*

pēdējā laikā pastiprināti gribas kratīties vaļā no pagātnes, no lietām, kas gadiem netiek aiztiktas, no informācijas. visvisādos veidos. vētot atvilknes un kārtojot skapjus. dzēšot elektronisko saraksti. kamīnā aizgāja kaudze ar man rakstītām mīlestības vēstulēm. vienbrīd likās, ka moš vajag atstāt, lai bērniem varētu rādīt, ka agrāk tādas lietas rakstīja uz papīra un pašrocīgi nesa klāt uz mājām, bet ai, foršāk ka sadeg un vairs nav.
un, jo vairāk izmēž, jo vairāk gribas izmēzt vēl. bišķi šausmina tas, ka kaukad nonākšu arī līdz grāmatplauktiem. tie mums mājās daudz un nenormāli piebāzti. tā drošvien būs visgrūtākā un laikietilpīgākā atbrīvošanās.
kaukāda tāda sajūta, ka visa tā pagātne ir nomirusi. nu ne tā drūmi, bet viņa mani vairs netur un es nejūtu ar viņu nekādu saikni, tāpēc ir tik viegli dzēst un dedzināt un atdot un izmest. un nav arī tā, ka to darot es justu baigo prieku vai atvieglojumu - drīzāk man ir tāds neitrāls izbrīns par to, ka tā kādreiz esmu bijusi es. kaukas līdzīgs ūdens nolaišanai pēc pakakāšanas.
baigi jocīgi tas viss liekas. jo īpaši tāpēc, ka es tomēr vienmēr esmu bijusi vācēja un krājēja. ir pat tā, ka ir kaukādas lietas, teksti un es skatos uz viņām un mēģinu sev iestāstīt, ka man taču ir kaut kas jājūt, ka tā ir nozīmīga manis daļa, ko nevajadzētu gribēties mest ārā. bet gribas. ja apklusina sevī to balsi, kas brīnās, tad ir viennozīmīgi skaidrs, ka gribas.