*

un pienāca diena, kad stārķi dzīrās vest karu pret cilvēkiem. tie pulcējās lielos baros un cēlās spārnos, lai planēdami riņķotu zilajās vasaras debesīs. drīz vien to karadraudze bija savākusies tik liela, ka to platie spārni pilnībā aizsedza sauli un diena tapa par nakti. vareno spārnu vēzieni sacēla tādu vētru, ka viss, ko cilvēki bija gadiem ilgi cēluši, tika noslaucīts no zemes virsas vienā rāvienā. bet spārnu švīkstēšana un garo knābju klabināšana lidojot, bija tik skaļa, ka katrs, kurš to dzirdēja, uz līdzenas vietas kļuva kurls.