![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
skumīga diena šodien. viss pelēks un drūms. aizvedu no rīta Kārli uz lidostu, atpakaļceļā iebraucu pie zirga. aizgājām paklimst pa mežiem. viss forši, bet uz beigām atkal sāka klepot. man jau likās, ka viss ir cauri un kārtībā, bet nē, nav tomēr.
un man laikam sāk palikt bail domāt. pārāk bieži pēdējo pāris dienu laikā negaidīti matrealizējas tas par ko tiek domāts vai runāts. pirmais uzskatāmais gadījums bija pagājšcetrutdien - jājām divatā, ceļabiedre stāstīja lai uzmanās no suņa, kas var izskriet no priekšā esošās mājas un tiklīdz tas bija pateikts, divi lieli suņi riedami sāka test pakaļ no aizmgures. zirgi, protams, nomīza un laida lēkšos projām, bet ceļabiedrene palika krūmos. nākamajā dienā braucam kursabiedrenes, arī salīdzinoši jaunas autovadītājas mašīnā, uz 115 km/h pa šosē. taujāju cik viņai mēnesī aptuveni izmaksā auto un kā ar remontiem. sarunas laikā pēkšņi visi dačoki nokrītas pa nullēm - nu tur tahometrs, spidometrs, bāka utt.
šodien jāju pa mežu, atceros to pašu pirmo gadījumu - kā Radis panesās no tiem suņiem. uzreiz dzirdu šausmīgu čaboņu krūmos un jūtu, ka atkal brangā ātrumā nesamies kaukur. čaboņa bij tik baisa, ka ja es būtu pati uz savām kājām, ar noteikti būtu metusies skriešus. a beigās izrādījās, ka esam stirniņu izbaidījuši. tiklīdz zirgs ieraudzīja, kas ir trokšņa vaininieks, uzreiz apstājās un es sāku pilnā rīklē smieties. bet tas vēl nav viss - braucu vēlāk mājās, atceros par gadījumu ar stirniņu un te pēkšņi tieši mašīnai priekšā pāri ceļam nesas stirnāzis. pat nepaspēju sākt bremzēt, kad jau bij pazudis pretējā ceļa pusē. un nav jau tā, ka tās Plakanciema stirnas pa cilvēku acīm vien danco - iepriekšreiz stirnveidīgu radījumu tai apkaimē redzēju šķiet, ka agrā pavasarī.
karoč penteris garš un samērā bezjēdzīgs, bet tātad domāt un ne-do-dies kauko ne to padomāt, man tagad ir bail.
+vēlu jums pacietību un izturību. tā kā Kārlis būs prom trīs mūžamgaras nedēļas, ta es noteikti te spamošu un spamošu, jo kaukur jau man sevi būs jāliek un savs ikdienišķais vārdu un komunikācijas limits jāiztērē.
un man laikam sāk palikt bail domāt. pārāk bieži pēdējo pāris dienu laikā negaidīti matrealizējas tas par ko tiek domāts vai runāts. pirmais uzskatāmais gadījums bija pagājšcetrutdien - jājām divatā, ceļabiedre stāstīja lai uzmanās no suņa, kas var izskriet no priekšā esošās mājas un tiklīdz tas bija pateikts, divi lieli suņi riedami sāka test pakaļ no aizmgures. zirgi, protams, nomīza un laida lēkšos projām, bet ceļabiedrene palika krūmos. nākamajā dienā braucam kursabiedrenes, arī salīdzinoši jaunas autovadītājas mašīnā, uz 115 km/h pa šosē. taujāju cik viņai mēnesī aptuveni izmaksā auto un kā ar remontiem. sarunas laikā pēkšņi visi dačoki nokrītas pa nullēm - nu tur tahometrs, spidometrs, bāka utt.
šodien jāju pa mežu, atceros to pašu pirmo gadījumu - kā Radis panesās no tiem suņiem. uzreiz dzirdu šausmīgu čaboņu krūmos un jūtu, ka atkal brangā ātrumā nesamies kaukur. čaboņa bij tik baisa, ka ja es būtu pati uz savām kājām, ar noteikti būtu metusies skriešus. a beigās izrādījās, ka esam stirniņu izbaidījuši. tiklīdz zirgs ieraudzīja, kas ir trokšņa vaininieks, uzreiz apstājās un es sāku pilnā rīklē smieties. bet tas vēl nav viss - braucu vēlāk mājās, atceros par gadījumu ar stirniņu un te pēkšņi tieši mašīnai priekšā pāri ceļam nesas stirnāzis. pat nepaspēju sākt bremzēt, kad jau bij pazudis pretējā ceļa pusē. un nav jau tā, ka tās Plakanciema stirnas pa cilvēku acīm vien danco - iepriekšreiz stirnveidīgu radījumu tai apkaimē redzēju šķiet, ka agrā pavasarī.
karoč penteris garš un samērā bezjēdzīgs, bet tātad domāt un ne-do-dies kauko ne to padomāt, man tagad ir bail.
+vēlu jums pacietību un izturību. tā kā Kārlis būs prom trīs mūžamgaras nedēļas, ta es noteikti te spamošu un spamošu, jo kaukur jau man sevi būs jāliek un savs ikdienišķais vārdu un komunikācijas limits jāiztērē.