*

sen nebi būts kūdras purvā. pēdējreiz, kad gājām turp, sāka nenormāli gāzt īsi pirms bijām sasnieguši mērķi. aizbraucu šovakar, gribējās izplosīties ar riteni pa ofroudu mazliet. a tur viss tik mierīgs, rāms un klusas ņudzoņas pilns. saule jau norietējusi, bet vēl atspīd. putni pošas uz naktsguļu. spilves saziedējušas. varžu koris uzņem apgriezienus. odi, protams, kā nu bez tiem. lapsiņa arī viena un diezgan droša - ilgi skatījās un brīnījās, līdz aizskrēja tālāk savās gaitās. un gaiss, kas smaržo pēc pārziedējušiem ceriņiem, zemes un kautkā spirgta un svaiga un tīra.
es nesaprotu, kā man agrāk varēja riebties dzīvot Salaspilī. tagad viss par, ko es toreiz domāju te nekā nav ir tieši tas, ko man vajag, kas man patīk, dod spēku un mierina.















bet šitādu es satiku vakarnakt virtuvē. mazliet patērzējām un es izvadīju viņu pa logu ārā


p.s. vispār kopš šodienas mums ir vēl viens mājdzīvnieks - Trīne iestiepa iekšā dzīvu žurkulēnu un palaida vaļā. tagad viņš ganās kaukur riņķī pa māju - ik pa laikam, kkur pazib un pazūd.