*

1) aizpagājšsvētdien bijām Vislatvijas zirgu dienās un Ropažos - tur ir diezgan īpatnējas formas estrāde;
2) aizvakar pēc pāru jōgas aizbraucām uz zvērudārzu. man tagad ir skaidrs tas, ka turpmāk es zoo apmeklēšu tikai pelēkos darbdienu rītos. kā jau saulainā vasaras sestdienā tur bija nenormāli pilns ar cilvēkiem, ar uzsvaru uz slāvu tautību un lielu daļu zvēru prieka manī nosita bezspēcīgi nikna noskatīšanās, kā kārtējais tēvainis mudina savu sīci iedot ēzelim čipsīti, par spīti tam, ka visur ir salikti uzraksti Lūdzu nebarot un pie ieejas zoodārzā ir stends ar informāciju par dzīvniekiem, kas gājuši bojā no visādiem apmeklētāju dotiem sūdiem;
3) vakardien bija nenormālforša diena, kad ar mammu un dzīvesbiedru mazliet paceļojām pa Ziemeļlatviju -

GAUJIENA
vispār galvenais iemesls kāpēc kustējām ārā no mājas, bija kapusvētki Gaujienā. manas mammas vecāki i no tās puses un tajos kapos guļ mani vecvecvecāki un vēl visādi radi. nez, man kapusvētki neliekas nekas stulbs. Rīgā iespējams tas ir savādāk, bet laukos tā cilvēkiem ir brīnišķīga iespēja uzcirst goda drānas, satikt radus un draugus, aprunāties, godināt aizgājušos ģimenes locekļus un vispār izlīst ārā no mājas izvēdināt galvu. bez tam, ja izlasa Tibetas dzīvo un mirušo grāmatu, tad kapusvētkos vispār vairs nevar saskatīt neko muļķīgu un bezjēdzīgu.
kapusvētku tradīcija nāk no pagāniskā, bet 18. gs. to savā paspārnē ņēma baznīca. protams, mūsdienās saturs ir krietni noplicinājies un palikusi vairāk tikai forma, bet es domāju, ka arī tā ir labāk nekā nekā. vēl man kapusvētki un vispār visādas ar kapiem saistītas padarīšanas liekas ļoti pateicīgs materiāls antropoloģiskiem pētījumiem. baigi interesanti arī paštukot un painteresēties kā tās tradīcijas veidojušas un, kas viņām apakšā slēpjas.

kapusvētki ir ta ka tāds vasaras festivāls, tikai klusināts un mierīgs un apcerīgs


pie kapukalna sētas tirgo arī izlejamo aliņu un cep šašlikus, lai senneredzējušies saimniekvīri var nopietni apspriesties ar alus kausiem rokās


kapu košums. tie kapi diezgan veci ir. tur, ku tagad šitas košums ir, tur, kā mamma teica, viņas bērnībā bijušas pavisam vecas un senas kopiņas. tagad tur jau nākamā kārta uzrakta virsū.


redzkur manas vecāsmammas vecāku kapiņi - tur guļ Kārlis un Zelma Zvaigznes un viņu pāris mēnešu vecumā mirusī meitiņa Elza


mēs kapos




14:00 šitas zvans aicina uz dievvārdiem


Gaujienas kapos ir kkas šitāds estrādveidīgs, kur mācītājs saka savu runu un pēc tam nosauc visus, kas kopš pagājušā gada kapusvētkiem guldīti šajā smilšu kalniņā. Smiltenes kapos, piemēram, šādas vietas nav. tur uz svētkiem savelk vadus, pa visiem kapiem pie kokiem piekar skaļruņus, lai runu var klausīties sēžot pie tuvinieku kopiņām.


nav jau tā ka es būtu dedzīga un fanātiska kapusvētku apmeklētāja. tā kāre braukt uz Gaujienas kapusvētkiem man laikam no bērnības, kad braucām kopā ar maniem vecvecākiem un tad viņi stāstīja visādus interesantus stāstus no savas jaunības, rādīja vietas, utt. un baigi interesanti arī cilvēkus pavērot - vakardien, piemēram, daudzas meitenes bi uzcirtušās svinīgāk nekā uz izlaidumu, izskatījās, ka speciāli pie friziera bijušas. un vēl man laikam tomēr ir ļoti svarīgas manas saknes, tas no kurienes es nāku.

pēc kapu apkopšanas un izsatikšanās ar radiem gājām staigāt pa Gaujienu. mamma nebija staigājusi kopš jaunības, es kopš bērnības un Kārlis vispār nekad nebija staigājis. vieta jau šausmīgsmuka, bet var redzēt ka ar naudu ļoti sūdīgi. tur tas muižas komplekss ļoti estētisks, bet mājas diezgan baismīgā stāvoklī. zato puķes gan sastādītas visur visur un zied un smaržo.

Gaujienas pilsdrupas - viena no vissenākajām vietām Gaujienā. Apmēram pirms 1000 gadiem šeit apmetās pirmie novada iedzīvotāji. 1223. gada rudenī gaujienieši bija spiesti cīnīties ar krustnešiem. 1224. gada agrā pavasarī pēc aplenkuma un daudziem uzbrukumiem latviešu koka pils tika ieņemta un nodedzināta. Tā Atzele nokļuvusi zobenbrāļu rokās. Pēc 12 gadiem 1236. gadā vācu bruņinieki sāka savas pils celtniecību vecajā senlatviešu pils vietā.






tieši pretī pilskalnam atrodas baznīcas kalns. baznīcu 2. Pasaules karā uzspridzināja vācieši. kkad viņu sāka celt atkal no jauna, bet šobrīd izskatās, ka līdzekļu nav un celtniecība apstājusies - stāv tikai pamati ielikti. skats gan smuks


Gaujienas pils komplekss
1850. gadā tika uzcelta pils ar 52 telpām klasicisma stilā - ar kolonnām, ar zelmeņiem un pilastriem greznotas sienas, ar griestu gleznojumiem un parketa grīdām. Pils parādes durvju kāpnes apsargā divas gulošas lauvas. šobrīd pils telpās atrodas Gaujienas ģimnāzijā, kurā mācījies Ojārs Vācietis un mana vecāmamma.


atceros, ka tās lauvas manai vecaimammai bija kkas diezgan īpašs, jo kad bērnībā gribēju uz vienas no tām uzlīst, viņa bija diezgan dusmīga


vēl visādas ēkas




te bijis ugunsdzēju depo. tagad ir veikals un stārķa ligzda




kad apiet skolai apkārt, tur uz leju iet mini estrādīte (lielā Gaujienas estrāde ir vēl gabalu uz priekšu aiz baznīckalna un tur mēs negājām), dīķis, lauvasmutes avotiņš un komponista Jāzepa Vītola mājas-muzejs Anniņas

Anniņas


Lauvasmutes avotiņš. atceros, ka vecāmamma stāstīja, ka viņas jaunībā ūdens esot tecējis pa tiešo no lauvas mutes, nevis no atsevišķas caurules. vēl tur bija kkas speciāli jādomā vai jāvēlas to ūdeni dzerot


estrādē apēdām līdzpaņemtās svietsmaizes. man vispār arvien vairāk un vairāk patīk līdzpaņemtas sviestamaizes un viņu ēšana




vēl no Gaujienas - pazudusi lellīte, strītārts un WC, kur vīriešu puse apzīmēta ar gailīti, sieviešu - ar vistiņu






TRAPENE
no Trapenes nāk manas mammas vecāki un arī Ojārs Vācietis. nebiju tur bijusi kopš pavisam, pavisam mazām dienām. vecāsmammas dzimtās mājās Muižnieki ir pārdotas kkādam ļoti attālam radiniekam - manas mammas māsīcas brālēnam. aizbraucām, apstaigājām un nopriecājāmies, ka māja nav pamesta un negrūst. tā tiek pamazām vesta kārtībā. zemais jumts ir pacelts uz augšu un ielikti arī logi. lopu gals gan vēl gaida savu kārtu.




skats no pagalma pāri dīķim


turpat, turpat blakus ir arī Trapenes estrāde


iekšā/ārā no Trapenes jābrauc pa garu, garu lapegļu gatvi, kas ir viena no garākajām lapegļu gatvēm Latvijā (5 km). Tajā aug vairāk nekā 630 šo koku, kā arī purva bērzi un liepas


SMILTENE
pēc Trapenes iebraucām biškus Smiltenes mājā, savācāmies visādus labumus un sākām atceļu.
māju uzcēla mans vecaispaps. fonā esošajai saimniecības ēkai visas durvis viņš atveda no sava tēva mājām, kas šobrīd ir nolīdzinātas līdz ar zemi. durvīs no kara laikiem ir pa pilnam mazu ložu caurumiņu


manas bērnības mīļākā ābele ar visgaršīgākajiem āboliem. ilgi vairs nedzīvos. blakusesošajai dzidrajai jau pāris nedēļas atpakaļ puse nolūza


RAUNA
pēc kara mani vecvecāki trapenieši, pirms uzcēla māju Smiltenē, kādu laiku dzīvoja Raunā.
Raunas pilsdrupas - Pēc pirmā Rīgas arhibīskapa rīkojuma Raunas pils būvdarbi sākās 1262.gadā. Tā bijusi viena no galvenajām arhibīskapa rezidencēm. XVI gs. sākumā pils tika ievērojami paplašināta, ap pili izauga varena viduslaiku pilsēta. XVII gs. beigās tika noārdīti visi priekšpils torņi un saglabājās vienīgi pils galvenie korpusi








pie pilsdrupām ir arī Raunas estrāde


skats no pilskalna uz Raunu un Raunas baznīcu, kas celta 1262.gadā


vēl turpat pilskalna pakājē ir padomju laikus neticamā kārtā pārdzīvojis piemineklis (celts 1933. gadā), uz kura rakstīts Dievs svētī Latviju, bet to mēs aplūkojām tikai pa mašīnas logu. tāpat pa logu uzmetām aci arī Tanīsa pilskalnam.
tālāk braucām uz Raunas staburagu - Savdabīgs pēcledus laikmeta veidojums - avots stāvajā Raunas upes krastā izgulsnējis avotkaļķus, kas sacementējušies. Avots, kas plūst pāri Staburagam, turpina audzēt to. Staburaga augšana sākusies pirms apmēram 800 gadiem. Šobrīd kāpņveida krauja ir ap 35m gara un nepilnus 4 m augsta. Pašā Staburaga kraujā ir gandrīz pusotra metra dziļa niša, kurā plūst nogāzē iztekošo avotu ūdeņi. Kādreiz no avotiem izplūdis krietni vairāk ūdens. Pēdējā laikā bijušas vasaras, kad avoti netecēja vispār.






pavisam netālu no staburaga, tālāk pa Priekuļu ceļu ir šāds pavisam nedabisks saimnieciskas darbības rezultātā radies veidojums






Vaives dzirnavas - viņas jau bija smuki sakoptas, bet tad tur iemetās ugunsgrēks un kopš tā laika tur ir atkal ar latvāņiem aizaugusi posta aina












un pēdējais aplūkotais objekts - Vaives lejteces ieži - Smilšakmeņu atsegumi. Apmēram 200 m augšpus Vaives ietekas Raunā ir 40 m gara un 18 m augsta, gandrīz vertikāla siena, ko veido sarkani smilšakmeņi. tur no augšas redzējām arī stirniņu pļavā ganāmies








nuvo. pēc tam tik ieskrējām Siguldā veicī un braucām mājā


karte