*

man laikam vienmēr ir bijusi sajūta, ka mani sargā. cilvēki. visvisādi cilvēki. arī tādi, kurus es par draugiem, pat ne paziņām nesauktu. sveši cilvēki. tādi cilvēki un šitādi cilvēki.
vienmēr bijusi tāda kā aizmugures sajūta.
es esmu vākta, pieskatīta, aizstāvēta, pasargāta, piecelta, aprūpēta. mīlēta, cienīta, lolota.
es esmu darījusi dumības, uzvedusies kā muļķa kucēns, kas vaukšķēdams skrien pakaļ pats savai astei, reizēm tajā sāpīgi iekampdams un par to apraudādamies. bet ap mani tai laikā ir stāvējis mūris. pacietīgs un iecietīgs mūris. un matiņš no manas galvas nav nokritis. vienreiz daži nokrita, bet taisni to man tobrīd vajadzēja. un mūris apmierināja manu vajadzību - pavērās, lai pēc mirkļa sakļautos ap mani vēl stiprāks un nesatricināmāks.
es esmu bijusi pasargāta, kā kumeļi, kurus savvaļas zirgu bars sajūtot tuvumā plēsoņu, ieslēdz aplī, ārpusē atstājot tikai precīzu un asnagainu pakaļkāju spērienus.
tagad es jūtos to apli izpletusi ļoti lielu. atbīdījusi nost, sašķidrinājusi. ar tādu iedomīgi lepnu - pati visu varu, pati tikšu galā. un reizēm liekas, ka tai aplī iekļūst kaut kas tāds, ar ko es tomēr netieku galā. bet es zinu, ka tas aplis, tas mūris, joprojām stāv. bez-ga-lī-gi pacietīgs, sargājošs un neierobežojošs. tas dod spēku. un tas uzliek milzīgu atbildību nepadoties.