*

pastāv uzskats, ka kaķi, kuri dzīvo 24/7 iekšā, nekad īsti nekļūst pieauguši, bet mentāli paliek tādā vidēja tīņa vecumā. cik nu mēdzu tērzēt ar draugiem un paziņām par kaķiem un salīdzināt, ko kura kaķi dara un kā atšķiras iekšas kaķu uzvedība no tādiem, kuriem ir iespēja tikt ārā, es šim uzskatam pilnībā piekrītu. šodien, guļot slimuma vājumā, nespējot ne palasīt, ne paskatīties datorā un peldot savu domu, pusmiega un sapņu drusku zupā, ienāca prātā, ka tas varbūt tāpat ir arī ar cilvēkiem. tā taču mūsdienās tāda populāra problēma - vēl trīsdesmitos nejusties pieaugušam un straglot ar to (piemēram, es savos 32 to daru un zinu daudzus +/- vienaudžus, kas arī to dara). varbūt, vismaz daļēji, vainīga ir dzīve samērā attīstītā pilsētvidē, kurā vienīgais, par ko uztraukties, ir kā dabūt kaut ko tik abstraktu kā nauda? jo esot naudai, pārējais vairāk vai mazāk, bet notiek pats no sevis. un tā, mēs te visi puslīdz bērna prātā dzenamies pakaļ visādām bumbiņām uz kātiņa, spalvu kušķīšiem un pie vīna glāzēm apspriežam, kura veida smiltiņās foršāk kakāt. tikai atšķirībā no kaķiem, mums komplektā nāk trauksme par to, kur un kā dabūt vairāk naudas, lai nodrošinātu sev smukākās bumbiņas un labākās smiltiņas. protams, nauda dod brīvību un iespēju izvēlēties, ko darīt, kad darīt, ko nedarīt, tikai man sāk likties, ka (vispārinot tendences) tas nāk komplektā arī ar trauksmi un depresiju utt.

it kā jau tas nav nekas slikts, vatever, var jau nepieaugt nekad, sūds ar visu pieaugšanu. no otras puses - laiks, kad mūsdienu cilvēki sāk justies kaut cik pieauguši nu jau sāk pārklāties ar bioloģiskās reprodukcijas iespējamības beigu posmu (vismaz sieviešu gadījumā). skatoties vēsturiski - kādu pieklājīgi ilgu laiku pieaugšanas vecums ir palielinājies samērā proprcionāli dzīves ilguma pieaugumam, bet vismaz šobrīd pirmais otro sāk ievērojami apsteigt, turklāt otrajā robežu staipīgums tomēr ir dabas ierobežots. lai gan - arī tas ir vatever, sūds ar visu (rietumu) cilvilzāciju. es jau neesmu nekāds aldis hartmanis, lai par to uztrauktos.

atgriežoties pie naudas un tās abstraktuma - nesen, domājot par to, ko tad galu galā darīt ar savu dzīvi, viena no atziņām bija tāda, ka es gribētu vismaz daļu laika personīgi veltīt fiziski darāmām lietām, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu. piemēram, saskaldīt malku krāsns iekurināšanai utt. (es jau tagad labprātīgi dzīvoju dzīvoklī ar malkas apkuri). tā, lai es redzu, ka tām darbībām ir jēga, tīri personīga jēga. jo, pat strādājot fizisku darbu kaut kādā kantorī, tas sanāk abstrakti, jo man, lai izdzīvotu nav nepieciešams, lai aktieri saģērbjas uz izrādi, man vajag tikai naudu, ko man maksā(ja) par aktieru apģērbšanu. man šobrīd šķiet, ka lai es justu pasaules piedzīvošanu man ikdienā vajadzētu darīt 2/3 fiziskas, ar mani tieši saistītas lietas un kādu 1/3 random rakstāmgalda lietas - kaut ko intelektuālu, kaut ko, par ko man maksā utt. ok, varbūt 50/50.

tā, vispār, piedodiet atvainojiet, šis viss ir vismaz daļēji dzimis paaugstinātas temperatūras miglā, rakstīts vairākos piegājienos un ar grūtībām. vienkārši gribējās pierakstīt domas, pirms tās nogrimušas zupas dibenā, lai varbūt domātu tālāk skaidrākā prātā. un tā, kā es pati nejūtos pieaugusi, neprasiet man, ko tas nozīmē. kad sajutīšos - pateikšu.