaņemto proviantu - jāņusieru. bet līdz ar saules rietu viss kļuva arvien skābāks un skābāks. likās, ka mežs arvien drūmāk un noteiktāk veras ciet, noslēdzas sevī. un, kā jau tas vispārzināms, Jāņu naktī pēc Saules rieta gaiss čum un mudž no raganām, laumām, vilkatēm un citiem mošķiem un vienīgais, kas no šamiem sargā ir Jāņuguns - mūsu ugunskurs ap divpadsmitiem naktī nez kāpēc pārstāja gribēt degt, lai gan lietus bija pierimis un mēs no mājām bijām paķēruši līdzi mazliet sausas malkas. paši sākām justies arvien apātiskāki un trulāki, līdz saullēktu nesagaidījuši uzslējām telti, kurā, papardes ziedu neatraduši, momentāli atlūzām un, kura no rīta bija normāli pielijusi ar ūdeni.
brienot uz mājām mežmalā vēl uzdūrāmies zemē guļošam vecim, kurš bija normālā pālī un teica, ka slikti ar sirdi - viņam esot mākslīgā. izsaucām un gaidījām ātros un tie gan izrādījās visīstākie eņģeļi - nedusmojās ne uz piedzērušo veci, ne uz mums par samērā bezjēdzīgo izsaukumu (nebija tam tēvainim nekāda mākslīgā sirds), smaidīja kā saulītes, čubināja cietušo un mums pateica lielu paldies.

( miglainas bildes ar miljons lietuslāsēm uz objektīva )

ā un, ja arī varbūt izklausās diezgan drūmi, man neriebās un es nenožēloju šito braucienu. galu galā manliekas, ka mēs dabūjām tikai to, ko bijām pelnījuši un mežs vienkārši atspoguļoja mums mūs pašus tai brīdī. un tai slapjajā teltī guļot sapnī redzēju, ka pilskalna pļaviņa pilna ar zirgiem. tas noteikti uz labu. noteikti, noteikti.

___________________________
* Cērtenes pilskalns atrodas Cērtenes upītes krastā, mežā. Pilskalna augstums ir 25 m. Pilskalnu nocietinot, no trijām pusēm tam apkārt izrakts 12 m dziļš grāvis. To uzskata par vienu no varenākajām fortifikācijas būvēm Latvijas pilskalnos. viena no iespējamajām Beverīnas atrašanās vietām. visādi dziednieki un pesteļotāji uzskata, ka pilskalna enerģētiskais pauers ir bezmaz tāds pats kā Pokaiņos. par to es nevaru spriest, bet kaukas tur ir. dažreiz to var just absolūti nepārprotami, citreiz atkal mežs klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. reizēm dod spēku, mieru un drošību, reizēm biedē un rada pilnīgu nevelkomētības sajūtu. es to parasti jūtu ar vēdera čakru/saules pinumu.

pāris stundu vazāšanās pa Rīgas centru visādās darīšanās (svarīgākās, pie kam, nemaz nenokārtojot, toties iegādājoties čupu ar klasiskās mūzikas platēm pa latu gabalā) nogurdina krietni vairāk nekā jāšana+jōga+mājsaimniecība kopā ņemti. runas par to atlaišanu uz vasaru ar izrādījās tikai un vienīgi baumiņas, direktore pat izkārtojusi tā, ka mums nav solītais bezalgas atvaļinājums, tik augusts skaitās strādāšana uz pusslodzi. bišķi atkal pafočenēju tornīšus un vadus un tamlīdzīgas lietas, bet nebija baigais fotoaparātējamais mūds šodien iekšā, aparāts līdzi bija tāpēc, lai beidzot, beidzot, beidzot iegādātos tam pārnēsāšanai un uzglabāšanai piemērotu taru, kas arī tika izdarīts.

( vadi un debesis, otrais piegājiens )

no rīta bija kruts zirdziņtreniņš, pēc tam kopā ar digna aizgājām uz jōgu, kas no vienas puses bija kruta, no otras nē. nu, jo forši pēc jāšanas kārtīgi izstaipīties, bet tomēr ķermenī liels nogurums un negribīgums kustēt. pēc tam Duetas Kjū sapulce un saldējumkokteils Teātra Bārā. un vēl pēc tam Kārļa ceptas plānās pančenes ar rīl keneidian kļavu sīrapu un zemenēm no dobes, kopā ar Fantastisko misteru Lapsu.

turpinājumā pāris bildes no rīta treniņa. lieku tāpēc, ka šodien tapa pirmā bilde ar mani un Upeni lecienā un man par to ir uķiķuķi sajūsma. vispār pēc tam pārlēcām arī vienu bišķi lielāku šķērslīti. un treniņu fotaparātēšana ir ļoti kruta fiška, jo pēc tam var apstīties kādas kļūdas pielaistas un pie kā turpmāk jāpiestrādā un papriecāties, ja kaukas sanācis labi. kas attiecas uz konkrētajām bildēm - soļu bildēs man ir netaisna mugura, bet lēkšu un lecienbildē par daudz uz āru izvērsti elkoņi. bet enīvei jums jau tas tāpat neko neizsaka. uķuķuķuķuķjū.

( balto zirgu zemē )

aizbraucu uz teātri klausīties budistu mūku. mūks brīnišķīgs, stāstīja visuko interesantu un vērtīgu. tikai par tulku (no angļu valodas ar birmiešu akcentu uz latviešu) bija nolikts cilvēks, kurš to nevarēja celt, kur nu vēl nest. viena pērle piemēram -
mūks: is hair a human being? is eye a human being? is nose a human being?
tūlks: vai šeit ir kāda cilvēciska būtne? vai es esmu cilvēciska būtne? vai deguns ir cilvēciska būtne?
sākumā vienkārši bija žēl to nabaga onkuli, kurš tur uz skatuves mocījās un jaucās un nesaprata un atkārtoja to, ko viņam teica priekšā no zāles. pēc tam jau pašai prātiņš sāka kārties augšā. mēģināju klausīties tikai to, ko runā mūks, bet tā tulka mocības lauzās iekšā apziņā. kad to atslēdzu, tad nepaspēju atkal laikā ierubīt uz mūka stāstījumu.

tai lekcijā sastapu Marcipānu, nu paziņu tādu, ar kuru runāts reizes trīs varbūt. viņai bija lieks ielūgums uz laikmetīgās dejas izrādi VEF kultūras pilī. rādīja Indras Reinholdes kamerbaletu. gājām kopā vesels bars meiteņu (daudz svešas meitenes mani parasti dara nervozu). nu nekas baigi kruts nebija, likās diezgan banāls, dejotājiem kliboja sinhronitāte, gaismotājs bija vienkārši ārprātīgs, bet kopumā priecājos par to - forši aiziet paskatīties, kauko, kas nav mūsu JRT, forši pabūt VEF kultūras pilī, kur nav būts gadiem un vispār forši tā kauko neplānotu, ar svešiem, bet jaukiem cilvēkiem, padarīt.

gan turp, gan atpakaļ gāju kājām. būtu vispār nenormāli forša un gaisīga (silts vējš tak) pastaiga bijusi, ja ne pa vienai kuļķenei uz katra pleca. viena parastā ar ikdienas lietiņām. otrā 4 kg ābolu, kas palika pāri pēc sezonas pēdējās Melnā piena izrādes un, kurus es rīt grasos izbarot zirglopiņiem. tagad sāp mugura mazliet no staipīšanas.

( bet tā man šodien galvā tikai vadi un debesis )

bija laba diena. beidzot, beidzot aizbraucām eckursijā uz Daugavas muzeju Doles salā. līdz šim tai vietā biju bijusi vienreiz - 2006. gada Lieldienās, kad pilsētasbiedres mani uz mirkli atrāva no kursadarba rakstīšanas, iekrāmēja auto un aizveda tur izšūpoties. muzejs diezgan intrsants, parks arī smuks, tik tā kā vakar bija saulaina svētdiena, tad pārpilns ar slāvu atpūtniekiem - desiņcepinātājiem. nu jā, bet ko viņiem citu darīt, ja ikdiena paiet pelēkā deviņstāvenē - zaļumos tak visiem gribas. pēc tam pavadījām pāris stundas sēžot pie HESa, aliņojot, baudot pastiprinātu elektromagnētisko lauku un risinot transcendentāli metafiziskus jautājumus par dzīvi. tad Kārlim ienāca prātā doma, ka vajag uzbliezt sušī. sacīts, darīts - sataisījām nenormāli, nenormāli daudz almost vīgan sušī un gājām lejā spēlēt šachu. es vinnēju. bet sliktā ziņa ir tāda, ka apmēram 2,5 h pēc partijas beigām dzīvesbiedrs aizdevās uz lidostu, lai brauktu kārtējā, nedēļu ilgā komandējumā. uz Kanādu šoreiz. tas droši vien nozīmē vairāk spama no manis šiten šonedēļ.

( tā jau nebūs, ka bildes nebūs )

Kārlis šorīt ierosināja aizbraukt līdz kūdras purvam, pafotoaparātēt kukainīšus, bet ārā tāds vējš, tāds vējš, ka visi kukainīši nervozi, nervozi - skrien un ņudzinās un tekalē un nekā nevar iestindzināt bildē iekšā.
a es vakar esmu kaukur sastiepusi, sagriezusi sānu. droši vien jājot, bet nemanīju kā tas notika, tik vakarā jutu bišķi stīvumiņu. un pēc šitā riteņizbrauciena sāns nu ir pavisam pagalam - sāp un es tagad tizla.

( kūdras purvs gaišā dienas laikā )

sen nebi būts kūdras purvā. pēdējreiz, kad gājām turp, sāka nenormāli gāzt īsi pirms bijām sasnieguši mērķi. aizbraucu šovakar, gribējās izplosīties ar riteni pa ofroudu mazliet. a tur viss tik mierīgs, rāms un klusas ņudzoņas pilns. saule jau norietējusi, bet vēl atspīd. putni pošas uz naktsguļu. spilves saziedējušas. varžu koris uzņem apgriezienus. odi, protams, kā nu bez tiem. lapsiņa arī viena un diezgan droša - ilgi skatījās un brīnījās, līdz aizskrēja tālāk savās gaitās. un gaiss, kas smaržo pēc pārziedējušiem ceriņiem, zemes un kautkā spirgta un svaiga un tīra.
es nesaprotu, kā man agrāk varēja riebties dzīvot Salaspilī. tagad viss par, ko es toreiz domāju te nekā nav ir tieši tas, ko man vajag, kas man patīk, dod spēku un mierina.


( tur )

laiski sēdēju datorā, līdz pēkšņi izdomāju, ka gribu saulrietu. paskatījos avotos - saulriets notiek pēc mazpadsmit minūtēm. grābu riteni un gāzu uz dambi. īsti nepaspēju - bumbulis jau bija aiz kokiem. bet, kas pats pretīgākais - tur ir neizsakāmi daudz ar knišļmušiņveidīgiem kukaiņiem. pabraukt ar ļasiku gandrīz neiespējami - pilnas acis, deguns un mute. nu tā, ka liekas, ka minies cauri ķīselim kaukādam. ļoti neveģetārs izbrauciens sanāca. šitiem laikam sanācis pārziemot vēl labāk nekā odiem, pie kuru apjomiem esmu gandrīz jau pieradusi (drīzāk samierinājusies).

( tas )

viens ir skaidrs - kad dzīvesbiedrs pārdienas nau mājās, krietni vairāk gribas spamot šiten. nu ja - nav kam citam pastāstīt, kas jauns inešpasaulītē un ar ko izkomunicēt dienas runājamo normu.

šī vakara ciemiņš. neaicināts, bet gaidīts.
jauks, pieklājīgs un ļoti kautrīgs.

jocīgi, ka vakar, vismaz Saļikā, īsti vēl neziedēja ceriņi, jo es esmu pieradusi, ka uz manu vārdadienu viņi ir (šodien jau pa lielam sākuši savu ziedēšanu). vēl vakardien bija baigā bērnu diena Akāciju ielā. bez četrām mīļām meitenēm pie manis ciemojās arī trīs braši jaunskungi - viens teju piecus gadus, viens divarpus gadus un viens gandrīz deviņus mēnešus jauni.
bet vispār posts būs par šodienu. bijām eckursejā uz Turaidu - man tur bišķi bērnības takas, a dzīvesbiedrs, kā izrādījās, tur vispār, vispār nebija bijis. un tā kā Gaujā tomēr bija baigi auksts, ta mājā braucot iegriezāmies tepat Selēkās atklāt peldu sezonu.

( sīka, smalka un uzskates materiāliem bagāta eckursijas atskaite )

*) aizvakardiena bija diezgan kreizī - dzīvesbiedra vecāki pirmoreiz brauca pasērst ar manējiem uz Saļiku. visa 5diena aizgāja mājas spodrināšanai (mans tētis ņirgājās par mums citējot Gogoli*) un visa 6diena vecāku ganīšanai. rezultātā iestājās totāls vecāku overdōzs, kuru vajadzēja noskalot ar pāris dzērieniem Zirgā;
*) vakar bija zirdziņdiena - no rīta pa ilgiem laikiem tiku uz NH treniņu pie Līgas, bet pēcpusdienā gāju apciemot Upenīti;
*) šodien dzīvesbiedrs aizdevās uz Saldu, bet es apsveru domu apmeklēt Sabot konci Dērtīdīlā. starp citu, pirms diviem gadiem viņi Rīgā spēlēja 16. maijā. es uz to konci aizgāju pēc pilnīgi šausmīgas nakts, kam bija sekojusi normāla darbdiena. bi ritīgkruta.

p.s. biju pavisam aizmirsusi, ka 6dien tak bi jublejums - 7 gadi kopš dzīvoju Saļikā!


________________________
*Pie mums brauc revidents

manliekas, ka mans žurnālis paliek par pilnīgu uķiķuķipuķi, bet ko es varu darīt, ja vienīgais, kas mani šobrīd interesē ir ārs, būt ārā un zvēri. un ir taču mans vismīļotais maijmēnesis ari.
papētīju darbēšanas grafiku un konstatēju, ka pēc šī vakara gardrobes haltūras man darbā jābūt tikai nākampiektdien (eu, Presīt, manliekas, ka mēs netiekam divdesmitpirmajā uz Saulčiem, jo man ir līdz desmitiem vakarā jādarbē). tad nu es varēšu iet un iet un iet ārēt un turpināt uķiķuķipuķināties.

( intereses objekti šodien pastaigājoties )

1) koncis man patika ļoti, ļoti, ļoti. lai gan Bens Frosts pēc manām domām bija svīt seksī pieļuļļājies un Sems Amidons varēja bišķi mazāk dziedāt. ļoti, ļoti patika arī grupas Instrumenti uzstāšanās, ko īsti nevar teikt par internetos pieejamajiem, viņu ierakstiem;

2) mājupceļā iedomājos, ka būtu forši redzēt kādu stirniņu un brīdi pēc tam, pāris km aiz Ugāles, pašā ceļmalā ganījās divi milzumlieli stirnu (vai briežu māšu) bari. nekas tāds iepriekš nebija pieredzēts;

3) aizvakarnakt dzirdēju pirmo šī gada lakstīgalu. vēlu, toties ļoti, ļoti tuvu. nu tā, ka visu, visu var sīki, smalki un niansēti dzirdēt. izklausījās diezgan alvnotonīgi un eidžīefīgi;


( vaļu vērošana )

mūsu rīta cēliena darbošanās rezultāts*

_____________
*