*

nujā, tā maz sajūta bija tik izteikta, ka Kārlim atbraucot no darba ņēmām suni, ragutiņas un laidām uz dambi pie hesa braukāties.
vispār šitas arī sanāca par maz, jo kad bijām noālējušies bišķi mazāk nekā stundu, atbrauca divas mašīnas ar lielu, priecīgu urlu baru un mēs savas, viņu un suņa drošības labad notināmies.
ideāls laiks, ideāls sniegs, ideāls kalns ar ideālu slīpumu un ideālu nobrauciena garumu. rekomendēju visiem saļikiešiem vismaz reizi nomēģināt. jebkuram citam arī.
( šodien ritīga sniegaprieka diena!!! )

vispār manliekas, ka šodiena vēsturē ieies ar JRT gada nogales balli, uz kuru drīz dosimies, bet tā vispār pa dienu sanāca ļoti forša un intīma zirgmeditācija -
trenere stallī nebija, teica, lai paņemu atslēgu no kaimiņiem. tā arī darīju un ļoti forši savā nodabā izčubinājos ar savu Upeni.
un es nešaubos, ka kāds noteikti jau ir izpētījis kā un kāpēc tas tā ir, bet tie dzīvnieki vai nu lasa domas, vai uztver ļoti niecīgus un neapzinātus ķermeņa signālus, jo pietika tik iedomāties nu varētu sākt rikšot, vai arī gana lēkšots, lai ķēve bez jebkāda vārdiska vai ķermeniska pamudinājuma mainītu gaitu atkarībā no manām vēlmēm. ar apstāšanos tāpat.

( stallī bēri kumeliņi )

p.s. tikko laikam pirmoreiz mūžā izgludināju dzīvesbiedram kreklu (baltu). jocīgi, jo darbā aktieru kreklus es gludinu jau trešo gadu.

izgājām ārā, izstaigājāmies, atnācām atpakaļ, iztīrījām katrs pa vienai vasarai istabai, uzcepām cepeškrāsnī siermaizes, iekūrām kamīnu, daudz sveču un izmuzicējāmies.

redzkur mūsu saulgriežu bluķis un tā galvenais vilcējs


( vēl )

vakar ar mammu izlējām DIY sveces.
izejmateriāli: apmēram divu gadu laikā sakrājušies neizdegušu sveču pārpalikumi vai vnk notecējumi + 1 m dakts + plastmasas glāzītes un vitamīnu burciņas + mazliet rozā lūpukrāsas.
jācer, ka degs labi.

upd: deg labi!

mana pačīkstēšana šoreiz laikam bija vietā, jo no rīta vēl neredzot, kas notiek aiz loga, bija skaidrs, ka gaisma vairs nav pelēka, bet balta. nezinu kā pie jums, bet Saļikā ir normāls sniegs, kurš turpina smuki snigt.
bet vakar presiite atgādāja mums no Smiltenes mana vecvectēva meistaroto kumodi, kurā atradās pāris negaidītas lietas (piemēram, paliekas no manas vecvecmammas mīļāko īriskonfekšu papīriņiem). pēc tam aizgājām uz Silarda un Satellites LV konci Dērtīdīlā, bet nekas nenormālforšs tas nebija. Silards skanēja ļoti lēni un melanholiski, bet Satellites LV vispār necik neiekačāja un izbesīja ar vienas dziesmas spēlēšanu divreiz pēc kārtas (un tā viņi darīja vairākas reizes). beigas nesagaidījuši aizbraucām līdz Aptiekai, bet tur bija pilns ar ļoti, ļoti piedzērušamies tīņiem. vienīgais jēdzīgais cilvēks, ko tur satikām bija tikko kā no norvēģu emigrācijas pārradies vecais Otrdienu Ģenerālis, bet arī iereibis un diezgan nesakarīgs. ai, bet sapratām, ka tāpat nekas nebūs, devāmies mājās un izklaidējām sevi mācoties duetā dziedāt un spēlēt 60.to gadu superhītu - Viņi dejoja vienu vasaru.

p.s. es jau vienreiz žēlojos, ka esmu atradinājusies ilgstoši uzturēties cilvēku, it īpaši iereibušu, grīļīgu un grūstīgu, biežņā. tādā nokļūstot es pamazām kļūstu arvien tramīgāka un ilgojos kaut tik viņi pārstātu gar mani trīties un uzturētos kaut cik pieklājīgā attālumā. bet tas nu tā - ieraduma un (ne)regulāras socializēšanās jautājums.

upd: ojēa, ir gan sniegs, gan saulīte!!!

( fainalī zis iz over )

Ances šokokūka:
saputo 2 olas ar 180g cukura (+ vaniļas cukurs, rīvēta apelsīnmiza utt.)
piejauc 200g krejuma un 1/2 bundžas kondensētā piena (tā, kas ar cukurs)
kārtīgi samaisa
pieber 200g miltu un uztaisa sodas pššš (nepilna tējkarote sodas + lāse etiķa)
samaisa
pieliek īsto, rūgto kakāvo (pavisam īsto, nevis tos šķīstošos pseido-kaka-o dzērienus). cik daudz jāber var saprast pēc krāsas (+ rīvēta tumšā šokolāde, rieksti, vatever)
liek iesviestotā veidnē
cep 40 min cepeškrāsnī un pa to laiku gatavo krēmu
200g sviesta sajauc ar atlikušo kondensēto pienu (var likt vairāk) un pieber daudz, daudz kakao. atkal skatās pēc krāsas un, pēc garšas arīdzan - ja būs par maz, tad krēms būs saldi pliekans
kad mīkla izcepusies, atdzesē, pāgriež plakaniski uz pusēm
iesmērē krēmu vidū un pa virsu arī
dekorē ar ko grib
ņam ņam ņam

a) manliekas, ka ir tīri labi, profilaktiskos nolūkos pagremdēties atmiņās par laikiem, kad nav gājis tik labi, kā tagad. labi tāpēc, ka ir ļoti viegli aizmirst visādus sūdus, kas reiz savārīti un aizmiršana nozīmē, ka nav tālu no sūdu atkārtošanas. un vēl labi tāpēc, ka palīdz nopietnāk paskatīties un novērtēt jau ierasti labo un ērto ikdienu.
b) kopš vakardienas (t.i. 6dienas) pulksten pieciem mūsu kopējais bučošanās stāžs ir divi gadi;
c) šodien (t.i. 6dien) tika pirmoreiz iekurināts aizvakar pabeigtais kamīns. nu no lielajiem darbiem atlikusi tikai grīdas slīpēšana un apstrāde un visu vājprātīgo remontputekļu ārā dabūšana. pēctam tik sīkumi - piekrāsošana, kājlīstes utt.;
d) ai, bija vēl visādas domas, bet slinkums rakstīt un kāda gan ar no tā jēga. labnakt. es rīt iešu jāt (ja nebūs pārāk nenormāls urogāns ārā).

beigu beigās balto zirgu ķēvi dabūju es. princis tika pie liela, rāma un mazliet spītīga tumšbrūņa un noskaidroja, ka jāšana tomēr nav viņa stihija.
manējā gan. lēkšojusi nebiju gadus trīs vismaz. ar uzsēdi viss okei, ar vadību mazliet sūdīgāk. man vajadzētu iet jāt regulāri.


( vēl pāris )

mājā visu dienu neviena nav. tikai es, suns un abi kaķi. nav arī maizes, piena un sviesta.
ir medus trīslitru burkā. sacukurojies un ārā neizgrebjams. ir tēja.
ir vieglas zobu sāpes.
ārā ir drēgns, iekšā ir silts un ir auksta, auksta grāmata par pirmo astoņtūksošnieksmailes iekarošanu.
diena bez laika, bez gaismas, bez mērķa, bez krāsas. dīka un laiska un rēna. gara un garlaicīga.
diena kā ar mazliet drebošām rokām, sliktā apgaismojumā uzņemtas, izplūdušas un bezjēdzīgas melnbaltas fotogrāfijas.
kā mazliet sērīga klaviermūzika.
šī diena nekad nav sākusies un nekad arī nebeigsies.
es neesmu bijusi ārā kopš trešdienas vakara.

( mēs )

krāmējoties te pa kaukādiem visādiem papīriem uzdūros divām no līniju burtnīcas izplēstām lapiņām, uz kurām es 1999. gada 16. jūnijā (rakstīšanas brīdī man bija 13 gadi) esmu uzrakstījusi īsu testamentu. kas mani uz šādu soli toreiz pamudināja neatceros, bet pāris vietas labprāt citēšu:

( testaments )

manliekas, ka viena no svarīgākajām lietām attiecībās (gan sievietes un vīrieša, gan jebkura dzimuma draugu) ir jebkurā situācijā nebūt vienam pret otru, bet vienam par otru. arī risinot konfliktus vai domstarpības. vajag uzticēties un paļauties un zināt un ticēt, ka tas otrs nav pret tevi un pašam lieki nenostāties aizsargpozīcijās, tādejādi visu sarezģot vēl vairāk.
vajag tā, lai viss notiek pēc shēmas 2 nevis 1. citādi jau nav jēgas.
shēma*:


___________________
* īss paskaidrojums shēmai -
1) ja draugi/mīļotie (A un B) nostājas viens pret otru, noliek problēmu/konfliktu (K) sev pa vidu un mēģina tikt viens pie otra tam cauri, tad beigās ir liels Konflikts;
2) ja draugi/mīļotie (A un B) nostājas blakus un kopā vēršas pret problēmu/konfliktu (K), tad kopīgiem spēkiem to pieveic un beigās ir Miers un Mīlestība un Draudzība.

vakarvakarā, tumsā braucot mājās no Daugavpils šausmīgi sagribējās kko tādu, no kā es esmu jau pāris, ja ne gaismas, tad parastos gadus točna tālu prom - 5diensnakti ar dzīvesbiedru noļļuļāt kādā saviesīgā iestādījumā līdz rītam, pārvilkties mājā, nogulēt līdz kādiem četriem-pieciem vakarā, lēnām mosties, vāļāties, nodarboties ar seksu, paēst (vēlams pasūtot uz mājām picu vai ko tādu), uzvilkt mugurā kko glamūrīgi nevīžīgu un ērtu un atkal iziet mazliet ielās, lai satiktu cīņu biedrus, mazliet iemalkotu un patērzētu. ā un tam visam jānotiek kkad ziemā, kad ārā ir pelēkmelna tumsa un klasiskie Latvijas ziemas +/- 2 grādi ap nulli. vēlams bez šļuras.
nujā, bet lai tiktu pie kkā tāda, vajag vismaz divas lietas, kuru mums nav - a) lai ir patika pret dzeršanu un tusēšanu; b) vajag dzīvot Rīgā, jo kā teica dzīvesbiedrs - visā šajā ir ļoti svarīga kontinuitāte, ko grūti dabūt mitinoties vietā, uz kuru no Rīgas pusstundu jābrauc ar vilču. un mēģinājums kko tādu imitēt manliekas būtu pilnīgs dizāsters.
vēl vakarvakrā, tumsā braucot mājās no Daugavpils redzēju trīs krītošasus zvaigznes drakonīdus.

( Salaspils - Daugavpils )

laiks mūs lutina, laiks mūs lolo - vēl ne reizi, kad esam iepriekš nolēmuši kaukur doties, laiks mūs nav pievīlis. Daugavas krasti skaisti, skaisti, rudens dzestrums un smarža kā bērnībā, kā tagad. trepes stāvas kā siena un trepes dubļainas un brīnišķīgi idilliska vieta, kas beigās izrādās privātīpašums/susuru liegums. pilskalni, pilsdrupas un viens cietoksnis. Daugavpils, kā ārzemes. sveša, slāviska, nesaprotama. vēsa un aizdomīga. bet ineteresanta un dzīva, tikai ritms cits, cits laiks un cita telpa. A6 šoseja kā Polija - līkumaina, apdzīvotas vietas seko cita citai, kopā ar ātruma ierobežojumiem un ceļa remontiem. daudz mašīnu, daudz. latgaļu džigiti brauc, ieminot grīdā, kad mēģina šos apdzīt. zirgu mēsli ceļa malās. vientuļa veca sieva tautas tērpā, kaukur nekurienes vidū. slēgtais vakars ar dejām un tostiem kafejnīcā "Randiņš". agri satumst un paliek auksts un salst rokas. nebraukt vairs nekur bez līdzpaņemtām sviestmaizēm - tik labi tās garšo skatoties kā saule noslīkst Daugavā. ritums, rāmums, kustība.

bijām ar Radžu un kaarl izgājuši maķenīt ārā:

( nuvot )

neverending, manlieks, Tev tas siltais ūdens vēl ilgi nebūs. ne vakar ne šodien, esot tur dažādos laikos, neredzēju ka kāds ap tiem botāniķa izrakumiem kauko darbotos. vakar vispār nebija ne dzīvas dvēseles, šodien bedrē sēdēja viens vecis un īgni noskatījās, kā mēs ar Radžu pārvaram tranšejas un aizejam tālāk savos ceļos.
zirdziņi atkal bija un atkal dancoja. Radža jau krietni drošāka un vienu brīdi likās ka viņai kaukur dziļi iekšā uzplaiksnī ganu suņa instinkts. lai jau pierod, kad man kādreiz būs savs zirgs, viņai ar viņu būs jādraudzējas. vēl man liekas, ka Radžā ir reinkarnējies viduslaiku bruņinieks, jo viņai ir tieksme izraudzīties vislielākos un garākos kociņus savām rotaļām un tad, ja viņa nesās klāt no aizmugures, var normāli atrauties pa kājām.
un šodien ir vairāk rudens, nekā vakar. lapas krita un čabēja un vērpās un vējš pūta pakaklē.

( atkal mazi kaķīši un mazi zaķīši )

sen nebijām bijušas botāniķī.* šodien aizgājām, tur visādi dīvaini izrakumi, bet pats jaukākais bija zirdziņi, palaisti ganīties nepiesieti. nosēdināju Radžu drošā attālumā un gāju runāties. viens no zirgiem mūs ieraudzījis pacēla galvu un nāca pie manis (vismaz tā man sākumā likās) sveicināties. nāca, nāca, bet pilnīgi vienaldzīgi paslājis man garām, devās Radžas virzienā arvien uzņemot tempu, otrs viņam sekoja. Radža likās projām, zirdziņš pakaļ. noskrējis pāris metrus zirgs strauji apstājās un sāka ēst, izliekoties it kā nekas nebūtu bijis. Radža akal izmetusi slaidu loku rikšoja atpakaļ, turēdamās no zirgiem drošā attālumā, bet ziņkāres pilna. pēc vēl pāris šitādiem dančiem teicām zirgiem atā un griezāmies atpakaļ uz māju pusi.

man nākamnedēļ noteikti, noteikti jāaiziet pajāt.

( mazs kaķītis, mazs zaķītis uz ceļa satikās )
____________________________
*aizvakar, piemēram, izmetām loku pa mežiņu, a tur tajā mazajā platībiņā 9 dažādās vietās dzeņi kala un vēl desmitais pašā Institūta ielas galā. dažus ar izdevās samanīt. kaukāds dzeņu laiks laikam tagad ir.

1) aizpagājšsvētdien bijām Vislatvijas zirgu dienās un Ropažos - tur ir diezgan īpatnējas formas estrāde;
2) aizvakar pēc pāru jōgas aizbraucām uz zvērudārzu. man tagad ir skaidrs tas, ka turpmāk es zoo apmeklēšu tikai pelēkos darbdienu rītos. kā jau saulainā vasaras sestdienā tur bija nenormāli pilns ar cilvēkiem, ar uzsvaru uz slāvu tautību un lielu daļu zvēru prieka manī nosita bezspēcīgi nikna noskatīšanās, kā kārtējais tēvainis mudina savu sīci iedot ēzelim čipsīti, par spīti tam, ka visur ir salikti uzraksti Lūdzu nebarot un pie ieejas zoodārzā ir stends ar informāciju par dzīvniekiem, kas gājuši bojā no visādiem apmeklētāju dotiem sūdiem;
3) vakardien bija nenormālforša diena, kad ar mammu un dzīvesbiedru mazliet paceļojām pa Ziemeļlatviju - ( lauku estrādes, ieži un pilsdrupas )

š) nezinu kāpēc, bet šis augusts man liek justies jau kā septembrī. varbūt rudenīgi dzestro nakšu dēļ, varbūt tāpēc, ka vakar tika uzvārīts jau pirmais cūku pupu katls, vai arī tamdēļ, ka agri satumst un zvaigznes kļūst arvien spožākas. starp citu, tagad pamazām sākas perseīdu plūsma, kas apogeju sasniegs 12. augusta naktī. šitā meteorītu lietus vērošana man ir gandrīz obligāts ikvasaras pasākums (gandrīz tāpēc, ka neatceros, kā tur bi ar pagājšgadu)

t) neliels ieskats Duetas Kю koncertā mīlīgākajā vasaras festivālā. par spīti Olivera šaubām koncis nebija ne triumfs, ne izgāšanās, bet tāds pilnīgi parasts un patīkams. par pasākumfoto lielais paldies gg, gan jau pie viņa drīz varēs lasīt/skatīt arī plašāku apskatu. kas attiecas uz turpmākajiem grupas plāniem, tuvākajā laikā koncerti nav gaidāmi. centīsimies savākties regulāriem mēģiem, lai papildinātu repertuāru (viss, protams, ir septiņi, tāpēc vajag vēl kādas septiņas dziesmas, klāt septiņām jau esošajām) un jauna singla ierakstīšanai Nabā.

( Mīlas Vasara )

p.s. konspektīvs visa pasākuma video

augšbilde: 2008. gada 2. augusts, Smiltene, Radža, Kārlis
apakšbilde: 2009. gada 1. augusts, Smiltene, Radža, Kārlis