Šeit ir 20 jaunākie dienasgrāmatas ieraksti ieraksti lara dienasgrāmatā:

[ << 20 vecākus ]

Saturday, May 18th, 2013
17:51	vilna Uz aiznākošās nedēļas izrādi jāizmazgā divi maisi aitu vilnas. Pagaidām esmu iemērkusi vilnu lielā bļodā uz balkona un vienu mazu porciju izmazgājusi veļas mašīnā. Pēc mazgāšanas vilna izskatās mazliet gaišāka, bet gandrīz tieši tik pat kakaina, gružaina un taukaina kā bija. Vilnu noliku žāvēties uz palodzes viesu istabiņā, tur tagad smird tā, ka acīs cērtas. Es mazliet bažījos arī par to, kā veļas mašīnā pārcietīs šādu superneparastu uzdevumu. Man nepatīk kā vilnas mazgāšana, nepatīk un viss. Pirms pērkona šausmīgi sāka sāpēt galva. Vai varbūt tas no tās vilnas. Tieši pašā kārstākajā dienas laikā uz balkona pilnā saulē ķeksēju no bļodas laukā tos smirdīgos vilnas gabalus, sūdains ūdens šķīda uz visām pusēm, pilngīgi apdullu no svelemes un smakas. Un galva sāka sāpēt mežonīgi - it kā vienais acij cauri būtu kaut kas izbakstīts. Pagulēju, iedzēru tableti, uznāca pērkons. Tagad sāpes gandrīz pārgājušas. Nu labi, sākšu pucēties muzeju nakts sapņu pasākumam. (4 Comments |Ir ko piebilst)
Wednesday, May 8th, 2013
22:33	Šodien atbraucu uz Parku, lai būtu vairāk iekšā pavasarī. Ir daudz darba, bet pa vidu darbiem es eju pastaigās pa īstajām un pa garajām takām. Pārāk daudz domāju, un domājot nepievēršu uzmanību ainavām. Ar varu spiežu sevi nedomāt un tikai skatīties - lūk, mazas pieneņu lapiņas gar taku, zeltstarītes un vizbulītes, sarkanbrūnas vagas viņpus gravai un pelēkas ēnas zem mākoņu mugurām. Skaties un klusē! Brīžiem izdodas. Bet tā vispār man visu dienu ļoti nāk miegs. Pusceļā no Rīgas stājos ceļmalas kafejnīcā dzērt tēju, jo varis nespēju acis noturēt vaļā. Tēja līdzēja tikai uz īsu brīdi, un es šausmīgi nomocījos visu ceļu. Tagad arī nāk miegs - tik ļoti, ka nevaru saņemties aiziet lidz vannas istabai iztīrīt zobus. Pat noģērbties un ielīst gultā šķiet pārāk grūti. Tikai šķirstu cibu un stāstu jums, kā man te klājas. (1 Comment |Ir ko piebilst)
Friday, May 3rd, 2013
21:50	piektdienas vakara ciemošanās Trīs nedēļas vecs kaķīts lieliski kliedē drūmas domas, ārstē galvassāpes un novērš pms hormonu trakošanu. Nu labi, labi, bez kaķīša bija vēl arī pāris glāzes viegla vīna un daži kārumi, sarunas un laba kompānija. Bet vispār - ja jums ir skumji, draudzējieties ar kaķīšiem. Vismaz man kaķīši vienmēr līdz pret dzīves grūtībām. Paldies, Vilibaldi! (1 Comment |Ir ko piebilst)
Tuesday, April 30th, 2013
10:52	sirmi mati Tagad sākas maija trakums. Es esmu uzņēmusies tik daudz darāmā, ka pašai bail. Nezinu, kā tikšu galā. Agri no rīta, vēl pirms sešiem pamodos no tā, ka pa mājas jumtu lēkāja kaijas un klaigāja. Nekad iepriekš neatceros savās mājās manījusi ko tādu. Dīvains troksnis - it kā virs manis kaut kas kristu, tad celtos un kristu atkal. Varbūt viņas tur virs manas guļamistabas kādu apēda. Vai izkāvās. Viņas tā kliedza! Es modos lēnām, nevarēju saprast, kas notiek. Pēc tam paliku guļot un klausījos. Pēc sešiem piecēlos, mēģināju kaut ko darīt, bet uztraukums par visu ir tik liels, ka no manas darbošanās šobrīd nav lielas jēgas. Es varu veikt vienkāršas mehāniskas darbības. Apstrādāt attēlus un likt pareizajās vietās maketā. Sakārtot skapi. Nomazgāt traukus. Tikko jāsāk domāt, tā klāt ir bailes. Lūdzu, lūdzu, jātiek galā. Jāpaspēj. Jāsaņemās. Es varu izturēt. Skatījos, ka man tomēr ir vairāki sirmi mati. Laiks iet. Visu laiku. (5 Comments |Ir ko piebilst)
Monday, April 29th, 2013
11:34	Plānu īstenošana Šorīt braucu uz darbu ar ričuku. Kleitā. Tāda bija mana pagājušās ziemas apņemšanās - ja vispār atkal pirkšu riteni, tad tādu, lai varu ar to braukt arī kleitā. (6 Comments |Ir ko piebilst)
Saturday, April 27th, 2013
08:57	aukstas, slapjas vaimanas Nevaru pamosties. Pēc brīža man jāiet palīgā kaimiņienei griezt rasolu. Vēl jāsakārto māja, bet man salst un gribas līst atpakaļ gultā. Auksti, slapji, pelēki. Man vispār nav bijusi neviena brīva diena jau vairākas nedēļas, un es sāku nogurt. Vispār jau ir labi, es tieku galā, pagaidām arī paspēju visu izdarīt, tikai man ļoti trūkst siltuma un dažu brīvu dienu. Un šovakar manās mājās būs kaimiņu rīkota ballīte, kamēr es pati došos uz citu ballīti. Manas mājas ballīte solās būt bīstams un negants pasākums. Kaimiņiene jau trīs dienas staigā apkārt raudādama, viņa baidās, ka vīrieši piedzersies nejēgā un dosies klejojumos pa pilsētu, bet tie, kas paliks, droši vien visu pievems. Viņas bažas nav bez pamata, jo tieši tā notika pagājušajā gadā pavasara ballītē - vīriešu dzimuma viesi piedzērās nejēgā un tad devās kaut kādos dīvainos pārgājienos pa visu Rīgu. Ar kājām. Vienkārši tā - pieceļas no galda un aiziet. Bez somas, bez naudas, labi vēl, ja mobilais ir kabatā. Dodas jebkurā virzienā, uz labu laimi. Pēc kāda laika kāds attopas, ka viesis pazudis. Tiek uzsākta meklēšana. Noskaidrojas, ka viesis tikmēr jau gabalā - kaut kur Zolitūdē, piemēram. Vai Torņkalnā. Vai Pleskodālē. Bet kā viņu noķert un pārvest atpakaļ pie viesību galda, ja visi piedzērušies un pie stūres sēsties nedrīkst? Ha, protams, visprātīgākā rīcība šādā situācijā ir doties ar kājām pašiem meklēt pazudušo draugu. Tā, cits citu meklējot, vīri palēnām izklīst pa Rīgu. Pagājušajā gadā vienu tādu bēgli beigās sadzina rokās Juglā. Mana māja ir pie Mārupes - tad nu iztēlojieties to attālumu! Un, jā, - tie, kas neizklīda pa pilsētu, bet palika pie galda un dzērieniem, tiešām vakaru pabeidza vemjot. Nu labi, tagad jāpārģērbjas sociāli pieņemamā tērpā un jāiet uz to lielo rasola taisīšanas pasākumu. Jūs nemaz iedomāties nevarat, kā man to negribas darīt. (5 Comments |Ir ko piebilst)
Thursday, April 18th, 2013
23:24	Vēl jāpaspēj Vēlu, bet tomēr apsveicu Shelly un Asīzi! (8 Comments |Ir ko piebilst)
Wednesday, April 17th, 2013
14:40	Pirmās asinis Es šodien avarēju ar jauno ričuku. Man uzskrēja mašīna, bet viss beidzās labi. Es neciešu visas tās izbrauktuves un vārtrūmes ne kā riteņbraucējs, ne kā autovadītājs. Nemāku teikt, kurš kuru īsti nepamanīja, bet fakts ir tāds, ka sadursme bija, un es slaidā lokā piezemējos uz Kalnciema ielas brauktuves. Paldies Dievam, ka tobrīd iela bija pilnīgi tukša, citādi viss varētu būt daudz bēdīgāk. Dzirdēju, kā man aiz muguras kāds saka - ā, laikam tomēr dzīva, re, kustās. Piecēlos, paņēmu līkumu lokumos salocīto ričuku, savācu visas izbārstītās detaļas un gāju runāties ar šoferīti. Vadītāja bija pārbijusies ne mazāk kā es. Turklāt es uz līdzenas vietas efektīgi apraudājos skaļā balsī. Bet tālāk viss izvērtās tīri labi. Tā kā negadījums notika iepretim Kalnciema ielas Gandram, tad operatīvi turp nogādu ričuku, tūlīt pat tam nomainīja priekšējo ratu, un pēc nepilnām divdesmit minūtēm es jau atkal biju braukšanas kārtībā. Aizminos līdz tuvākajai kafejnīcai, apkopu asiņojošu zodu, apskatīju neganti sāpošu celi, iedzēru kafiju, vēl drusciņ paraudāju un devos tālāk. Esmu dzīva. Man vēl arvien ir ričuks. Ir pavasaris. Dzīve turpinās. Morāle. Jābrauc ir ļoti, ļoti uzmanīgi. Vienmēr. Atslābt nedrīkst ne brīdi. Pat ne uz sekundītī. (20 Comments |Ir ko piebilst)
Tuesday, April 16th, 2013
21:31	Šodien 16. aprīlis - pirmais brauciens ar jauno (lietoto) ričuku un pirmais taurenis (dzeltens). (1 Comment |Ir ko piebilst)
Monday, April 15th, 2013
21:53	Pačivināšana Neko daudz te ierakstīt man šobrīd nav spēka. Tikai gribu pateikt, ka pavasaris IR. Biju nepilnas divas dienas Parkā un apreibu no prieka - putni gavilē, kurmji rokas kā traki, stirnas un zaķi cilpo pa laukiem, sniegpulkstenītes zied. Satiku visādus mīļus māksliniekus, pēc garās ziemas visi noilgojušis pēc draudzēšanās un dauzīšanās. Sarunājām, ka mums jābrauc ar laivām un jādejo tango. Uzprišināju mašīnu jaunajai sezonai, nomainīju riepas. Iztērēju gandrīz visu naudu, bet tik un tā esmu bezrūpīga kā taurenītis. (Ir ko piebilst)
Saturday, April 13th, 2013
21:08	Pavasara gaidīšana Abas ar A. šodien gājām lūkoties ričukus. Izmēģinājām visādus, A. vienu izvēlējās un nopirka. Aizveda mājās. Pirkumu ieraudzījis, viņas dzīvesbiedrs I. sāka raukt uzacis un izteikt piezīmes. Piemēram, - ričukam esot smagnējs dibengals, un A. tāds nepiestāvēšot. Vārds pa vārdam, un A. ātri notirgoja ričuku man. Manam dibenam būs tieši laikā! Rīt, ja vien atkal nesnigs sniegi, mēģināšu izbraukt kādu loku pa pilsētu. (5 Comments |Ir ko piebilst)
Wednesday, April 10th, 2013
23:07	Daudz laimes, mīļo kaķīt! Dzīve tomēr ir pilna pārsteigumiem. Šovakar svinējām Vilibalža dzimšanas dienu. Rāmā garā, sēžot pie televizora, dzerot vīnu un ēdot kūkas, runājāmies par dzīvi un mākslu, valsti un kultūru. Kopā ar mums uz dīvāna sēdēja Vilibalža raibā kaķene. Kādu brīdi viņa gulēja man klēpī, pēc tam omulīgi iekārtojās blakus, iespiedusies starp dīvāna atzveltni un manu gurnu. Silti un jauki. Man patīk kaķi. Brīžiem pabužināju viņai muguriņu. Un tad pēkšņi notika kaut kas dīvains un nesaprotams, un kaķenei piedzima kaķēns. Ļoti ātri un pilnīgi negaidīti. Turpat uz dīvāna, man gluži vai rokās. Nezinu, varbūt dzims vēl, bet līdz brīdim, kad samulsusi devos mājās, pasaulē bija nācis viens vienīgs ņiprs, raibs kaķu bērns. Vakara sākumā mēs vēl spriedām, ka kaķene tāda resna izskatās, vai tikai nebūs grūsna. Kā noskaidrojās, bija gan. Mēs ar Vilibaldi no pārsteiguma kādu brīdi nevarējām parunāt. Kaķene operatīvi tika iekārtota bērnkopībai piemērotā kastītē, bet mēs saskandinājām pēdējo vīna malciņu par godu Vilibalža un kaķēna dzimšanas dienai. Tāda priecīga svētku sajūta tagad. (21 Comments |Ir ko piebilst)
12:00	Vingrinājumi Vakar nodarbībā izbļāvu balsi. Šodien esmu aizsmakusi un čerkstoša. Vingrinājumu tēma - dusmas. Bez īpašām aizturēm izdusmojos un tā rezultātā vairs nevaru parunāt. Jāmācās sevi arī taupīt. Es aizraujos un nevaru apstāties, lieku visu iekšā tajā procesā. Uzkurinu sevī emocijas tā, ka vēders nikunmā deg, kakls un žoklis raujas krampjos, ārdos kā nelabais. Pēc tam bija tāds nogurums, ka tikko spēju tikt līdz mājām. Braucu mājās pilnīgā autopilotā, nebija spēka taisīt vārtus vaļā, atstāju mašīnu aiz sētas. Paraudāju, iegāju mājā, uzvārīju tēju, bet neizdzēru. Ielīdu gultā un tūlīt pat aizmigu. Naktī bija dīvains sapnis. Esmu svētceļnieku grupā, kas ieradusies pareizticīgo klosterī. Mūs sagaida dusmīgs garīdznieks, negrib pieņemt. Ko mums te tādiem vispār vajag, ko meklētjam lietas, par kurām pašiem nekādas jēgas? Kam mums to vajag? Bet viņam pienākums mūs uzņemt un mūs tomēr ielaiž. Klosteris ir kā liels, sarežģīta plānojuma dzīvoklis. Tur mums jāveic uzdevumi. Pārdabiski, neiespējami, ļoti grūti vingrinājumi. Piemēram, viens no uzdevumiem - iziet cauri mūra sienai. Garīdznieks brīdina, ka būs grūti. Parādīja, kā jātur kājas un rokas, lai varētu mūrim cauri tikt. Ja paņems, atpakaļceļa nebūs, jāizdara un viss - tā viņš saka. Ko nozīmē tā paņemšana, tā arī nesapratu. Mēs, svētceļnieki, tur bijām ieradušies gandrīz kā atpūtā, kā tūrisma braucienā, bet viss izrādījās pa īstam, daudz vairāk nekā spējam. Un tad nu mēs tur pildījām tos uzdevumus kā nu mācējām. Pēdējiem spēkiem. Pamodos apdullusi no sapņa. Ilgi nevarēju atgūties. (2 Comments |Ir ko piebilst)
Sunday, April 7th, 2013
21:31	Mīlestības ēdiens Pēc šīs nedēļas nogales esmu mierā ar sevi un visu pasauli. I un A iedarbojas kā zāles pret visādiem murgiem un bēdām. Un viņu mājās ēdiens ir dziedinošs un iepriecinošs. Tāda sajūta, ka es ēstu mīlestību. Diemžēl es pati neprotu tā gatavot. Ir bijuši tikai daži gadījumi, kad man ir izdevies tāds mīlestības ēdiens. Ja tā padomā, tad tas ir bijis tajās reizēs, kad gatavoju kādam citam. Ļoti reti man izdodas ar ko tādu pabarot pašai sevi. Lai gan tomēr atceors, kā pēc kādas briesmīgi grūtas dienas uztaisīju sev vakariņas, kas bija tiešām kā īsts dzīvības ēdiens. Bet parasti man tā nesanāk. Es arī nezinu, kā to var iemācīties. Bijām aizbraukuši līdz jūrai. Satikām zirgu. Zirgs izskatījās priecīgs un vārtījās sniegā. Staigājām un brīžiem apstājāmies, lai iedzertu kafiju no termosa. Arī kafija garšoja pēc mīlestības. Vēl es paspēju aiziet uz vakara misi. Nevarēju uztvert gandrīz neko no tā, kas tur notika, jo apkārt klaigāja bērni, bet paliku pateicības noskaņā visu laiku. Ir baltā - žēlsirdības - svētdiena. Palikt klātbūtnē un pateicībā. Tā ir žēlastība. Tagad, mīlestību saēdusies, darbojos pa mājām mierīgi un priecīgi. Kārtoju un tīrīju, uztaisīju vienkāršas vakariņas, vēl tikai sanesīšu malku, palasīšu grāmatu un iešu gulēt. Viss. Laba diena. Brīnišķīga. (5 Comments |Ir ko piebilst)
Saturday, April 6th, 2013
10:19	Maza laime Uz virtuves palodzes esmu iekopusi tik jauku dārziņu, ka pašai prieks. Septiņi puķu podi. Trīs no tiem ir bijušie Mājas svētības iemītnieki. Pārējie ir garšaugi. Ceru, ka viņi sadzīvos draudzīgi. Mazliet bažījos, kā sīciņais naudas kociņš jūtas kompānijā ar kuplu rozmarīnu un lavandu. Izskatās viņi visi ļoti labi. Sēžu pie galda, dzeru kafiju un skatos. Fonā - apsnigusi balkona mala un apledojušas vasaras puķu kastes. Saule. Ziema sajaukusies ar pavasari. No skatīšanās kļūst labi. It kā nezin kāda ainava man te būtu, palmas un orhidehas. Parasta palodze ar puķu podiem. Sīkie dienas prieciņi. (Ir ko piebilst)
Friday, April 5th, 2013
11:20	Grēki Vakar kustību nodarbībā pie manis atnāca tēls - skauģis. Ļoti spēcīgs tēls, kas pilnībā pārņēma un sapina manu ķermeni mezglos un cilpās. Pēkšņi es darīju to, ko parasti nevaru izdarīt - man svešas kustības. Kā mans ķermenis to visu zina? No kurienes tas? Es apzinos, ka skaudība ir mana tēma. Skaudība un griezsirdība. Šīs abas es pazīstu. Izrādās, ka tās pazīst arī mans ķermenis un, ja vien es ļaujos, tad tas pārvēršas par kaut kādu neiedomājami dīvainu būtni. Es pati sevi vakar vēroju ar lielu pārsteigumu. Nemaz nezināju, ka manī tas viss ir iekšā. Vēl man labi padodas dusmu tēls. Bet tās nav nekādas iekarotāja dusmas. Manas dusmas ir apspiestas un pazemotas, tās neuzbrūk, bet gan saārda no iekšienes. Tās ir bezpalīdzīgas, sausas un kārnas. Ar tādām dusmām īsti neko nevar iesākt, tikai iekšēji plosītīes. Arī slikuma tēlā man bija viegli iejusties. Mans slinkums ir vājš un depresīvs. Tā nav nekāda baudpilna vāļāšanās dīvānā pie televizora, mans slinkums ir skumjas un bezcerība, vienaldzība un neticība. Smacīgs un auksts. Tas staigā gar nāves robežām. Bet lepnības, baudkāres, rijības tēlus man grūti satvert un sevī ielaist. Sanāk ilustratīvi un vāji. Laikam vēl neesmu gatava to formas atklāt sevī. Vēl jāpameklē. (18 Comments |Ir ko piebilst)
Saturday, March 30th, 2013
03:31	tumsa Nevaru nogulēt nakti no vakara līdz rītam. Mierīgs miegs būtu patvērums. Bet es mostos un skatos melnos logos, acis sausas un sāpīgas, un rīta gaisma nav vēl pat nojaušama. Tad jau labāk sēžu te blakus krāsniņai (tā mazliet dūmo šonakt), šķirstu cibu, dzeru aukstu vakarvakara tēju un gaidu, kad atkal varēšu saņemties ielīst gultā. Iedomājos, ka varētu saģērbies un doties, piemēram, uz to klostera kapelu tepat tuvumā vai uz Alberta baznīcu un sēdēt tur pustumsā pie Kristus kapa altāra, un tad man pavisam noteikti nāktu miegs, neizturami gribētos atbalstīt galvu rokās un mirklīti pasnaust. Bet gan jau, ka nekur es nedošos, tepat vien gaidīšu rītu. Šonakt daudzas baznīcas ir vaļā, visur notiek adorācijas, un es varu iztēloties, kā tur šobrīd, nakts vidū izskatītos - tumšā baznīcā izgaismots vien sānu altāris un tā priekšā sieviete - sakņupusi lūgšanu soliņā ar rožukroni rokās. Šajā nakts stundā adorācijā vienmēr ir tikai viena vienīga sieviete, nu labi, varbūt divas - viena altāra priekšā un otra pašā pēdējā solā, mētelī ietinusies, pa pusei iemigusi. Klusums, kurā var dzirdēt katru troksnīti - to, kā sieviete sakustas uz neērtā soliņa, kā pāršķir lūgšanu grāmatas lapas, pat to, kā viņas pirkstos slīd rožukroņa krellītes. Es to visu pazīstu, nevaru aizbēgt. Tikko man vajag mierinājumu, tā es skrienu tur atpakaļ, meklēju kaut kādu pārdabisku palīdzību, mēģinu atkal atgūt vienkāršu, priecīgu ticību, saucu un gaidu, bet es nezinu, vai vēl kādreiz atradīšu. Pagaidām es gribētu kaut vai mierīgi gulēt visu nakti. Jau tā būtu žēlastība. (4 Comments |Ir ko piebilst)
Monday, March 25th, 2013
13:03	Nācu uz darbu ar kājām. Šodien ir silit, pavasarīgi. Pa ceļam iegāju Spicē nopirkt draudzenes meitiņai dzimšanas dienas dāvanu un sev pusdienu salātus. Rimi satiku bijušo kursabiedru P. No tēlniekiem. - Čau, ko tu dari šajā muzejā? - P. jautā un smaida, un skatās iesāņus. - Es tāpat vien, - nezinu kāpēc, bet man šķiet, ka satikt kursa biedru Rimi ir mazliet necienīgi. Kaut kāda neriktīga vieta. Iepriekšējo reizi satiku viņu Āgenskalna humpalās tieši lielajā rudens pieveduma dienā. Mēs stāvam pamatīgā attālumā viens no otra, tāda sajūta, ka, ja nu kas, tad metīsimies bēgt. - Tev nupat bija izstāde, vai ne? - es apvaicojos. - Jā, nupat beidzās, - viņš vēl arvien skatās sānis. Nevaru nepamanīt, ka viņam ir mazliet sirmi mati. - Tad viņš stāsta, ka pametis visus citus darbus - reklāmas, haltūras - un sācis taisīt tikai mākslu. Es saku, ka redzēju bildēs viņa izstādi. Forši darbi. Vai no stiklašķiedras? Nē, no ģipša. Stiklašķiedra sanāk pārāk dārgi. Ģipša maiss maksā latu un divdesmit piecus santīmus, un tur jau var izvērsties. - Un kā tev? - tā viņš. - Normāli. Mazliet taisu mākslu, mazliet kaut kāds citas lietas. - Nu jā. Viņš saka, ka tā esot laba sajūta, - visam atmest ar roku, ieslēgties darbnīcā un nodarboties tikai ar mākslu. - Jā, tu esi baigais malacis, - tā es. Tad mēs dodamies katrs uz savu pusi. Pamanu viņu vēl pie piena stenda, uzsmaidu, pamāju. Viss. Ejot ārā no Rimi, atceros, ka pagājušajā naktī pamodos ap četriem un mocījos, domājot, ko man iesākt ar savu dzīvi. Skaitīju pie sevis: mīļais Dievs, ja tu esi, tad lūdzu, lūdzu... - un tālāk nevarēju izdomāt to lūgumu. Aizmigu pirms sešiem. (7 Comments |Ir ko piebilst)
Thursday, March 21st, 2013
11:20	Pavasara bruņošanās Ceru, ka pietiks ar uzlaboto signalizācijas sistēmu, un varēšu iztikt bez rotveilera, bises un sargposteņa. Nezinu, vai tas ko līdzēs, bet signalizāciju esmu mazliet uzlabojusi. Pilnveidoties es te varētu bezgalīgi. Lūk, dzīvoju trīsdesmit gadus bez bēdu, bet tad pēkšņi pusgada laikā divas reizes māju apzog. Velni tādi! Tagad jāpievēršas tīrīšanas darbiem. Pavasari, mīļais, labais, nāc šurp, lūdzu, lūdzu! Es gribu izkarināt veļu laukā zem liepām un atvērt mājas logus, izdzīt putekļus un dzert kafiju piesaulītē, priecājoties par to, kā zāle spraucas no zemes. Putni dzied pavasarīgi. Varbūt man tā tikai šķiet, bet viņu arī ir kļuvis vairāk. Vai arī viņi vienkārši ir satrakojušies un tagad lidinās man te gar degunu, kliedzot skaļās balsīs. (2 Comments |Ir ko piebilst)
Thursday, March 14th, 2013
09:20	rakstu darbi Šīs saulainās, aukstās dienas ir labas. Iedarbojas dziedinoši. Es mēģinu rakstīs visādus sakrājušos rakstu darbus, uz priekšu virzos ļoti lēnām, bet tomēr šķiet, ka prāts veras vaļā. Bija tāds sastindzis un nobijies, bet tagad tur iekšā kaut kādi procesi notiek. Visgrūtāk ir pārvarēt bailes no tā, ka kāds to visu lasīs. Ja izdodas nedomāt par lasītāju, ja iztēlojos, ka rakstu tikai un vienīgi sev pašai, tad kļūst ievērojami vieglāk. Tikko pie apvāršņa parādās izfantazētais lasītājs - kritisks, ironisks un īgns -, tā cauri ir. Vārdi iesprūst, un ar briesmīgu piepūli lipinu kopā neizteiksmīgus teikumus, cerot, ka īgnais lasītājs tos vispār nepamanīs. Paralēli mājasdarbam rakstu arī mazu sacerējumu par 1Q84. Man traucē Murakami seja. Tā man visu laiku rādās acu priekšā. Redzu viņu tādu laipnu, mazliet nogurušu, bet tomēr apgarotu, veroties kaut kur tālumā. Varbūt viņš iztēlojas savu īgno lasītāju. Dižens, traki apzinīgs un disciplinēts, tomēr arī viņš nav nekāds pārcilvēks un droši vien bīstas no īgnā lasītāja. Un īgnais lasītājs šajā gadījumā esmu es. Piekasīgs, augstprātīgs, izlepis un splīnīgs. Tā vien gaida, kur kāda rindkopa aizķersies vai doma atkārtosies. Un vēl beigās paziņo, ka viņam nav bijis īsta literāra pārdzīvojuma. Cik riebīgi! Tā nu es te pavadu auksto marta dienu rītus un vakarus, sēžot pie rakstāmgalda un līmējot teikumus vārdu pa vārdam. Pārējā laikā nesu malku, sildos pie krāsniņas, staigāju šurpu turpu gar Mārupīti vai tāpat vien pa darbnīcu, kamēr galvā cīnās rakstītājs ar lasītāju, un bikli, vāri tēli mēģina izdzīt kādu asnu cauri manai apņēmīgajai pretestībai. (13 Comments |Ir ko piebilst)