*

no rīta kaukāds aprīļa vidus, taga jau pilnīgnormāls jūnijs

( vēl 4 gab )

protams, ka eckursēšanai bija atlikusi tikai pati, laikapstākļu ziņā, sūdīgākā diena. sākotnējais plāns bija Tērvete - nu tur dabas parks, zaļumi, pastaigas, bet kad ap 9iem modinātājs lika pacelt galvu no spilvena un konstatēt, ka ārā patiešām ir solītais pelēkapmākums, nosutinājām tālāk līdz pusdivpadsmitiem un izdomājām, ka moš jāaizlaiž uz Rundāles pili - tāpēc, ka nav tālu; tāpēc, ka neesam tur bijuši kopš agras bērnības; tāpēc, ka pēdējā laikā uzvedamies buržujiski un, pats svarīgākais tāpēc, ka tur galvenā staigāšana pa iekštelpām. pierunājām manu mammu piebiedroties un devāmies ceļā. tā kā ar vienu pašu Rundāli kārtīgai eckursijai likās par maz, ieskrējām vēl šur tur, bet laiks bija patiešām auksts un vējains, tāpēc šoreiz tā eckursēšana tāda pabāla sanāca.
+ divi galvenie novērojumi/secinājumi:
1) es vairs nekad nemēģināšu doties uz Latvijas autoceļu atlantā (Jāņa Sēta, 2005) norādītajiem apskates objektiem, jo vai nu viņi neeksistē, vai viņiem nav iespējams piekļūt, vai arī tie ir pilnīgi bezjēdzīgi (kā, piemēram, kaukāda Boromindes(?) pils vai ūdensdzirnavas pie Iecavas), bet tā kā nebijām eckursijai īpaši gatavojušies, tas diemžēl bija vienīgais mums pieejamais uzziņu avots;
2) Zemgale vispār liekas diezgan trūcīga ar skaistām ainavām un apskates objektiem. ir tikai bezgalīgi plaši un plakani, lekni tīrumi. man, Vidzemes augstienē dzimušajai, īsti nebija kur aci un sirdi piesiet. Vidzeme un Kurzeme liekas nesalīdzināmi krāšņākas un interesantākas (Latgale man vēl joprojām ir īsti neapgūtā zeme).

( eckursijas fotoatskaite )

jo vecāka palieku, jo vairāk par sevi manīt liek katrā latvietī mītošais zemnieks. manējais, pie tam, ir diezgan tāds sentimentāls (kaukas bezmaz no Virzas Straumēnu sērijas). ja agrāk mani dārzā varēja dabūt tik ar dakšām dzenot, tad tagad jau sāku pamazām uzprasīties pati - liekas, ka vajag no mammas samācīties visas zaļpirkstīšu gudrības. un, ja agrāk es tā garāmskrejot papriecājos par mammas saaudzētajā puķītēm un tomātiņiem utt., utt., tad tagad gribas līst pie katra asniņa, brīnīties, makrofotoaparātēt un pēc tam vēl pie monitora ūūū-ināt un uķiķuķināties par visiem tiem matiņiem/punktiņiem/dzīsliņām/faktūriņām/utt., kas tā vienkārši uzmetot aci parasti paliek nepamanīti.
un tas vis nav no tā, ka 15 gadus skaitījos pilntiesīga galvaspilsētas mamzele - lauku un dabas manā dzīvē nekad nav trūcis. ij pa siena talkām esu noņēmusies, ij mazus telēniņus barojusi, ij bietes kaplējusi un vienreiz pat mēģināju pagaršot cūkas pienu pa taisno no pupa.

nuvo - šodienu tātad pavadījām ganoties pa dārzu mammas virsvadībā. es ķemmēju mauriņu, Kārlis apšņikāja jasmīnu un kurināja nost zarus un vēl šis tas tamlīdzīgs bija programmā.
vēl es salasīju svaigas gārsiņas, pieneņlapiņas, nātrītes un lociņus un pievienojot tiem kefīru, tiku pie brīnumjaukiem zaļumu salātiem forfrī. nu tik cik tā kefīra lāse bija jānopērk. tiesa gan tās nātres pamanījās man pamatīgi sadzelt rokas, par spīti visai manai izveicībai un cimdiņiem.

( fraktāļi )

pa dienu biju jāt. tā kā Upenītei atkal parādījies hroniskais noberzums no vēderjostas, jāju bez segliem un izdevās saķert TO sajūtu. nu, kad visās zirga gaitās Tu mierīgi un nesaspringti sēdi, kājas brīvas un paniski nekrampējas zirgam sānos, kad vispār viss ir atbrīvots un līdzsvarā un zirga kustība ir Tava kustība. pavadas ar gandrīz pavisam nometu - t.i. devu maksimāli brīvas un garas un Upenīte gāja absolūti godprātīgi, bez jebkādiem ekscesiem. tā mēs tur abas forši izplezīrojāmies pa silto saulīti.
tajā pašā laikā bija atnākuši pajāt trīs slāviskā tipa, bet latviski runājoši cilvēki. esot teikuši, ka protot jāt, paši izvēlējušies ašākos zirgus un, tad es ar šausmām un riebumu skatījos, kā viņi tur darījās - vīrietis iekrampējies ārprātīgi cieši pievilktās pavadās, zirgam visa mute sāpīgi sarauta un dzen uz priekšu visnotaļ paklausīgo un pieklājīgā vecuma Eiropu. viena jaunkundze uz nebēdnīgās Lēdijas - rikšos jāt neprot, bet biksta tik zirgu, kratoties kā pelavmaiss, daudzot zirgam muguru un pati savu pakaļu un, arī, protams, rausta zirgam muti. Lēdija viņu vienā brīdī vienkārši nometa, bet tai dūša bija tik liela, ka pat kāpa atpakaļ un turpināja tādā pašā garā. otra jaunkundze tāda mierīgāka un mīkstāka, Kapella ar viņu uz muguras vienkārši klimta krustām šķērsām pa laukumu. uz to, ko trenerīte mēģināja viņiem pastāstīt, kas un kā pareizi darāms, viņi reaģēja ar jā, labi, labi un tik nejēgojas tālāk tāpat kā iesākuši. žēl man to zirgu. cilvēku patiesībā arī. es nesaprotu, kāpēc viņi vispār izdomā, ka viņiem ir jāmēģina jāt.

bet mājās ejot neplānoti ietrāpīju pikniku sezonas atklāšanā pie blin_da. tāpēc mana šīs dienas bērzu sulas, indijas rīsa sēnes un tējas diēta tika papildināta ar meloni un mazliet svētlaimi izraisošajiem zaļumu salātiem. un tagad es apsveru domu uzēst pamelu.

( a te tās bildes, kuras neieliku vakar )

vispār es jums varu pastāstīt, ka esmu redzējusi ĪSTU Lieldienu zaķi. karoč tas notika, kad man bija ne vairāk, kā trīs gadi, jo mēs vēl dzīvojām blokmājdzīvoklī, 4. stāvā, Ķengaragā. bija nakts un man, klasiski, kā tas vēl šobaltdien mēdz notikt, nenāca miegs. visa ģimene gulēja, bet es garlaikojos un guļot gultā skatījos ārā pa logu, pa kuru iekšā spīdēja ielas gaismas un, aiz kura atradās balkons. tad pēkšņi, uz īsu brīdi, logā parādījās divu, garu zaķausu silueti. parādījās un uzreiz arī pazuda. kā viņš uz tā balkona bija uzlecis un, kur aizleca tālāk nezinu. bet bija un viss.

( a te tas, ko Kārlis sadarīja, kamēr man bija načuralhorsmenšip treniņš )

Kārļceptas, ceriņkrāsas pankūkas; pasaules pārpirmradīšana un cikliskā laika atjaunošanas akts (olu krāsošana ai mīn); bezgalīgs lietus un bezgalīga saule; redzēju akurāt 16 stārķus; zirgu dzīve; zillillā pavasara puķītes, kas aug tikai grāvim otrā krastā; diskotēka Saldū, kurā skan nebeidzams, dārdošs, visviszemākās kvalitātes massive beat ragga; pohas un gumijnieki; īsta cigoriņu kapeja; atkarība no Lāču grauzdiņiem (mēs vairs nenenevaram pabraukt tai vietai garām neiebraucot pēc tiem); svaigas mežasuķu pēdas; stopotāju ne-pa-ceļam nogādāšana Tukumā; celmošana; putniņi; smiltsērkšķu marmelāds; kaukāds krievs agrā Lieldienu rītā, Bumerangā, prasīja vai mēs esot emmmmmmmmma (pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr sapratām, ka viņš domā ēmo un atbildējām, ka, nē, esam panki); Džūkste; šūpoles, kurās lien iekšā mans dibens, bet Kārļa nelien; Indijas rīsa sēne un garšvielu maiss; pasha (ar sh nevis š); Kārlim 27; burkāni, āboli, selereja; dubļubridēji; jocīgais zvērs, kurš ieskrēja krūmos - mežasivēntiņš vai maza stiriniņa vai zaķīts vai nebija vispār; pļava, mežs, izcirtums; Menālijs (es nesaprotu, kas tulko filmas, ja Trojas Mēnelaju var nosaukt tik tizlā veidā) un televizora pasaule; asins noplūdes; čuralus (Cēsu); es esmu Kruķis un eju nokārtoties; tizlošanās; lopkautuve, kurā nekad, nekad nav kauti lopi; Aizupji; kurzemnieciņu deminutīviņi un viss tāds.

( labāk vienreiz redzēt, nekā lasīt, te visādus savārstījumus )

negribas jau tā lieki blamēties, bet nav īpaši gudri pirmajā izbraucienā speciāli izvēlēties virzienu pa-vējam, nomīties labu gabaliņu, pie tam vislaik priecājoties: vai cik viegli, labi, ātri minās - tā it kā slinkās ziemas nemaz nebūtu bijis, un pēc tam atpakaļceļā knapi vilkt pedāļus, ar pretvējā pār plecu tālu plīvojošu mēli un gārdzot tāpat, kā to dara austiņās skanošais Neirozis.
tā jau nenormālkruta. gaisā pat tāda kā tālas vasaras vēsma saožama. a HESā viss pagaidām mierīgi. ledus vēl nemaz neiet.



( fotopielikums )

P.S.
ikgadējo laikapstākļu novērošanas birojs ziņo:
*) velosezonas atklāšana 2009. - 7. marts
*) ledus (ne)stāvoklis Daugavā pie Salaspils 2009. - 5. aprīlis (tur tai postā jāskatās 5 apakšējie attēli)

( kā jau īstā (ĪSTĀ) pavasarī pieklājas - lielāko dienas daļu pavadīju ārā )

šī diena manas personīgās vēstures annālēs ieies ar to, ka laikam pirmoreizi nonācu salīdzinoši tuvas pakāpes kontaktos ar bebru. gājām ar Radžu pa Botānisko dārzu - skatos kautkāda mella galva krūmus plēš. sākumā likās, ka suns, kurš pa Radžas vīzei mēģina sev sagādāt svaigu koka gabalu izklaidēm. a nē, pieejam tuvāk - pats bebrs. bet ātri vien nosvīda savā grāvjalā.
a tā vispār pastaigāšanās diezgan kreizī - baigā sērsna - pāris soļus noej kā tāds Jēzus pa augšu un tad dankš līdz celim sniegā iekšā. pat suņa svaru brīžam neturēja - ātri piekusa jaunkundze un vilkās mēli pār plecu, pussolīti man aizmugurē.
un stirniņas ar redzējām.

ej prom ziema, ej prom sniegs, ej prom aukstums - jūs man esat ļoti, ļoti, ļoti apnikuši!

p.s. man šausmīgi gribas ar plānām auduma kediņām, pa sausu asfaltu, siltā novakarītē tā jauki tipu tapu tipu tapu tipu tapu.

1) dubultdaudz laimes jaunajā gadā - šogad vienā dienā (t.i. šodien) sakrīt gan ķīniešu jangads, gan tibetiešu losars.
tibetiešu astroloģijas predikšeni šim gadam gan nav diezko spīdoši;
2) vot, paskaidrojiet man, lūdzu, kāds, kādā veidā, kad un vispār kāda velna pēc, latviešu visikdienišķajā sarunvalodā ieviesās tas italiano bambino sveiciens čau?
3) šodien braucu ar liftu, busiņu, eskalatoru, lidmašīnu, autobusu un vilcienu. esu tagad mājās un dzeru vienu gigakrūzi tējas pēc otras;
4) kāpēc cilvēkiem ir tik grūti saprast, ka drošība un brīvība ir viens otru izslēdzoši un kopā nekādi nesavietojumi jēdzieni?
5) pievienošu vēl nevisai daudz fotoattēlu no ceļojuma. pārsvarā bildes, kurās atspoguļojas mūsu delīruiums (skat iepriekšējo postu). un bilde ar vīna glāzi ir maldinoša - mēs ar Kārli divatā, trīs dienu laikā spējām izdzert tik puspudeles vīna. atlikušo pusi es vakarnakt pirms gulētiešanas izlēju izlietnē;
( zisizit )

tagad būs par to kāpšanu kalnos un sniega vētru un itāļu dzelzceļa sistēmu.

( eljēkats )

čiau, redzkur aizvakar bijām akvavarārijā, kurš, ja salīdzinam ar Lisabonas okererāriju nav tik krāšņs un arhitektoniski veiksmīgi uztaisīts. un ieeja maksā 2x dārgāk nekā Portugālē. ja ir iespēja izvēlēties iesaku labāk Lisabonas. bet šitajā Dženovas ir divi delfīni un baseins, kurā drīkst bāzt rokas un paijāt rajas. vēl šeit bija forši, ka ir nesezona - tukši, klusi un mierīgi, tieši tas, kas man pietrūka toreiz Lisbonā.

( Dženovas akvavarārijs )

tā vispār man Itālija nu tā. cilvēki nav diezko laipni un izpalīdzīgi. nerunā angliski, pat muzejos un stacijās. Portugālē jau likās traki, bet īstenībā, salīdzinot ar šito, tur bija ļoti labi. un šeit ir tā, ka tiklīdz uzrunātais saprot, ka Tu nerunā itāliski, bet viņš angliski, tā viņš zaudē jebkādu vēlmi turpināt sarunāties un palīdzēt. arhitektūra, kā jau minēju iepriekš, liekas nomācoša, manai telpas un (a)simetrijas izjūtai diezgan sveša un nesaprotama. dārgs arī diezgan viss.
kas man pagaidām no šī brauciena patīk ir galvas pavēdināšana, apstākļu maiņa un vakardienas kāpiens kalnos.

vakar neko tādu baigi īpašu nedarījām. es izstaigāju centru vienreiz, kamēr Kārlis strādāja un otreiz, bišķi pa citām ielām, kopā ar viņu.
vakarā vieglā Vidusjūras brīzīte pārvērtās normālās aukās, ārā diezko iet negribējās, uznāca mazliet slimuma sajūta, tāpēc tupējām viesnīcā un skatījāmies Ilgo ceļu kāpās. pareizāk sakot Kārlis skatījās, es gulēju saritinājusies ar aizvērtām acīm un ik pa laikam vārgā balsī prasīju - kas tur notiek?
tā vispār pilsēta smuka. smuka, bet diezgan drūma - nu tās milzīgās, milzīgās viduslaiku mājas, ne visai priecīgās krāsās un tās šaurās, šaurās līkumainās un stāvās ieliņas, kurās pēc krēslas iestāšanās vienam labāk nerādīties. tas viss liekas tik nopietns un nesirsnīgs, ka uz tā visa fona pats jūties pavisam niecīgs un neievērojams.
ā un vēl es konstatēju faktu, ka ārpusmāju eckursijās man vislabāk patīk daba un sakrālā architektūra. daba tāpēc, ka vienkārši patīk un sakrālā architektūra tāpēc, ka tā parasti ir klusa, mierīga un krāšņa.

( uzskates materiāls )

kamēr kaarl krāmē fūri un būvē Soņas dekorāciju un kamēr man slinkums uz ārā iešanu, piereģistrošu pirmos novērojumus šeit:
ielidojām Milānā - visur sniegs, visur visur pilnīgi normāla sniega kārta. braucām busiņā uz Dženovu - visapkārt sniegs, balti klajumi un industrālas apbūves rajoni, kas atgādina Poliju. iebraucām kalnainā apvidū, joprojām sniegs, balti, balti apsniguši kalni. izbraucām cauri vienam, ne pārāk garam kalnu tunelim - vsjo, vairs ne kriksīša sniega. normāli zaļa zālīte, nesniegoti kalni un viss tāds. karoč baigi silts te nava, bet ir patīkami pāris grādi plusā un viegla Vidusjūras brīzīte.
viesnīca ir ļoti dīvains arhitektonisks veidojums. ja nu kāds kādreiz grib dzīvot viesnīcā Vittora (vispār foršā vietā, gandrīz blakus ostai un centrālajai stacijai, līdz centram 15 minūši ar kājām), Dženovā pa vairākiem cilvēkiem vienā numuriņā, maksājot tikai par vienu dzīvotāju - droši to dariet, jo viesnīcā var ietikt pa atvērtām kāpnēm, pa tiešo no ielas, kuras neiet cauri recepcijai + atslēgas var gan nodot, gan nenodot. man gan nemaksāšanas prieki ies garām, jo teātris mani jau bija pieteicis, kā papildus cilvēku.
ievācāmies, aizgājām visi tepat kaukādā restūķī paēst rīl italiāno pica ar rīl dženovīz pesto un izmetām struņķīti pa pilsētu. besis no tās ceļošanas bija liels, tāpēc drīz vien gājām mājā, tupējām numuriņā, skatījāmies filmu Nakts bez putniem un baudījām vannas priekus.
bet tā pagaidām man Itālija liekas ļoti līdzīga pārējām dienvidu zemēm, kur esu bijusi - Gruzijai un Portugālei. no kurām Gruzija man liekas aizraujošāka un sirsnīgāka, bet Portugāle krāšņāka.

( fjū pikčaz )

( redzkur solītās bildes (daudz, daudz) no eckursijas uz Zvejniekciemu )

tagad jau katrs otrais savā žurnālī salicis tās sarmas bildes, bet vai gan man tāpēc jākautrējas no savējām - nākot mājās no jāšanas (tur gāja labi, tikai nepārtraukti puņķi tecēja. tas gan bija ļoti mokoši, apgrūtinoši un traucējoši) ar pārsalušām rokām pāris fočens uzkniebu. ja pagājšnedēļsnogal man jau likās, ka ārā ir nenormālākā pasaku ziema, tad nu taga ar to sarmu ir pilnīga pārpasaka. visa pasaule balta un zaigojošā ledū kalta. šitā tagad izskatās Salaspils Botāniskajā dārzā:



( ledus kristālu haosā rodas formas patvaļīgas )

p.s. rītdien droši vien būs intrsantākas bildes - ir plāns aizlaist eckursijā uz Zvejniekciemu/ciemos pie Ivo. mamma saka, ka vispār nekad neesot jūru ziemā redzējusi, ta jau jāaizved un jāizrāda.

mums te, mājās, ir portāls uz paralēlajām pasaulēm. atrodas sienā, stūrī pie durvīm uz pīpētavu. pēc tā, ka sunim tas vispār neinteresē, bet kaķi regulāri iet tai stūrī, skatās sienā, ņaud un prasās, lai laiž iekšā, es secinu, ka visdrīzāk portāls savieno Zemi ar kaķu dzimto planētu (tas, ka kaķi ir ārpuszemes civilizācija ir vispārzināms fakts), bet kaukādu iemeslu dēļ (droši vien nav izpildījuši savu misiju šeit) viņiem neviens never tos vārtus vaļā.
tikko ar Nikolajs ielīda tai kaktā, lūrēja sienā un ilgi, skaļi un ļoti žēli vēkšēja.

te lūk vecs un nevisai kvalitatīvs attēls, ar Nikolaju pie ieejas portālā. tiesa gan viņš bija tik laipns, ka pagriezās ar seju pret fotogrāfu. pats portāls ir tieši viņam aiz muguras

palasījos savu žurnāli uz atpakaļu un secināju, ka pagājušais gads bijis tāds sēdēšanas un domāšanas gads. pilns ar visādu funktierēšanu, atziņām, atklāsmēm, atskārsmēm, visa vērošanu no malas, utt. bez maz katrs otrais ieraksts ir ar tagu gudrība. un manliekas, ka galvenais, ko es tur sapratu ir tas, ka dzīve nav cīņa, ka attiecības nav cīņa un, ka vispār nevajag ne par ko un ne arvienu cīnīties. ja to nedara, tad viss sokas un padodas ļoti labi, bet ir grūti to vienmēr paturēt prātā, neaizmirst un likt lietā. it kā jau es to zināju arī pirms tam, bet tagad tas liekas kaukā fundamentālāk atklājies. a tad, kaukad rudenī man laikam sākās jauns cikls, kad gana sēdēts un prātots, ka gribas kustēties, priecāties, satikt cilvēkus utt. un manliekas, ka es sākumā tam neapzināti pretojos, jo iesēdēts bija (ir) pamatīgi, bet kļūst arvien vieglāk un labāk un dzīvespriecīgāk. man negribas neko domāt, man gribas, lai viss tas izdomātais iesēžas, ieaugas manī, nostiprinās un pa to laiku es gribu KUSTĒTIES! iet jāt, braukt uz kalnu, ālēties, 100X vairāk komunicēt ar cilvēkiem, rakstīt te visādas dumības, tizloties utt. utjpr. negribas neko nopietnu, neko sarežģītu, nekādas dižas un senas gudrības. ja kas man stāv vesela čupa ar puslasītām un nedabeigtām grāmatām, lai pastāv vien. visam, visam, visam pašam savs laiks.

( a te tālāk būs par to, kā es šodien braucu kamanās un jāju bez segliem )

sporta prieks nr1. - šodien uzzināju, ka tētis sataisījies feburārī, Siguldā piedalīties slaloma mačos. tas manliekas nenormāli kruta, jo viņš, lai arī izbijis Latvijas čempions un trešais savienībā slalomā, tomēr ir tāds ļoti slinks un kūtrs TV pasaules iedzīvotājs. ilgu laiku viņš vispār nebrauca uz kalnu, līdz es viņu pirms kādiem gadiem trim kaukā aizvilku līdz Riekstukalnam. tagad viņš jau tik ļoti satrakojies, ka caur veco laiku paziņām ticis pie sporta klases slēpēm un zābakiem (lielījās, ka pirms trim gadiem ar tādām slēpēm esot pasaules kausā lielie sportsmeni braukuši) un tas viss tikai par viskija pudeli un 35 latiem. vakar viņš vispār 6h nonstopā pa kalnu nodzīvojās, kas gan man bišķi pārspīlēti liekas viņa gados un fiziskajā kondīcijā. karoč esmu pilnīgā sajūsmā par šādu pavērsienu viņa dzīvē un ceru, ka tas varbūt viņu iekustinās arī tik ļoti, ka viņš sāks māju remontēt vai vispār kko jēdzīgu darīt.

sporta prieks nr2. - manliekas, ka jebkurš, kurš šodienu nonīka istabā ir pilnīgs muļķis. nenormālskaista un pasakaina ziemas diena. es viņu izmantoju, lai ietu jāt. gāja ļoti forši (šitā un tā). tik kad saule sāka uz rietēšanu taisīties baigi auksts ārā palikās. iešu arī rīt, plānoju patrennēties bez segliem, kamēr tāds pūkains sniegs - vajadzības gadījumā arī mīkstāka krišana. starp citu pilns botāniskais dārzs ar distančslēpotājiem un tas man ar ļoti lieliski liekas.

a tā vispār šodien koncis Depo.