atskaite par reitterapijas nometni
Posted on 2013.09.27 at 19:50
bija ļoti intensīva, informācijas un pārdomām bagāta nedēļa.
nometnē bijām 15 dalībnieki - dažas mammas, kam ir bērni ar īpašām vajadzībām, dažas ar zirgiem nesaistītas meitenes, kas beigušas, piemēram, fizioterapeitus un gribētu mācīties reitterapiju un daži zirdzinieki. nometni vadīja Natālija Dreimane, kurai bija kaut kā neticami labi izdevies salikt visu teoriju un praksi tā, lai visu laiku būtu interesanti gan tādam cilvēkam, kurš zirgu redz bezmaz pirmo reizi, gan arī zirdziniekam ar pieredzi. Natālijai bija līdzi pieci savi zirgi sadalījāmies grupiņās - pie katra zirga pa trim cilvēkiem, tā lai katrā grupā būtu kāds ar pieredzi ar zirgiem un tēlojām pacientus, terapeitus, asistentus. piektdien, sestdien mums pievienojās bērni, daļa bija ar īpašām vajadzībām, tad Natālijas uzraudzībā praktizējāmies arī ar viņiem.
vakaros bija lekcijas, semināri un kopistiska filmu skatīšanās.
pirmajā vakarā ģimenes terapeits Gatis Bušs, kas stāstīja foršas fiškas no Marte Meo terapijas. http://www.martemeo.lv/
2dien, 3dien, 4dien bija atvērtie semināri, uz kuriem brauca cilvēki no malas. 2dien laikam bija visneinteresāk no izglītošanās viedokļa, toties pacēlās asa diskusija par reitterapiju Latvijā vispār - par (ne)iespējām mācīties reitterapiju, par birokrātiju, par problēmām reitterapijas asociācijā un sertifikācijā utt. cik es saprotu, tad nometne notika projekta ietvaros, kas turpinās līdz nākamajam jūnijam un organizatores cer, ka izdosies to lietu Latvijā izkustināt, popularizēt un savest kārtībā.
3dien bija ciemos reitterapeite no Igaunijas - izrādījās, ka viņiem tur tā situācija ar apmācībām, sertifikāciju un valsts atbalstu vēl sūdīgāka nekā mums. kā arī uzstājās invalīdu jāšanas sporta trenere Darja Tihomirova, kuras stāstījums bija slāviski temperamentīgs, bet ļoti iedvesmojošs.
4dien runāja Zaiceva no Zirgzandalēm - tas bija diezgan briesmīgi, īpaši saliekot kopā ar to, ko zinu par viņas "virtuvi" ,bet nu tie, kuri neko nezināja, laikam bija apmierināti. ar tādu diezgan vispārīgu stāstījumu uzstājās arī zoopsiholoģe Inga Cerbule.
ceturtdien no rīta puses bijām ciemos Natālijas saimniecībā "Meždruvas-1", kur arī mazliet praktizējāmies.
5dienas vakarā mums bija superīga pirts, ar pirtnieku. pirtnieks gan likās tāds drusku glumš un, hmm, nu tāds vecs runcis. bet rezultāts bija ļoti patīkams.
tā kā Natālijai bija raiti gājis uz priekšu ar teoriju un arī praktiskajām nodarbībām, tad visi kopā vienojāmies, ka beigsim nometni dienu ātrāk. tad nu 6dienas vakarā viesnīcā bija tāda kā kopīga mākslas terpija - mammas varēja taisīt sev dekupētus auskarus, bērni taisīja bilžu rāmīšus. fonā spēlēja Kārlis Kazāks, pēc tam nelielas vakariņas un jāatzīst, ka ļoti asaraina atvadīšanās.
tālāk par pārdomām:
m) kārtējā vilšanās LV medicīnā. māmiņu stāsti par ārstu izteikumiem "jums būs dārzenis". bija tur. piemēram, meitenīte, kura nepilnu divu gadu vecumā slīkusi. var teikt ka noslīkusi - pamatīgi cns bojājumi skābekļa trūkuma dēļ. ārsti pateikuši, ka būs dārzenis, mēģinājuši pielauzt, lai ziedo sirdi pārstādīšanai. māsiņa, kad redzējusi, ka mamma sēž pie meitenītes, kas guļ komā un lasa grāmatiņu priekšā, vispār teikusi - ko jūs laiku tērējat, tāpat tas bērns nomirs. a tagad bērnam pieci gadi, staigā, runā, spēlējas, normāls bērns. tikai ar mācībām drusku lēnāk iet.
vai puisis ar autismu, kam no agras bērnības ārsti nepārtraukti izrakstījuši psihotropus medikamentus (lai sēž kaktā mierīgs), bet mamma cīnījusies, nedevusi zāles un bērns šobrīd priekš autista ir ļoti labi komunicējams, sarunājams utt. attīstītās valstīs autismam vispār nelieto medikamentus. piemēram, ASV strādājot ar Spirit Horse terapiju (tāds reitterapijas paveids) nav reti gadījumi, kad beigās diagnoze "autisms" tiek noņemta vispār.
vai meitenīte ar Edvarda sindromu - parasti ar šo diagnozi bērni nenodzīvo ilgāk par gadiņu iedzimtas sirdskaites dēļ. šai meitenītei brīnumainā kārtā ar sirdi viss kārtībā. bet bijusi tāds mazs dārzenītis, kas tikai guļ gultiņā un skatās griestos. mamma pati atradusi reitterapiju un pēc gadu ilgas darbošanās staigā un sāk jau taisīties runāt. turklāt saka jau vienu vārdu - "zirgs" (Natālija stāstīja, ka daudziem bērniem ar attīstības traucējumiem, kas nāk uz reitterapiju, pirmais vārds, ko iemācās ir "zirgs"). visi ārsti teikuši, ka nav vispār nekādas jēgas neko darīt.
karoč daudz, daudz šamlīdzīgu stāstu;
b) birokrātija. mācīties par reitterapeitu vai reitterapeita asistentu Latvijā nevar jau kādus gadus piecus. nav iespējams nedz iegūt sertifikātu, nedz sertificēt zirgus. jo iepriekšējā apmācību sistēma vairs neatbilst ārstniecības likumam, bet nekas, lai sakārtotu šo jautājumu nav darīts. Reitterapijas asociācija uzzinājusi par nometni zvanīja organizatoriem un runāja trīsstāvīgos vārdos. kāpēc, nav līdz galam saprotams. Vaivari grib paturēt monopoltiesības? tā ir arī vienīgā vieta ko atbalsta valsts (īpaši smagos gadījumos, stacionārajiem pacientiem, valsts apmaksā 5 reitterapijas nodarības - kas, protams, ir daudz par maz, lai būtu kārtīgs efekts). tāpat arī izvēle, no kā ņemt pieredzi - Latvijā, piemēram, oficiāli vecākiem ir aizliegts piedalīties reitterapijas nodarbībās (šī ideja nāk no kāda krievu reitterapijas novirziena), kamēr visur citur civilzētajā pasaulē vecākiem ir ļoti ieteicams piedalīties. jau minētajā Spirit Horse terapijā, ASV, vecāku klātbūtne ir pat obligāta, lai saņemtu valsts finansējumu (un tur valsts finansē tik nodarbības, cik ir nepieciešams)
t) protams, reitterapija nav brīnumzāles, ir gan kontrindikācijas, gan vienkārši gadījumi, kad nepalīdz. bet tās specifika, vismaz attiecībā uz bērniem, ir tāda, ka jo ātrāk to uzsāk, jo lielāka iespēja, ka būs reāls uzlabojums. šobrīd Latvijā nedz ārsti ir pietiekami zinoši, lai sūtītu bērnus uz reitterapiju. nedz tā ir pietiekami pieejama - ir ierobežots sertificētu speciālistu skaits, turklāt visas sertificētās reitterapijas vietas koncentrējas Pierīgā (ar izņēmumu Liepājā un Rēzeknē). pie Natālijas brauc bērni, piemēram, no Limbažiem un vēl attālākām vietām. un valsts to nekādā veidā neatbalsta. diez vai tiešām ir tā, ka valstij ir izdevīgāk visu mūžu cilvēkam maksāt invaliditātes pabalstu nekā atbalsīt terapiju, ar iespēju, ka invaliditātes grupu varētu noņemt vispār vai vismaz tiktu ievērojami samazināti funkcionālie traucējumi un cilvēks varētu pats par sevi lielā mērā parūpēties.
j) vēl man tagad pūrā ir visādi forši vingrinājumu zirga mugurā - pēc kuru izpildīšanas man pašai reāli palika labāk ar šķībo muguru. protams, lai efekts būtu ilglaicīgs, tas jādara regulāri. ir jaunas idejas, par to, kā labāk cilvēkam iemācīt jāt. ir daudz vērtīgu atziņu attiecībā uz zirgiem un darbu ar tiem. Strigu likvidācijas izpārdošanā pa lēto palaimējās nopirkt arī voltizēšanas/reitterapijas gurtu ar rokturiem, tā, kā, kad mans zirgs atkal būs jājams (viņš kārtējo reizi ir satraumējies), tad varēšu tam visam pievērsties nopietnāk un iespējams nodot arī tālāk kādam citam.
D) kā jau minēju ļoti patika Darjas Tihomirovas runa. viņa sākumā bija saistīta Reitterapijas asociāciju, bet ar škandālu no tās aizgāja. viņa uzskata, ka liegt jāt cilvēkam ar invaliditāti ir cilvēktiesību pārkāpums un, ja cilvēks var uzrādīt ārsta izziņu, ka jāt viņam nav aizliegts, tad viņš var jāt un trenēties jebkurā stallī un nekādus terapeita sertifikātus nevajag (ja vien tā tiešām ir klasiska jāt apmācība un netiek saukta par reitterapiju). Latvijā vispār novērojamas divas galējības - "kaktu" reitterapija, kur kāds censonis palasījis kaut ko internetā, vada nodarbības uz nesertificētiem zirgiem un nepārzinot kontrindikācijas var nodarīt pacientam arī kaitējumu (pirms pāris gadiem bija škandāls par gadījumu ar pacientu, kuram bija progresējošā miopātija un kuram pēc nepārdomātas "kaktu" terapijas stāvoklis ļoti pasliktinājās). otra galējība - ierauga cilvēku ar īpašām vajadzībām, vienalga, fiziskām vai garīgām un pasaka - nē, es jūs nevaru pieņemt savā stallī, ejiet meklējiet reitterapeitu.
m) kāds bija nometnes mērķis? vispār jau Natālija bija gribējusi beigās mums izsniegt reitterapeita asistenta sertifikātus, bet, konflikta ar asociāciju dēļ, tas nebija iespējams. dabūjām tikai Jauno jātnieku skolas izsniegtu apliecību par piedalīšanos. galvenais mērķis tomēr bija popularizēt šo terapijas veidu, izglītot bērnu vecākus, rosināt valstiskā līmenī sakārtot šos jautājumus. projektu finansē Eiropas savienības fondi, projekts turpinās vēl līdz nākamā gada jūnijam, tāpēc cerams, ka izdosies kaut ko sakustināt un izmainīt pašā struktūrā. es pati sapratu, ka par sertificētu reitterapeitu nekad nekļūšu, jo mani biedē visa tā medicīnas padarīšana un man negribas to mācīties. ikdienā strādāt ar bērniem (un arī pieaugušajiem) ar tik smagām diagnozēm man arī laikam pietrūktu spēka. bet, ja kādreiz gadīsies iespēja, es labprāt pa retam darbotos kā brīvprātīgais palīgs - asistents un palīdzētu kādā reitterpijas vietā. nometnē gūtās idejas noteikti izmantošu, ja vajadzēs kādu apmācīt jāšanā. un centīšos nebaidīties, ja mācīties gribēs kāds, kurš nav klasiskā izpratnē vesels cilvēks. atgriezeniskās saites vārdā piedāvājos pastāstīt par reitterapiju Salaspilī - ir mums te kultūras namā tāds Kāpēcīšu klubs pieaugušajiem. ja būs interesenti, tad novadīšu nelielu semināriņu.
ē) ēdināšana gan bija baismīga. brokastis un vakariņas motelī Sorbas (tur mēs gulējām), bet pusdienas un launags tika pievests jau gatavās porciju kastītēs klāt. dalībnieka anketā biju ieķeksējusies kā veģetāriete, bet man pirmajā dienā visur bija zivis. pārtiku no cepumiem un bulkām - jā uzkodās bija cepumi un bulkas, āboli parādījās tikai pēdējā dienā. kad nu zivis vairs nenesa, tāpat porcijas bija ārprātīgas - milzumdaudz kartupeļu, ar miltu mērci, majonēzi, krējumu un klāt kas nu kuro reizi - kaukādi dārzeņu plācenīši utt. pārējiem, protams, bija karbonādes un gulaši. launagos rasolveidīgi salāti utt. karoč viss, ko deva likās galīgi beigts un nedzīvs. tā kā dalībnieces bija sievietes un fiziskā slodze nebija milzīga, tad liels daudzums pārtikas tika vnk izmests ārā. tas man likās tā diezgan nepārdomāti.
v) vēl es drusku sāku jukt prātā no tā, ka nebija iespējas pabūt vienai. istabiņās dzīvojām pa divi, dienas kārtība bija diezgan saspringta, vislaik bija kkas jādara. apmēram 4dien sāku jūgties nost un biju ļoti priecīga, ka sarunājām beigt ātrāk. toties istabas biedrene nodarbojas ar masāžām un man katru vakaru tika ārstnieciski klasiskā muguras masāža par baltu velti.
l) linki
info par nometni http://www.latvianhorses.lv/2013/08/1
Natālijas Dreimanes stallis http://ponijs.lv/
Spirit Horse terapija (Dreimane un daži viņas palīgi ir sertificēti arī šajā terapijas veidā) - http://spirithorsetherapy.com/
raksts par Darju Tihomirovu http://www.citadele.lv/tuesituvari/2
raksts par Rihardu Sniku, kurš Londonas Paralimpiskajās spēlēs izcīnīja 4. vietu http://zirgam.lv/2012/09/03/rihards-sni
raksts par reitterapiju http://www.berniemdraudzigs.lv/2011/0
pēc nometnes raksts http://www.latvianhorses.lv/2013/09/2
filma par zēnu ar autismu, kam palīdz zirgi http://www.youtube.com/watch?v=DyRJ4tbf
bildēja Anastasija Popova
tā notika mūsu teorijas nodarbības un vakara semināri
un gatavojamies praksei
komandas biedrene un skolotāja Malvīne
nometnes vadītāja Natālija Dreimane ar Avu
visu favorīts Alberts
vairāk bilžu fotogrāfei draugos http://www.draugiem.lv/user/2910369/gal
un Jauno Jātnieku skolas lapās
https://www.facebook.com/media/set/
http://www.draugiem.lv/jjs/gallery/inde
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}